JURIS RAUDOVS: visu nepieciešamo adrenalīnu gūstu darbā!

Lai gan Covid–19 krīze viņa darbā ieviesusi daudzus organizatoriskus jauninājumus, galvenie principi paša veselības saglabāšanai šajos sarežģītajos apstākļos aizvien paliek nemainīgi: sargā pats sevi un Dievs tevi sargās, kā arī — nenes darbu uz mājām!

Strādājot Covid krīzes pirmajās rindās

“Būtiskās atziņas, strādājot pirmajās rindās Covid–19 pandēmijas novēršanā: mēs esam gatavi arī šāda veida krīzēm. Gan man, gan kolēģiem šī krīze māca optimizēt darba metodes, piemēram, apziņošanas un savstarpējās saziņas iespējas, izmantojot mūsdienu tehnoloģijas. Ja iepriekš daudziem tas likās kaut kas neiedomājams, tagad tā jau ir mūsu ikdiena: sanāksmes organizējam platformā Zoom, arī neformālās tālākizglītības iespējas notiek attālināti. Esam šīs izmaiņas pieņēmuši un saprotam, ka tādējādi daudz ko var atvieglot. Domāju, ka daudz kas no tā arī turpmāk paliks mūsu ikdienas darbā, tomēr dažas lietas nevaram pārnest attālināti — tām arī turpmāk jānotiek klātienē.

Vienmēr bijis noteikts, ka mums jābūt piesardzīgiem, nonākot kontaktā ar dažādu veidu pacientiem, bet Covid laiks ieviesa īpašu piesardzību. Tā kā dodos dažādos izsaukumos un strādāju arī Covid paraugu ņemšanas vietās (pastrādāju paraugu ņemšanas teltī, biju viens no tiem, kas mācīja kolēģus, kuri pieteicās darbam Covid–19 paraugu ņemšanas vietās), bija jāpieņem, ka vispirms attiecīgi jāsaģērbjas — ja pats sevi nesargāsi, tad neviens eņģelis tevi nesargās! Tā ir viena no svarīgākajām atziņām. Lai gan kopumā esam pietiekami labi mobilizēti, daļa kolēģu sākumā negribēja šo aspektu ņemt tik nopietni vērā. Braucām uz Infektoloģijas centra references laboratoriju mācīties, ļāvu uz sevi mācīties pareizu parauga paņemšanu.

NMPD šai Covid krīzei bija viens no gatavākajiem dienestiem, jo jau tradicionāli esam trenēti darboties krīzes situācijās. Mums bija gan aizsargtērpi, gan rezerves, gan vadlīnijas un rekomendācijas, kā rīkoties saskarē ar bīstamajām infekcijām. Krīzes laikā mūsu vadlīnijas tika pilnveidotas.

Esam kļuvuši vēl zinošāki un atbildīgāki. Sākumā pieteikšanās un darbinieku vēlme piedalīties bija rezervēta, vairāk nogaidoša, bija gandrīz vai “jāzvejo” tie, kas varētu strādāt Covid–19 pirmajās rindās. Taču kolēģu piesardzība ir cilvēciska un saprotama, jo sākumā par šā vīrusa bīstamību nekas konkrēts nebija zināms. Taču, līdzko kolēģi saprata, ka tas nav tik neiespējams, pret inficēšanos esam pasargāti un bez mums, NMPD darbiniekiem, šo krīzi nepārvarēt, aktivitāte palielinājās. Protams, savu lomu nospēlēja arī papildu atalgojums (Covid–19 piemaksas). Interesanti tas, ka cilvēki jūt aicinājumu nākt pie mums strādāt šajā trauksmainajā periodā, kad trūkst ārstniecības personu, — studenti, brīvprātīgie, arī bijušie darbinieki pauduši gatavību palīdzēt.”

Sabiedrības attieksme

“Kopumā sabiedrība mūsu aicinājumus uztvēra līdzatbildīgi, ir samazinājies sekundāro izsaukumu skaits, cilvēki arvien vairāk izprot to, ka esam ārkārtas dienests un tādās vienkāršās situācijās kā saaukstēšanās, muguras sāpes, izmežģījumi vai hroniskas slimības paasinājums vēršas pie sava ģimenes ārsta, dežūrārsta vai steidzamās medicīniskās palīdzības punktā.

