Par attiecību pusfabrikātiem un asariem
Mēģinot to skaidrot, Pacientu ombuda vadītāja Liene Šulce teic, ka "mums ir ļoti gudri un labi ārsti, kuri dažkārt nezina, kā sarunāties ar pacientu, kā palīdzēt sev, lai neizdegtu. Jaunie ārsti ir tehniskāki, vairāk izmanto modernās tehnoloģijas, tomēr ārsts nekad nevarēs mehāniski salikt pacienta sūdzības tabulā, lai dators nosaka diagnozi. Medicīnā vienmēr būs vajadzīga empātija." Droši vien nevar saskarsmes trūkumu banāli norakstīt uz ārstiem un māsām, kas strādā kā fast food iestādēs, kur rēķinā nav iekļauta galanta apkalpošana ar lēnīgu patērzēšanu. Veiksmīga komunikācija neslēpjas tikai laika limitā. Tajā arī. Bet vairāk kur citur.
Attiecību pusfabrikāti visbiežāk rodas, kad cilvēks ir pluri-aktīvs jeb daudzu darbu aizņemts, fragmentēts, ātruma adrenalīna apreibināts. Un ārsts tāds ir. Vismaz pie mums. Viņam nekad nav laika, bet ir laiks paņemt vēl kādu līgumdarbu: lieku dežūru citā slimnīcā, lieku konsultāciju. Bieži viņš neprot (runa ir par reizēm, kad to drīkst izdarīt!) izslēgt mobilo tālruni naktī, teātrī un tenisa kortā. Un cik stundu viņš pavada naktssardzē pie datora, izglītojoties par jaunākajiem zinātnes sasniegumiem! Vai tad kāds brīnums, ka sajūk, kurā cietā diska mapē bija būtiskā informācija...
Lai noorientētos būtiskajā, varbūt savā dienas plānotājā - starp daudzajiem konsultāciju laikiem, dežūrām, lekcijām studentiem, piedalīšanos šur un tur - ierakstiet arī sociālantropologa Tomasa Hillanna Ēriksena padomu: "Otrdienas vakaros es esmu aizņemts: tad es ķeru asarus meža ezerā."