Kā izaugt par lietaskoku

Pieredzē dalās

Aigars PĒTERSONS, habilitētais medicīnas doktors, profesors, Bērnu Klīniskās universitātes slimnīcas ķirurģijas klīnikas vadītājs

Ivars SMILTĒNS, Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas (PSKUS) Uroloģijas nodaļas vadītājs

Raimonds KARLS, Veselības centra - 4, Dermatoloģijas un ķirurģijas klīnikas dermatologs

 

Sākumkapitāls

Profesors Pētersons par jauno talantu starta kapitālu uzskata augstskolā gūtās zināšanas, kas jāpapildina mūža garumā. Tāpat jāattīsta praktiskās iemaņas. "To lieliski pateikuši mūsu ievērojamie rakstnieki: Zenta Mauriņa, kas par cilvēka mūža pamatuzdevumu izvirzījusi kāpšanu gudrības kalnā, un Zigmunds Skujiņš, kurš atzinis: tu nevari iegūt gudrību, kamēr neesi iemācījies stāvēt, staigāt, skraidīt, krist un no šiem kritieniem mācīties. Vislabāk, ja praktiskās pamatiemaņas jaunie apgūst jau studiju laikā, izvēloties vienu vai divus pieredzējušus kolēģus, kas ļauj asistēt operācijās, doties līdzi vizītēs un piedalīties būtisku lēmumu pieņemšanā. Tā jaunais cilvēks kļūst drošāks un mērķtiecīgāks, racionālāk izmanto auditorijā dzirdēto un zina, kuri jautājumi jāapgūst padziļināti."

Līdzīgās domās ir arī dakteris Karls. Viņš talantu salīdzina ar dimantu - ja to neslīpēsi, gaidīto nesasniegsi. "Fakts, ka esi piedzimis par ministra vai profesora dēlu, jaunā censoņa vietā darbojas īsu brīdi. Dimanta slīpēšana ir smags un nogurdinošs darbs - ar sviedriem un asarām. Ne visi tam gatavi. Tāpēc arī ne no katra talanta izaug lietaskoks. Daudz svarīgāka par kontaktiem ir jaunā ārsta motivācija un gribasspēks. Motivēts students pats atradīs skolotāju, kas labprāt dalīsies gan profesionālajās zināšanās, gan dzīves pieredzē. Tiesa, pirmajā ceļa posmā, kad vēl ļoti daudz jāmācās, jaunajiem censoņiem nenovēlu pārāk daudz darba, jo arī teorētiskā bāze ir ārkārtīgi svarīga. Tāpat jāatrod laiks zināšanu sintēzei, publikācijām un pētījumiem."

Dakteris Smiltēns, kas izvēlējies turpināt tēva, izcilā Latvijas urologa Eduarda Smiltēna iesākto profesionālo ceļu, par visbūtiskāko jaunā ārsta karjeras sākumposmā uzskata motivāciju. "Rezidentūra ilgst piecus gadus un, tā kā medicīnai atvēlētais valsts budžets ir ierobežots, tie, kam nav pietiekami nopietnas motivācijas, parasti aiziet." Dakteri Smiltēnu uztrauc tas, ka pēdējos gados ķirurģiju un uroloģiju izvēlas aizvien mazāk puišu. "Mums ir ļoti spēcīgas rezidentes, taču joprojām nejūtos drošs par to, vai sieviete var savu sievietes misiju apvienot ar tik nopietnu darbu medicīnā.

Pēdējo kursu rezidentiem piedāvājam iespēju par zināmu samaksu konsultēt pacientus poliklīnikās, piedalīties maksas operācijās, tomēr, lai uzturētu ģimeni, reizēm jāstrādā stipri pāri saviem spēkiem. Tāpēc daži (bieži vien - talantīgākie) aizbrauc uz ārzemēm, kur par to pašu darbu nopelna daudz vairāk. Šos jaunos kadrus uzskatu par Latvijas medicīnai zudušiem, maz ticams, ka viņi reiz atgriezīsies. Pirms pāris gadiem divi spēcīgi jaunie urologi Dainis Vorps un Mareks Vējiņš aizbrauca uz Valmieru. Viņiem klājas labi, Dainim bez darba slimnīcā ir privātprakse Cēsīs, savukārt Mareks reizi nedēļā brauc uz privātu medicīnas iestādi Rīgā. Tie, kas par spīti grūtībām paliek, parasti to arī nenožēlo. Viņu lielākā motivācija ir gandarījums, ko ārstam spēj sniegt pacientu paldies, veiksmīgas operācijas un ļaudis, kas daktera redzeslokā nonākuši ļoti smagā stāvoklī, bet no slimnīcas aizgājuši paši savām kājām. Šie izārstētie pacienti ir arī pieredzējušo ārstu motivācijas pamatā. Vēl jaunajiem kolēģiem ļoti būtiska ir prasme sarunāties ar pacientu un viņa tuviniekiem. Kā teica mans tēvs: arī dakteris, kas strādā "Aleksandra augstumos", nedrīkst izturēties tā, ka pacients jūtas pakāpi zemāks.

