Pēc Anglijas pilsētā Plimutā pavadītiem astoņiem gadiem Dr. ARMANDS SKRŪZMANIS ir atgriezies Latvijā, pašlaik iziet ģimenes medicīnas rezidentūras izglītības “pielīdzināšanas” procesu un ir apņēmības pilns kādu daļiņu no tur apgūtā iedzīvināt arī Latvijā. Šajā numurā lasiet gan sarunu ar Dr. Skrūzmani par pieredzi Lielbritānijā, gan viņa paša sagatavotu materiālu par konsultācijas vadīšanas modeli, ko savās praksēs izmanto britu ģimenes ārsti.
Aizsteidzoties notikumiem priekšā, sarunas beigās Dr. Skrūzmanis no somas izvelk datoru un nodemonstrē elektroniskos rīkus, kas Lielbritānijā ģimenes ārstam ir neatņemami palīgi. Viņš atzīst, ka tur ir maz vietas improvizācijai un mākslai, jo visu nosaka aptuveni trīssimt septiņdesmit vadlīnijas. Par katru slimību ārsts var izlasīt svarīgāko, ātri un ērti atrast rīcības algoritmu — ar kādu medikamentu sākt terapiju, ar kādu turpināt un kādās situācijās jāpievērš pastiprināta uzmanība. Tas ļoti atvieglo darbu, tāpēc dakteris cer, ka nākotnē kaut kas līdzīgs būs arī Latvijā.
Sāku kā ārsts privātā ortopēdiskā slimnīcā
“Pašlaik esmu rezidents ģimenes medicīnā Latvijā, notiek apgūto kursu pielīdzināšana, iepazīstos ar atšķirīgo, piemēram, bērniem zāļu devas Latvijā rēķina pēc svara, Lielbritānijā pēc vecuma. Pagājušā gada oktobrī mani ieskaitīja pirmajā gadā, novembra vidū kļuvu par otrā gada rezidentu, šā gada martā būšu jau trešā gada rezidents. Ceru pabeigt rezidentūru gada beigās vai nākamā gada sākumā. Pašlaik, paralēli rezidentūrai, reizi nedēļā pieņemu ģimenes ārsta praksē Jēkabpilī.
Kāds ir mans stāsts par Lielbritāniju? Pirms desmit gadiem bija populāri rekrutēšanas pasākumi, vienā no tiem mani uzrunāja. Piedāvāja simpātisku atalgojumu — par nostrādātu nedēļu pēc nodokļiem sanāca tūkstoš sešsimt mārciņu. Brīdī, kad Latvijā rezidenta alga bija piecsimt eiro. Tajā laikā strādāju pilnu laiku neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā un biju rezidents tiesu medicīnas eksperta specialitātē. Sapratu, ka tā nebūs īsti man.
Uz Lielbritāniju devos divtūkstoš sešpadsmitajā gadā un sāku strādāt par RMO — Resident Medical Officer, proti, tas ir vidējā līmeņa ārsts, parasti privātā slimnīcā.
Strādāju vairākās pilsētās, pārsvarā tās bija privātas ortopēdiskas slimnīcas, pusgadu nostrādāju arī rehabilitācijas iestādē spināliem pacientiem. RMO ir ārsts, kurš slimnīcā atrodas nedēļu no vietas.
Iedomājamies, ķirurgs ir pacientam protezējis celi vai gūžu, bet kādam jābūt uz vietas, lai pieskatītu, piekoriģētu terapiju, ja vajag — sniegtu palīdzību. Ar to nodarbojos trīs gadus.
Par ģimenes medicīnu interese radās, strādājot neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā. Man ļoti patīk dažādība, ko piedāvā ģimenes medicīna. Līdzīgi ir arī neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā, taču nespēju sevi iedomāties piecdesmit gadu vecumā strādājam piektdienas vakarā vai sestdienā ar pacientiem, kas uzņemšanas nodaļā tiek nogādāti ar traumām un, būsim atklāti, bieži arī alkohola reibuma stāvoklī. Tā divtūkstoš deviņpadsmitajā gadā Lielbritānijā iestājos ģimenes medicīnas rezidentūrā un darbojos tur līdz divtūkstoš divdesmit ceturtā gada vidum.
Latvijā atgriezos vairāku faktoru dēļ, bet galvenais bija ģimene. Mums ģimenē aug divas burvīgas meitiņas, viena ir desmit, otra — četrus gadus veca. Kad Covid pandēmija tuvojās beigām, kopīgi izlēmām, ka bērniem jāaug latviskā vidē un jārunā latviski. Sieva pēc bērna kopšanas atvaļinājuma iestājās rezidentūrā Latvijā, lai apgūtu neatliekamās medicīnas ārsta specialitāti. Es tajā laikā Lielbritānijā strādāju nepilnu laiku — man bija jābūt uz vietas trīsarpus dienas nedēļā. Šādi dzīvot starp divām valstīm var īsu brīdi, bet tas ir sarežģīti, nogurdinoši un dārgi. Tāpēc esam atpakaļ Latvijā — man ir līgums ar Bauskas slimnīcu, sievai ar Jēkabpils slimnīcu.”
