Starptautiskās publikācijas ziņo, ka Covid–19 laikā pieaug neiecietība, emocionāla (mutiska) vardarbība, stigmatizācija, kas vērsta pret medicīnas darbiniekiem. To labi var redzēt arī sociālajos tīklos: sabiedrība sadalījusies divās frontēs. Vieni pauž atbalstu mediķiem, citi — agresivitāti. Saruna ar profesori ANDU ROŽUKALNI, RSU Komunikācijas fakultātes dekāni, Komunikācijas studiju katedras vadītāju.
Kā skaidrojat to, kas notiek sociālajā komunikatīvajā telpā? Cilvēki sastopas ar kaut ko, ko nevar kontrolēt, ar savām bailēm, un šādā veidā reaģē?
Atsaucoties uz pētījumā Dzīve ar Covid–19 iegūto informāciju, zināms, ka ir vairāki iemesli, kāpēc novērojama ārkārtīgi saasināta reakcija, pieaug agresivitāte komunikācijā, veidojas divas — “par” un “pret” — nometnes, kas ir ļoti polarizētas.
Viens no iemesliem ir komunikācijas modelis un sociālās tīklošanās platforma, kā arī cita interaktivitātes iespēju arhitektūra, ko nosaka tehnoloģijas.
Otrs iemesls ir komunikācijas veids, ko cilvēki izvēlas. Tie, kas iesaistās diskusijās, salīdzinoši ir mazākumā (vismaz Latvijas gadījumā) — aktīvi ir 6 % iedzīvotāju, bet tādi, kas diskusijās iesaistās šad un tad — 20 %, respektīvi, katrs piektais. Tas nozīmē, ka ne jau visi iesaistās diskusijās, bet ik pa laikam iesaistās katrs piektais, kas ir samērā daudz.
Runājot par diskutējošo agresivitāti (dati saņemti no interneta portāliem), pavasarī un vasarā agresivitātes līmenis bija salīdzinoši zems, savukārt rudenī un ziemā, saasinoties situācijai, agresivitātes līmenis pieaudzis. Tas saistīts ar pastāvīgu ļoti lielu stresu pandēmijas sakarā.
Runājot par sabiedrības diskusijām attiecībā uz medicīnu un veselību, jāņem vērā divi svarīgi faktori. Viens — visi šie jautājumi ir saistīti ar ļoti lielu individuālu nedrošību, bet otrs — nepieciešamas dziļas un plašas zināšanas, bet tādas ir tikai nelielai sabiedrības daļai. Šie divi faktori polarizē cilvēkus. Piemēram, mūs satrauc tas, ka daļa sabiedrības neievēro noteiktos ierobežojumus, naidīgi uzbrūk, izplata nepatiesu informāciju. Savukārt vērotājus, kuru ir daudz vairāk nekā diskusijas dalībnieku, satrauc tas, ka kāds, izlasot šo nepatieso informāciju, varētu tieši tā rīkoties.
Problēma ir tāda, ka šajās sabiedrības reakcijās var saskatīt atblāzmu no ilgstoši veidotiem uzskatiem, vērtībām un komunikācijas prasmēm, kādas cilvēkiem ir. Tie, kas jau iepriekš bijuši antivakcinācijas aizstāvji, iestājušies pret 5G, tagad uzskata, ka viņus čipos, ka pandēmiju izmanto, lai ieviestu totālu kontroli. Šīs izpausmes nav viena komunikācijas notikuma sekas. Mums jāapzinās, ka sabiedrība nav homogēna, tajā ir dažādas grupas, ar dažādu izglītības līmeni, ar atšķirīgu attieksmi pret informāciju — vieni ir uzņēmīgāki pret maldinošu informāciju nekā citi. Tā ka agresijas izpausmēm ir vairāki iemesli — satraukums, zināšanu līmenis, indivīda aktivitāte (ne jau visi, kas nepiekrīt kāda viedoklim, sāk viņu gānīt).
Kā ārstam reaģēt uz sabiedrības agresiju sociālajos tīklos? Uztvert kā normālu parādību un nešausmināties? Iesaistīties, neiesaistīties? Neiesaistīties, jo sociālajos burbuļos informācija dzīvo īsu brīdi, tāpēc nevajag eskalēt? Lielākoties ārsti neiesaistās vai iesaistās tad, kad, kā paši saka, sarakstītais kāpj pāri robežām.
Faktiski ārstam ir trīs lomas: viņš ir gan komunikācijas kanāls (piemēram, var informēt, kā konkrētās atziņas var ietekmēt cilvēka veselību), gan informācijas avots un tās vēstītājs vienlaikus, tāpēc svarīgi, lai ārsta nostāja būtu stingra un skaidra, piemēram, mūsu medicīnas iestādē jāvalkā sejas maskas.
Ja ārsts pamana, ka sociālajos tīklos pausta klaja nepatiesība, ir kādas milzīgas kļūdas, to vajag ļoti precīzi komentēt: “Es esmu ārsts, kas atbalsta zinātniski pierādītu rīcību, tāpēc šeit paustajam viedoklim nevaru piekrist.”
