Latvijas veselības aprūpes politikas hrestomātija
Veidojot krājumu, kas apkopotu rīcības algoritmus un domāšanas veidu, pēc kura gadiem funkcionē mūsu veselības aprūpe, būtu vairākas spilgtas nodaļas.
- Plāni bez garantijas. Plānu rakstīšana, apstiprināšana pat ar likuma spēku un tad tā visa neievērošana. Piemēru ir daudz. Sabiedrības veselības pamatnostādnes, kas šogad paredzēja 306 miljonu eiro pieaugumu nozarei, bet ir mazāk par trešdaļu no šīs summas. Mediķu atalgojuma kāpums, par kuru katru gadu būs jācīnās. Dažādu nozaru plāni. Psihiskai veselībai šogad plānā bija ierakstīti papildu pieci miljoni eiro, bet nav piešķirti, tas nozīmē, ka jauda un iesāktie darbi atkal buksēs. Onkoloģijai kā prioritārai jomai kaut kas ticis, bet arī te jaunajiem medikamentiem sešreiz mazāks finansējums nekā plānā (astoņi miljoni 51 miljona vietā).
- Efektivitātes stiepjamais jēdziens. Šķiet, Latvijā darbojas kādi unikāli efektivitātes principi. Ja citur Eiropā veselības aprūpei vidēji tiek tērēti 8 % no IKP, mums tie ir 4 %. Vai arī darbojas domāšanas kļūda — enkura efekts. Pamana pirmo informāciju un secina — pēdējos gados nauda veselības aprūpei dubultojusies, efektivitāte nav pieaugusi, tātad vairāk piešķirt nevajag. Bet tad parēķinām — pieaugusi par 1 % no IKP, kas nesedz gadiem sakrātās vajadzības?! Aritmētika ir vienkārša: lai kā mēģinātu uz diviem krēsliem apsēdināt astoņus cilvēkus, vietas visiem nepietiks.
- Tuvplāna fokuss. Individuālā līmenī it kā saprotam — ja cilvēks saslimst, tad viņam jāveseļojas, viņš nevar iet uz skolu, darbu, baudīt kultūru, aizsargāt savu valsti utt. Veselība ir bāzes vērtība, bez kuras daudz kas zaudē jēgu. Bet lielajā bildē tas nez kāpēc pazūd. Veselības un dzīves kvalitāte, kā izteicās finanšu ministrs, šajā bildē ir sāpju bērni. Latvijas Bankas ekonomists Oļegs Karsnopjorovs veicis interesantus aprēķinus un secinājis: ja veselības aprūpe Latvijā būtu prioritāte kopš 2000. gada, tad pašlaik mums būtu par 60 tūkstošiem vairāk iedzīvotāju, mēs katru gadu saglabātu četrus tūkstošus dzīvību, tāpat mums būtu par 40 tūkstošiem vairāk cilvēku darbspējīgā vecumā un tāpēc ik gadu IKP augtu par 0,2 %.
Cerams, kādu dienu krājumam tomēr pievienosim lappusi, kurā Latvijas iedzīvotāju veselība būs ar citu — daudz augstāku — vērtības koeficientu.