Mediķu vidū gan klīst nostāsti par ķirurgiem, kam abas rokas kreisās... Taču vismaz manā praksē nav bijis neviena centīga rezidenta, kas piecos gados neapgūtu nepieciešamās iemaņas. Pat tie, kam rezidenta gaitu sākumā bijis jāmāca, kā pareizi turēt instrumentus, sašūt brūces un sasiet mezglus, jau pēc pāris gadiem lieliski operē. Turklāt, attīstoties jaunajām tehnoloģijām, ārsts var paveikt daudz vairāk bez dziļas ķirurģiskas iejaukšanās. Ja pirms trīsdesmit gadiem vairākums operāciju bija vaļējās, tagad tādu ir vairs tikai pieci procenti. Tas ievērojami atvieglo arī jauno kolēģu darbu."

Dimantu slīpēšana

Rezidentūru beigušie jaunie ārsti nepazūd no daktera Smiltēna redzesloka arī tad, ja aizbrauc strādāt uz citu pilsētu. "Mums joprojām ir tuvas un sirsnīgas attiecības. Viņi zina, ka vajadzības gadījumā var jebkurā diennakts laikā man zvanīt un prasīt padomu. Dažiem esmu braucis palīgā veikt sarežģītākas operācijas. Tāpat regulāri tiekamies Latvijas Urologu asociācijas sēdēs. Ir ārsti, kam pirmajos darba gados parādās "zvaigžņu slimība", tādi reizēm mazliet jāpiebremzē, bet nekādu nopietnu konfliktu nav bijis. Ar dažiem, lai sasniegtu vēlamo, jāpastrādā mazliet vairāk, bet tas jau ir mūsu, pedagogu, pienākums."

Ikdienā dakterim Smiltēnam vislabāk patīk sastrādāties ar kārtīgiem jaunajiem kolēģiem, kam ir laba humora izjūta. "Grūti, ja kāds uzmet lūpu par sīkumiem. Dzīve jau tā diezgan smaga, tāpēc jāprot pasmieties vismaz pašam par sevi. Tā kā darāmā mums ļoti daudz, ārstam dežūras jāsaplāno tā, lai paspētu laikā uz operāciju, atrastos brīdis sarunām ar pacientiem un apspriedei ar kolēģiem; laiks jāatvēl arī dienas stacionāra slimniekiem un dokumentu sakārtošanai. Ja dakteris neiemācās organizēt darbu, velti gaidīt uz ārstēšanas rezultātiem. Nepiekrītu mūsu skolotāja Paula Stradiņa domai - dodot gaismu citiem, pats sadedz. Šodien tā nevar dzīvot. Jaunajam ārstam jāatrod laiks gan jaunākajai literatūrai, gan sportošanai un ģimenei. Operācijas reizēm ilgst piecas sešas stundas. Vai ko tādu spēj izturēt garīgi un fiziski izsmelts cilvēks?"

Profesors Pētersons jaunajos kolēģos visaugstāk vērtē godīgumu. "Tas ir visa pamatā. Un vēl būtiski, izvēloties profesiju, apzināties, ka būt ārstam nozīmē ne tikai smagu darbu. Tā ir misija, dzīvesveids un reizē arī hobijs, kas aizņem domas ne tikai dienās, bet arī naktīs, brīvdienās un svētku dienās. Ar to jārēķinās jaunā ārsta ģimenei. Tagad gan daudz runā par to, cik svarīgi, aizverot slimnīcas durvis, aiz tām atstāt arī visas darba problēmas, bet vairākums kolēģu pēc dežūrām joprojām zvana un interesējas, kā klājas viņu smagākajiem pacientiem... Svarīgi, lai jaunais ārsts neieslīgtu rutīnā, nepakļautos valsts medicīnas sistēmas nepilnībām un nepārstātu attīstīties. Visvairāk sāp, ja pelēcībā ieslīgst talantīgākie kolēģi. Aktīvi, ar labām svešvalodu zināšanām, lieliski aroda meistari ar uztrenētu loģisko domāšanu un praktiskajām iemaņām - tādus iztēlē redzu savus audzēkņus, no kuriem izaugs lietaskoki. Parasti jauno talantu var atpazīt ļoti ātri. Taču gadās arī izņēmumi - kāds, kam studiju laikā vairāk par ārsta aicinājumu un garīgo izaugsmi interesējusi saviesīgā dzīve un biznesa iespējas, vienā brīdī pēkšņi atplaukst un izrādās - viņš ir fantastisks pedagogs vai izcils profesionālis. Godīgs, pacientu un kolēģu mīlēts un cienīts. Tajā pašā laikā ir ģeniāli, operāciju zālē neaizstājami ārsti, kam mēdz būt ļoti nopietnas problēmas saskarsmē ar pacientiem un viņu tuviniekiem. Taču arī spēja komunicēties ārsta darbā ir ļoti nozīmīga."

