PORTĀLS ĀRSTIEM UN FARMACEITIEM
Šī vietne ir paredzēta veselības aprūpes speciālistiem

Sadarbība ar Veselības inspekciju: Paula Prinča viedoklis

M. Zvaigzne
Sadarbība ar Veselības inspekciju: Paula Prinča viedoklis
PAULS PRINCIS, Latvijas Ģimenes ārstu asociācijas prezidents: "Manā praksē bijušas divas plānveida Veselības inspekcijas pārbaudes un vairākas operatīvās. Toreiz biju izbrīnīts par inspektoru izpratni, savukārt nu attieksme, kā noprotu pēc kolēģu teiktā, mainījusies par labu pazemojošai ārstu sodīšanai."

Akti iemūrē ārstus likumos

PAULS PRINCIS, Latvijas Ģimenes ārstu asociācijas prezidents PAULS PRINCIS, Latvijas Ģimenes ārstu asociācijas prezidents
PAULS PRINCIS, Latvijas Ģimenes ārstu asociācijas prezidents

"Piemēram, 2011. gadā sodu apjoms desmitkāršojās, salīdzinot ar 2010. gadu, īpaši gadījumos, kad kontrolēts otro māsu darbs. Veselības inspekcijas dati liecina, ka 2011. gada septiņos mēnešos 26 ģimenes ārstiem pēc Veselības inspekcija atzinuma (akta) Valsts kasē kā nepamatoti iztērētus pieprasīts iemaksāt aptuveni 29 000 latu. Četriem ārstiem piemērots otro māsu darbības maksājuma ieturējums ap 17 000 latu. Šāda ziņa, protams, izraisīja šoku. Mēs, četri valdes locekļi, runājām ar Veselības inspekcijas vadītāju, bet attieksme bija neelastīga. Sapratām, ka inspekcija kalpo burtam, un neko nepanācām arī pēc otrās tikšanās reizes. Mums ieteica vērsties Veselības ministrijā. Sarunās skaidrojām, kāpēc daudzas inspekcijas prasības ir formālas, liek ārstiem neloģiski atrakstīties. Lai arī daži Veselības ministrijas ierēdņi atzina, ka mūsu iebildumi ir vērā ņemami un konstruktīvi, tomēr, kad lūdzām tos darīt zināmus arī inspekcijai, saņēmām noliedzošu atbildi. Sapratām, ka Veselības inspekcija ir kā valsts valstī, turklāt pēc šīm un arī citām sarunām, kas notika 2012. gada pavasarī un vasarā, tika saņemts mājiens, ka sodi nekļūs mazāki.

Vēl trakāk: lai gan pasaules pieredze saka - ārstēsim pacientu kā cilvēku, nevis juridisku subjektu -, tomēr Latvijā tas nav iespējams; lai katram pacientam piemērotu atbilstīgu pieeju, mums jānodarbojas ar nevajadzīgu dokumentēšanu par ārsta pakalpojumiem, kas pacientam nav pieejami. Beigās ģimenes ār-stiem jāievēro ap pussimts normatīvo aktu, kas burtiski "iemūrē" ārstu likumos. Kad izvērtējām līgumus un gribējām kaut ko mīkstināt un mazināt, mūsu juristu konsultantu birojs pateica, ka pārsvarā neko nevar labot.

Nacionālā veselības dienesta informācijai jābūt izliktai publiskā vietā, bet, kad visas izziņas sakarina pie ziņojumu dēļa, pacients bieži vien apjūk, nespēj tās izlasīt. Tomēr prasību slogs tikai palielinās, lai gan jau pašreizējo dokumentu, prasību, regulu ievērošana īsti reāla nav. Tādējādi kopš 2009. gada Latvijas valsts ārstu uzraudzībā priekšroku dod autoritārām, uz sodiem vērstām nekoleģiālām attiecībām, neinteresējoties par reālo ār- sta darba kvalitāti. Piemēram, ārsts inspekcijas pārstāvjiem saka: konkrēto darbu esmu veicis, bet neesmu to dokumentējis. Tas neder! Pat ja mediķis ir gatavs pieaicināt pacientu, kas to var apliecināt, inspekciju tas neinteresē.

Nesen darba grupas sanāksmē par jauno ES recepšu zāļu izsniegšanas kārtību ierosināju svītrot no veidlapas tikai vienu, manuprāt, nesvarīgu lietu, taču pretī saņēmu papildinājumus, kas ārstam recepšu veidlapā būs jāaizpilda gadījumos, kad pacients izbrauc no valsts. Vienkāršot neko nevar, jo "Eiropa tā prasa".

Nesen kolēģe stāstīja, ka saņēmusi sodu par to, ka, veicot brūču apstrādi pēc žultspūšļa operācijas, kas izdarīta ar fibroskopu, fiksējusi, ka apstrādājusi četras brūces. Noteikumos rak-stīts, ka var apstrādāt vienu vai vairākas brūces, neprecizējot, cik, bet, ja tās ir mazas, brūces jāuzskaita kā viena. Pārmetums par to, ka nepamatoti paņemta lielāka nauda - par četrām brūcēm. Savukārt man bija aizrādījums par to, ka mājas vizītē pie bērna nebija līdzi viņa kartītes. Nākamajā dienā nevarēju to atrast, bērns bija cita ārsta pacients, es aizvietoju kolēģi. Uzrak-stīju lietas būtību uz lapiņas, bet tā pazuda. Rezultāts - esmu nepamatoti izspiedis no valsts naudu.

Nenoliedzu, ka ir gadījumi, kad ārsti veic nepamatotus pierakstījumus, bet nedomāju, ka tā ir sistēma. Manuprāt, ja naudas būtu gana, visticamāk, pierakstījumi un krāpšanās būtiski mazinātos. Tāpat kā darba devēji daždien uzskata, ka darbinieki ļaunprātīgi izmanto darbnespējas lapas. Krīzes laikos daudzviet samazināja darbinieku skaitu, nu divi cilvēki strādā piecu vietā, tāpēc darbnespējas lapa ir izmisuma variants - turklāt gan darba devējam, gan ņēmējam. Kontrolējošās institūcijas noteikti atradīs kādu noteikumu, kas nav ievērots, un cilvēks atkal būs otrajā vietā.

Situāciju varētu mainīt, ja valsts likumdošanas un reālās darbības centrā būtu cilvēks, kā tas ir teikts Latvijas Republikas Satversmē. Diemžēl krīze, politiskās gudrības un apņemšanās trūkums šobrīd traucē šādu principu ievērot."

Raksts žurnālā