MARIJA LUĪZE KALNIŅA ir RSU Medicīnas fakultātes 6. kursa studente, šobrīd strādā Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas 10. gastroenteroloģijas nodaļā. Vasarā vēlas iestāties rezidentūrā bērnu neiroloģijas specialitātē.
Čībās un ar rīta kafiju uz nodarbībām
“Pašā rīta agrumā ap sešiem vairs necelies, lai paspētu aizbraukt uz nodarbību otrā Rīgas galā. Taču izkāp no gultas, lai pirms nodarbības paspētu nomazgāt seju, izpucēt zobus, uzvilkt ērtākas treniņbikses, atrast čības, uztaisīt brokastis un pirmo rīta kafiju, kuru nereti arī ņem līdzi uz nodarbību.
Kāds neizslēgts mikrofons kabatā vai somā, fona trokšņi, mājdzīvnieki, kuriem patīk iesaistīties studiju procesā, neaicināti viesi — tas viss nereti atdzīvināja arī visnopietnākās nodarbības vai lekcijas. Man pašai ir kaķēns Fredijs, kura mīļākās nodarbes ir gulēšana uz konspektiem, uzbrukšana līmlapiņām un grāmatzīmēm un dažādu rakstāmrīku ķeršana. Nereti viņš uz datora saspiedis kādu taustiņu kombināciju, kuru pēc tam cenšos atkost.
Sākotnēji grūtākais bija aptvert tiešsaistes studiju formāta tehnisko pusi — kameru kvalitāte, austiņas ar mikrofonu, skaņas izolācija iepriekš nebija būtiska. Zoom un Respondus Monitor sistēma, kurā kārtojām eksāmenus, studentu vārdu krājumā pirms pandēmijas nebija. Kad pieradu pie tehniskajām prasībām, grūtības sagādāja mācību apjoms, kas attālināto studiju laikā tikai pieauga ar papildu klīnisko uzdevumu, kontroles testu un mājasdarbu pildīšanu. Pēc aizvadītā gada varu teikt, ka lielākā daļa studentu ir apraduši ar tiešsaistes studiju formātu un no universitātes puses ir bijis liels uzlabojums elektronisko studiju materiālu pieejamībā un nodrošināšanā.”
Laika resurss, lielasauditorijas, inovatīvas idejas
“Ja kādreiz liels izaicinājums bija paspēt no lekcijām aizbraukt uz darbu vai iesaistīties ārpus studiju aktivitātēs, piemēram, studentu zinātnisko pulciņu sēdēs un konferencēs, tagad visu var paspēt apmeklēt, neizejot no mājām. Domāju, ka arī pēc pandēmijas jāapdomā attālinātās pieejamības nodrošināšana dažādos izglītojošos pasākumos, jo var aptvert lielu mērķauditoriju.
Ja trešajā studiju gadā man bija iespēja pamata klīniskās prasmes apgūt uz manekeniem un mulāžām RSU Medicīnas izglītības tehnoloģiju centrā (MITC), tad attālinātajās studijās tika gatavotas paciņas ar nepieciešamajiem materiāliem, lai manipulācijas apgūtu mājās docētāja vadībā. Mājās apgūto manipulāciju skaits ir plašs: ķirurģisko šuvju uzlikšana, dažādas injekcijas, intravenozo katetru ievadīšana. Arī studentu zinātnisko pulciņu ietvaros bijusi iespēja attīstīt jaunas idejas, izstrādājot jaunus manipulāciju apguves veidus, piemēram, lumbālpunkcijā.
MITC sadarbībā ar RSU Morfoloģijas katedru sagatavoja 3D drukātus lumbālos skriemeļus, ar kuriem izveidoja mulāžas ar adatām un citiem materiāliem, lai studenti attālināti trenētu lumbālpunkcijas prasmes.
Domāju, ka klātienes studiju gadījumā šādas iespējas un idejas netiktu attīstītas, un to var saukt par vienu no pandēmijas ieguvumiem.
Apgūt praktiskās iemaņas, trenējoties vienīgi uz mulāžām, protams, nevar. Sestajā studiju gadā bija iespēja desmit nedēļas pavadīt slimnīcā, veicot ārsta pienākumus dažādās nodaļās un profilos. Šīs nedēļas bija sadalītas īsākos posmos: četras nedēļas iekšķīgo slimību praksē, četras — ķirurģisko slimību, divas — brīvās izvēles rotācijā. Arī desmit nedēļu prakse gada laikā bija ļoti vērtīga, ar nākamo gadu prakses ilgumu plāno pagarināt gandrīz divreiz.”
Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2021. gada jūlija numurā