Dakterī Karlā vislielākās simpātijas un vēlmi sastrādāties raisa komunikabli un dialogam atvērti jaunie kolēģi. "Profesionālajā izaugsmē ieinteresēti ārsti visbiežāk tādi ir. Arī es šo to iemācos no saviem skolniekiem."

Ne visur gaida...

Profesors Pētersons uzskata, ka jaunajiem talantiem nemaz nevajadzētu tik ļoti censties palikt Rīgā. "Manuprāt, tas attaisnojams vienīgi tad, ja izvēlētajā specialitātē nevar atrast darbavietu citur. Taču visos citos gadījumos bieži vien daudz lielāki ieguvēji ir tie jaunie ārsti, kas aizbrauc uz kādu no Latvijas reģioniem, kur viņi nepieciešami visvairāk. Kamēr šie jaunie kolēģi aktīvi strādā, attīsta profesionālās iemaņas un bauda pacientu uzticību un mīlestību, Rīgā palikušie reizēm gadiem ilgi stāv rindā un gaida, kad viņus kāds pasauks asistēt operācijā. Tiesa, jaunajam ārstam būtu vērtīgi, ja viņš jau studiju laikā pastrādājis izcila savas nozares speciālista vadībā. Daudzi respektablu citvalstu augstskolu studenti pēc rezidentūras dodas uz attīstības zemēm, kur viņiem paveras iespēja pusgada laikā veikt tik daudz sarežģītu operāciju, kādas savā dzimtajā zemē nepiedzīvotu desmit gados. Ar šo pieredzi viņi ir daudz konkurētspējīgāki darba tirgū."

"Jaunajiem urologiem Rīgā ir tikai divas valsts finansētas klīnikas, kur nopietni strādāt: Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīca un Stradiņi. Abās visas urologu vietas aizņemtas," atzīst I. Smiltēns. "Vēl ir privātā klīnika "URO", kas piedāvā telpas un tehnoloģijas, lai ārsti, nākot ar saviem pacientiem, var operēt un ārstēt. Ir iespēja strādāt ambulatorajā medicīnā vai veidot akadēmisko karjeru. Nevienu labu speciālistu uz ielas neizmet. Jaunos urologus ļoti gaida Latgalē, Ventspilī un Liepājā. Taču Latvijas lielākajās klīnikās ar ķirurģiskām un endoskopiskām iemaņām vien tikt pie ārsta vietas grūti, jaunajiem aktīvi jāiesaistās arī pētījumos."

R. Karls jaunajiem kolēģiem iesaka laikus pārdomāt, vai darba dzīvi viņi vēlas veltīt valsts "dienestam" vai privātajai medicīnai. "Pirmajā noteikti būs vairāk darba, iespēju iesaistīties pētījumos, savukārt privātajā sektorā gaida labāks atalgojums. Tiesa, ne vienmēr - uzreiz. Manuprāt, visiem nākamajiem ārstiem būtu jāapgūst uzņēmējdarbības pamati. Tam pagaidām pievērš nepelnīti maz uzmanības. Lai cik neētiski tas izklausītos kādam gados vecākam kolēģim, jaunajam profesionālim jāprot savi pakalpojumi pārdot un pārliecināt potenciālo darba devēju, ka tie viņam nepieciešami. Daudziem, izdzirdot vārdu "pārdevējs", uzreiz raisās asociācijas ar alkatīgu pārpircēju no tirgus laukuma, bet es ar to domāju cilvēku, kas labi atpazīst citu vajadzības, intereses un vēlmes. Izvēloties privāto medicīnu, kur jaunajam ārstam neviens savus pacientus nepiedāvā, kur nav kvotu un pierakstu no rīta līdz vakaram, daudz vairāk jāpacīnās un sevi jāpierāda, lai būtu pavalgs pie maizītes."

 

Pilnu raksta versiju lasiet 2014. gada Doctus septembra numurā.

                                                                                                      Foto: Inese Austruma un no DOCTUS arhīva