Nr. 3 (264)
Linda Jurginauska, onkoloģe ķīmijterapeite, Paula Stradiņa Klīniskā universitātes slimnīca
Austriešu rakstnieks Stefans Cveigs rakstījis: “Neviens ārsts nogurušai miesai un dvēselei nezina labāku zāļu par cerību.”
Manā un manu kolēģu darbā ar smagi slimiem onkoloģiskiem pacientiem vārdam “cerība” ir liels spēks. Ar pacientu ir jārunā, jāizskaidro. Jābūt cilvēcīgam! Parasti cilvēki, kas sastopas ar onkoloģisku diagnozi, jūtas nāvei nolemti, priekšlaicīgi sevi noraksta, un ne tikai viņi paši, diemžēl arī ārsti. Bet tā tas nav! Mums ir labas, efektīvas zāles, mēs varam palīdzēt. Trūkst komunikācijas un plašākas informācijas. Tāpēc ļoti vēlētos sadarboties ar ģimenes ārstiem, lai arī viņi saprastu, ka pacients ar vēzi var dzīvot (kā hronisks slimnieks). Šajā numurā arī raksts, kurā atbildu uz ģimenes ārstu jautājumiem.
Mūsdienās cerība ir nepieciešama arī pašiem ārstiem. Mēs vēlamies atbalstu no valsts, un, lasot interviju ar veselības ministri Līgu Menģelsoni, radās cerība būt saprastiem un uzklausītiem. Lai tādiem jauniem ārstiem kā Ivars Brečs un citiem nav jādodas projām. Motivācija palikt Latvijā ir mana ģimene, mani bērni. Ārsta darbs pats par sevi ir īpašs, pilnvērtīgs. Latvieši ir gudra, izglītota un stipra tauta. Turamies kopā!