Lielu darbu iegulda arī mūsu izsaukumu pieņemšanas dispečeri, kuri gādā par to, lai dzīvības apdraudējuma gadījumā vienmēr būtu brigāde. Dispečeri, kas ir ārsta palīgi, sarunā ar pieteicēju izvērtē, cik nopietna ir situācija: ja tā ir dzīvībai bīstama, tad brigāde tiek sūtīta nekavējoties. Strādājot pie sekundāro izsaukumu mazināšanas, mūsu dispečeriem jāstrādā arī kā psihologiem, skaidrojot, ka medicīnisko palīdzību var saņemt slimnīcā, ierodoties pašu spēkiem, ambulatori, pie ģimenes ārsta, dežūrārsta vai arī pa konsultatīvajiem tālruņiem. Gribas domāt, ka ar katru mūsu informēšanas aktivitāti sabiedrība ieklausās, labāk izprot un novērtē mūsu darbu. Ja katru reizi brauksim pie pacienta par nieka temperatūru, tad kolēģi izdegs bezjēdzīgi daudzos izsaukumos. Taču pats sliktākais — ja ārkārtas dienests brauktu pie visiem pēc kārtas, mēs riskējam ar to, ka uz augstākas prioritātes izsaukumu nebūtu brīvas brigādes un kādam, kurš ir bezsamaņā un neelpo, palīdzība būtu jāgaida ilgāk.

Protams, aizvien ir gadījumi, kad jūtam primārās medicīnas 24/7 nepieejamības sekas — esam pat fiksējuši, ka ir cilvēki, kuri atbrauc no laukiem un kuriem Rīgas autoostā it kā paliek slikti. Redzam, ka mantiņas jau saliktas līdzi ar vienu skaidru galamērķi un, visticamāk, kāds jau šim cilvēciņam devis konkrētas norādes, kā rīkoties, jo citādi galamērķī — slimnīcā — nemaz nevar nonākt.”

Būt gatavībā X stundai un mainīgajai situācijai

“Kā Ārkārtas situāciju gatavības nodrošinājuma nodaļas vadītājs es savas kompetences ietvaros atbildu par NMPD gatavību X stundai. Šobrīd pārskatām jau iepriekš izstrādātos algoritmus un aktualizējam, domājot soli uz priekšu. Ikdienā piedalāmies krīžu mācībās — gan lidostas organizētajās, gan sadarbībā ar NBS, neatsakām piedalīties arī civilās aizsardzības komisiju sastāvā pašvaldību līmenī, palīdzot kolēģus sagatavot ārkārtas situācijām.

Covid laikā izaicinošākais noteikti ir mācīšanās strādāt kopā ar epidemiologiem un ar Katastrofu medicīnas centru, kas ir ļoti nozīmīga mūsu dienesta struktūrvienība, — kopā izstrādājām arī algoritmus.

Pie mums pēc padoma vēršas sadarbības partneri — kā rīkoties, kas būtu jāņem vērā, piemēram, Valsts policijai, strādājot ar aizturētajiem, kuri varētu būt inficējušies ar Covid–19. Katrs sniegtais padoms tiek uztverts kā pareizākais, tāpēc jāpārdomā katrs vārds, ko sakām.

Izaicinājumu netrūkst — no rīta strādā pēc vieniem algoritmiem, bet pēkšņi, mainoties epidemioloģiskajai situācijai, nākamajā rītā jābūt gatavam pilnīgi citam algoritmam un rīcībai. Bija pat tā, ka mainīgās situācijas dēļ vadlīnijas bija jāpilnveido pa stundām. Ja sākumā tām bija tikai viens variants, vēlāk jau bija A, B un C varianti.

Mūsu dienestā tika izveidota ārkārtas situācijas vadības grupa, piemēram, strādājot lidostā, kad bija jāizdomā, kā lidostas pasažierus novirzīt testēšanai: bija jābūt skaidram, kur sēdēs paraugu ņēmējs, kur dokumentu noformētājs utt. Un tas tiešām bija izaicinājums, jo lidosta ir īpaša zona ar saviem drošības noteikumiem. Ielidošanas terminālī strādāja 3—6 cilvēki, un pēc analoģijas Covid–19 testu vākšana bija jāspēj nodrošināt arī citos ielidošanas termināļos, tāpēc bija operatīvi jāpārģērbjas un jāsteidzas uz nākamo termināli.

Turklāt viss notika drošības apstākļos, kur brīvi, bez pavadošās personas un drošības kontroles pārvietoties nav iespējams. Pēc drošības kontroles atkal bija jāģērbj jauni spectērpi, un tā mēs kursējām pa termināļiem — šo darbu kolēģi aizvien atceras kā lielu izaicinājumu. Galvenais vadmotīvs bija visu veikt ātri un pārdomāti.

Izbrīnīja, cik cilvēki var būt neiecietīgi. Izmantojot repatriācijas reisus, viņi atļāvās apšaubīt testu veikšanas nepieciešamību un izplūda neadekvāti negatīvās emocijās pret ārstniecības personām, kas strādā šo pašu pilsoņu labā. Pārdomas šajā kontekstā man raisa arī izskanējusī ziņa, ka Anglijā notiesāti divi pilsoņi, kas nav ievērojuši pašizolāciju. Viņi varēja pavērt slūžas visa apvidus saslimšanai! Tāpēc vēlreiz uzsveru, ka šādās krīzēs ļoti svarīga ir visas sabiedrības un līdzcilvēku atbildība.”

Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2021. gada novembra numurā