Ilgākas rotācijas slimnīcā
“Ja īsumā par medicīnas izglītības sistēmu Lielbritānijā, tad universitātē tiek pavadīti pieci gadi, kam seko divi gadi Foundation programmā — rotācijās iepazīstas ar dažādām specialitātēm, pēc šīs programmas turpina specializāciju, pēcāk apakšspecializāciju, piemēram, trīs gadus specializējas iekšķīgo slimību profilā un pēc tam vēl četrus gadus kardioloģijā. Ģimenes medicīnas rezidentūrā var stāties uzreiz pēc Foundation programmas.
Manā gadījumā Eiropas atbilstīgās direktīvas noteica to, ka pirmais Foundation gads tiek ieskaitīts, savukārt par otro gadu viena no privātajām slimnīcām, kurā praktizēju, parakstīja dokumentu, ka manas kompetences atbilst cilvēkam, kas var sākt rezidentūru. Bija vienīgi jānoliek datoreksāmens un intervija. Tā dabūju vietu Plimutā.
Ģimenes medicīnas rezidenti Lielbritānijā pusotru gadu pavada rotācijās slimnīcā, pusotru gadu — ģimenes ārsta praksē. Viena no atšķirībām — rotācijas slimnīcās ir garākas, pārsvarā trīs četrus mēnešus.
Tā tiek izrotētas četras piecas specialitātes: iekšķīgās slimības (vai kāda no apakšspecialitātēm — endokrinoloģija, nefroloģija, kardioloģija), populāra ir pediatrija, neatliekamā medicīna. Nav tā, ka visiem rezidentiem ir vienādas rotācijas. Man bija pusgads kardioloģijā, tad pusgads ģimenes ārsta praksē, tad gads slimnīcā, kur izgāju geriatrijas, otorinolaringoloģijas, oftalmoloģijas ciklus. Ja rotācijā pavadi četrus mēnešus vai pusgadu, tad sāc no specialitātes kaut ko saprast. Slimnīcā no mums tika sagaidīts, ka darām visu no analīžu nozīmēšanas, pacientu ikdienas apskates, ierakstiem vēsturē līdz procedūru veikšanai, piemēram, oftalmoloģijā divas trīs dienas nedēļā strādāju acu traumpunktā — pie manis nonāca “nefiltrēti” pacienti ar acu problēmām. Protams, komplicētos gadījumos blakus bija pieredzējis kolēģis, bet ar daudzām pamata problēmām vajadzēja iemācīties tikt galā pašam.”
Darbs ģimenes ārstu koppraksē
“Kad bija laiks doties uz ģimenes ārsta praksi, izvēlei iedeva prakšu sarakstu. Piezvani, aizej, aprunājies — vai abpusēji patīkat. Ja strādā nepilnu laiku, izvēle šaurāka — kur ir vieta, tur aizsūta.
Darbs ģimenes ārsta praksē parasti sākas ar iepazīšanos ne ilgāk kā piecas dienas: parāda, kā strādā datorsistēmas, pavadi laiku ar reģistratūras un citiem prakses darbiniekiem. Rezidents tiek “piestiprināts” apmācīttiesīgam ārsta un viņam tiek iedalīti savi pacienti. Iesākumā par katru pacientu atstāsti, ko un kā dari, tad konsultējies par sarežģītākiem pacientiem, pēcāk apmācīttiesīgais ārsts dienas noslēgumā vien noprasa, vai ir kādi jautājumi.
Svarīga piebilde — Lielbritānijā praktiski nav viena ārsta ģimenes ārsta prakšu, ģimenes ārsti strādā koppraksēs, partnerības līgumi nosaka to, kā tiek sadalīt ienākumi un atbildība. Iedomājamies praksi ar sešiem vai astoņiem ģimenes ārstiem, proti, maza poliklīniciņa, kurā darbojas viens vai divi reģistratori, prakses menedžeris (viņa pārziņā ir kvalitātes rādītāji, darbu grafiki, sūdzības), medicīnas sekretāres (apstrādā ienākošos dokumentus, drukā izejošos dokumentus), medicīnas māsas, kuras paveic ļoti daudz rutīnas darba: taisa kardiogrammas, ņem asinsanalīzes, veic vakcināciju, ņem arī dzemdes kakla uztriepes, veic ausu skalošanu, pārsiešanu (ārsts tiek piesaistīts, ja inficēta brūce vai komplikācijas), nodarbojas ar respiratorisko slimību pacientu uzraudzību (piemēram, HOPS vai astmas pacientiem ierāda, kā pareizi lietot inhalatorus). Praksē ir arī māsu palīgi, kas var būt īpaši apmācīti asins analīžu ņemšanā vai kardiogrammu veikšanā.