Protams, uzbrukumi mediķiem nav jāuztver kā normāla parādība un ar to nav jāsamierinās. Ir gadījumi, kad publiskajā komunikācijas vidē pret mediķiem tiek vērsta verbāla vajāšana, viņi tiek personiski izsekoti. Šeit labā ziņa — policija pamazām sāk to izprast.
Pret šiem uzbrukumiem mediķiem ir jāiestājas, skaidri paužot viedokli. Protams, pretim atkal tiks saņemti uzbrukumi, bet mediķu nostājai jābūt stingrai. Jāskaidro: ja neievērosit ierobežojumus, kas noteikti, lai samazinātu Covid–19 izplatību, sekas būs tādas un tādas. Tas jādara mierīgi un saprotami, kas paaugstināta stresa apstākļos, protams, ir grūti. Īpaši agresīviem viedokļu paudējiem var ieteikt medicīniskus līdzekļus, kas palīdz noņemt milzīgo stresu, jo tas ļoti ietekmē cilvēku, arī viņa kognitīvās spējas uztvert un saprast informāciju.
Protams, diskusija sociālajos medijos ir diezgan kroplīga. Algoritmi katram piemeklē informāciju, ko viņš atpazīst un uzskata par pieņemamu. Vairākās valstīs bijušas idejas, ka ārsti un īpaši sagatavoti komunikācijas speciālisti iet tajās ļoti polarizētajās diskusiju grupu vietnēs un sāk diskusiju. Jo spēku polarizētajam viedoklim piešķir kopiena. Tiklīdz parādās cita veida skatījums, tas daļai cilvēku, kas ir svārstīgi (šajā grupā iekļuvuši nejauši, vēro tur notiekošo vai izklaidējas), palīdz ieraudzīt, ka ir arī cits viedoklis.
Ja ārstiem ir laiks un spēks, iesaistīšanās šādās diskusijās ir teju vai misija. Taču jārēķinās, ka Covid–19 pandēmijas process ir ļoti mainīgs, jāseko jaunākajai informācijai. Aktīvākie Covid–19 apšaubītāji, noliedzēji un musinātāji reizēm provocē, paužot, ka zinātne nav sastingusi, ka attiecībā uz Covid–19 arī kaut kas mainās. Tāpēc ārstiem, lai pārliecinātu šos noliedzējus, jāvelta enerģija arī tam, lai sekotu jaunumiem par Covid–19. Domāju, ka lielākā daļa ārstu to arī dara.
Paši mediķi arī pauž ne pilnīgi vienotu nostāju, piemēram, par masku lietderību: no “jālieto, es arī esmu paklausīgs” līdz argumentiem, kāpēc maskas nepasargā un ka pētījumi atšķiras arī nopietnos zinātniskos žurnālos. Un daļa sabiedrības uztver un sadzird vēstījuma beigu daļu — diskutējamo. Demokrātiska sabiedrība un it kā normāli, ka viedokļu daudzveidība. Tomēr sabiedrībai ļoti pietrūkst kritiskās domāšanas.
Kritiskās domāšanas pamatā ir zināšanas. Piemēram, ja ir zināšanas par to, kas ir medicīniskā sejas maska, cik dažādas tās ir un kādos gadījumos lietojamas, tad spēsi atšķirt dažādu veidu informāciju. Tāpēc izglītotākā sabiedrības daļa ir salīdzinoši kritiska. Savukārt kritiskās domāšanas pietrūkst tiem, kas nespēj pašreflektēt, jo kritiskajā domāšanā galvenais ir izprast savas uztveres kļūdas — pašam ir jāsaprot, kāpēc es kaut ko esmu kļūdaini novērtējis.
Uzskatu, ka pietrūkst profesionāļu diskusijas — kāds, piemēram, varētu pateikt, ka nepiekrīt ārstu sabiedriskās organizācijas pārstāvim, ka ir cits skatījums. Jā, tas būtu drosmīgi no ārsta puses un vienlaikus nepieciešami. Jā, minētajam pārstāvim ir savs viedoklis, viņš nesaskata atsevišķu ierobežojumu pamatotību, bet fakti ir jāatšķir no viedokļa.
Akla sekošana vienam informācijas avotam nav īsti prātīga, un daudzi to saprot. Ir jāmeklē informācija, kurai ir pamatojums. Taču, ja cilvēkam primāra būs maģiskā domāšana, tad zinātniskās domāšanas pieeja viņu var arī nepārliecināt. Tomēr situācijā, kad nav atļauts bez sejas maskas iepirkties veikalā, braukt ar sabiedrisko transportu, uzturēties darbavietā utt., viņš to ievēros, kaut viņa elks vai autoritāte to neievēro. Viens ir individuālā uztvere, otrs — sociālā vide.
Foto: NO RSU ARHĪVA
Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2021. gada janvāra numurā