Ko dara ārsts? Nodarbojas ar akūtām situācijām, risina komplikāciju situācijas, izraksta receptes, sakārto pacientiem terapiju.”
Vispirms darbu izdara ģimenes ārsts, tad speciālists
“Latvijā esam pieraduši pie plašas speciālistu pieejamības (ginekologs, pediatrs, oftalmologs, psihiatrs, bērnu ķirurgs u.c.), Lielbritānijā praktiski vienīgais tiešās pieejamības ārsts ir ģimenes ārsts. Pie speciālistiem “pa tiešo” iespējams vērsties tikai ļoti retos gadījumos — ja nepieciešama narkoloģiskā palīdzība vai ir seksuālās veselības problēmas: aizdomas par STS, nepieciešama avārijas kontracepcija vai aborts. Protams, akūtos gadījumos, vēl ir neatliekamā medicīniskā palīdzība.
Pie speciālistiem Lielbritānijā pacients bez ģimenes ārsta nosūtījuma netiks, ja nu vienīgi privātā kārtā par ļoti lielu naudu (desmitkārt lielāku nekā Latvijā pie speciālistiem, kas arī pašiem britiem ir dārgi!).
Tas nozīmē, ka jebkuras slimības gadījumā vairāki pirmie soļi ir jāpaveic ģimenes ārstam. Varbūt nedaudz pārspīlējot un sabiezinot krāsas: ja Latvijā man praksē ir pacients ar mirdzaritmiju, varu paņemt 027/u veidlapu un uzrakstīt nosūtījumu pie kardiologa, lūdzot rekomendāciju terapijai un izmeklējumiem. Lielbritānijā pie kardiologa varu nosūtīt tikai tādā gadījumā, ja pacients ir simptomātisks konkrētas terapijas fonā. Katrai slimībai ir konkrēti kritēriji, kam jāizpildās, lai ģimenes ārsts varētu pacientu nosūtīt uz slimnīcu pie speciālista. Pacients ar osteoartrītu netiks pie ortopēda, ja nebūs saņēmis vismaz viena pretsāpju medikamenta maksimālo devu plus sešas nedēļas dokumentētu fizioterapiju. Ģimenes ārsta nosūtījumu saņem iestāde, kas izskata nosūtījumu (vai ir izpildīti kritēriji), un tikai tad pacients tiek ielikts rindā pie speciālista. Ja kritēriji nav izpildīti, nosūtījumu man atsūtīs atpakaļ un pacients pie speciālista netiks.”
Ģimenes ārsti ar īpašajām interesēm
“Ja lūkojam ģimenes ārsta aprīkojumu, tas ir ļoti līdzīgs kā Latvijā: fonendoskops, elektrokardiogrāfs, oftalmoskops, okismetrs, tonometrs. Atšķirībā no Latvijas ģimenes ārstu koppraksēs Lielbritānijā jābūt reanimācijas komplektam un visiem ģimenes ārstiem reizi gadā jāiziet pirmās palīdzības kurss — jāprot strādāt ar automātisko defibrilatoru.
Lielbritānijā daudzi ģimenes ārsti ir ar īpašajām interesēm, proti, specializējas konkrētā nozarē. Varētu teikt, ka viņi ir pusceļā uz specialitāti. Piemēram, ir ģimenes ārsti ar īpašajām interesēm dermatoloģijā — strādā ar dermatoskopu, var veikt ekscīzijas, risina lielāko daļu ādas problēmu. Vai ģimenes ārsts ar interesi kardioloģijā, paliatīvajā aprūpē, geriatrijā, otorinolaringoloģijā, oftalmoloģijā utt. Viņi daļu laika, piemēram, vienu dienu nedēļā, savā praksē pieņem tikai šādus pacientus vai strādā slimnīcā.
Man pašam interese bija oftalmoloģijā — veicās ļoti labi, bija arī piedāvājums palikt strādāt vienu dienu nedēļā acu traumpunktā vai pieņemt pacientus pirms kataraktas operācijām. Strādājot geriatrijā, iepatikās arī paliatīvā aprūpe.
Speciālisti pieņem tikai slimnīcās vai privāti koppraksēs. Ģimenes ārstu koppraksē var būt piesaistīts fizioterapeits. Ģimenes ārsti dodas arī mājas vizītēs, bet nosacījums — pie pacienta, kurš fiziski nav spējīgs ierasties praksē.”
Pilnu rakstu lasiet Doctus 2025. gada februāra numurā
