INGUS ARNOLDS APSE ir RSU Medicīnas fakultātes 5. kursa un Zobārstniecības fakultātes 4. kursa students. Paralēli arī strādājis gan RSU Sejas un žokļu ķirurģijas centrā, gan neatliekamajā palīdzībā, PSKUS Covid nodaļā, tagad šīs slimnīcas reanimācijas nodaļā, kā arī iesaistījies pētniecībā, Eiropas Savienības projektā Baltic Biomaterials Centre of Excellence.
Pandēmija ļāva vieglāk apvienot divas studijas
“Tā kā mācos divās fakultātēs, tad katrs semestris man sākas ar lielu plānošanu. Lai gan daudz komunicēju ar dekanātiem, rakstot iesniegumus, lūdzot, vai varu kādas nodarbības apmeklēt kopā ar citām grupām, tik un tā pirms katra semestra ceru, ka nekas nemainīsies. Vai tas ir grūti? Es pat vairs nezinu. Tas ir process, kurā vienkārši esmu. Jā, ir gadījies būt divās nodarbības reizē vai arī darbā nodarbības laikā. Bēdīgākais brīdis bija otrā studiju gada beigās, kad bija jāatvadās no man mīļas grupas, jo, lai īstenotu studiju plānu, Medicīnas fakultātē paņēmu akadēmisko gadu. Kopumā divas studijas bija milzīga piecgades plānošana. Pandēmija nospēlēja man par labu, jo ļāva labāk salikt kopā nodarbību grafikus, nekā tas būtu bijis, studējot klātienē. Stomatoloģijas institūtā kādu brīdi izkrita pacienti, bija tikai teorētiskās nodarbības — atbrīvojās laiks. Pēc tam gan divas nedēļas bija intensīvas praktiskās nodarbības.
Ja kāds man prasa, vai divas studijas ir apvienojamas, — jā, ir! Tikai jābūt vienam plānam, nedrīkst būt plāns B. Man ir tikai viens plāns — pabeigt divas fakultātes, tikt līdz sejas un žokļu ķirurģijai.
Vēl, manuprāt, bez pandēmijas nebūtu iespējami tik vērienīgi pētījumi, kādus pieredzējām, — ar Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Sejas un žokļu ķirurģijas centru (45. nodaļu) piedalījāmies Covid–19 Surg–Week: vairāk nekā 116 valstis, 140 tūkstoši pacientu, 14 tūkstoši ārstu, studentu, kas četras nedēļas sekoja līdzi šajā nedēļā izoperētajiem pacientiem. Tas bija milzīgs gods būt daļai no kaut kā tik vērienīga, kas apvieno visu pasauli.”
Teorijas apguve atkarīga no studenta paša
“Teorētiskās mācības manā uztverē vienmēr bijušas ļoti atkarīgas no paša studenta. Docētājs tikai sniedz pieredzi un kopskatu, vai students ir sapratis teoriju un kā tas var attīstīties praksē. Tomēr viss atkarīgs no studenta motivācijas — vai viņš spēj mājās atvērt grāmatu, lasīt un neaizvērt, līdz tēmu sāk saprast.
Nevar gaidīt, ka zināšanas kāds dāvinās kā diktātu, pašam jāmeklē literatūras avoti, pašam jāspēj tos analizēt.
Spēja lasīt un analizēt, manuprāt, ir būtiskākās studiju procesā.”
Studijas ar un bez prakses
“2020./2021. mācību gads medicīnas studijās man bija bez prakses, no nākamā gada sāksies garie cikli slimnīcās. Zobārstniecībā dekanāts noorganizēja divu nedēļu praksi. Tagad (intervija notika maijā — red.) vienā telpā var atrasties četri pacienti un četri studenti. Students otram studentam nedrīkst asistēt. Tad vai nu dalām nodarbību uz pusēm, vai vienu nodarbību darbojas viens, otru nodarbību otrs. Tas, cik lielā mērā students izpilda praksi, atkarīgs no tā, cik viņš spēj piesaistīt pacientus. RSU Stomatoloģijas institūts ļoti veiksmīgi cenšas to darīt, nav bijis tā, ka palieku bez pacientiem.”
Pastrādāt par sanitāru un medicīnas asistentu
“Sāku strādāt vasarā pēc 12. klases — par sanitāru toreizējā Sejas un žokļu ķirurģijas nodaļas (45. nodaļas) operāciju blokā. Vidusskolā man bija sapnis par neiroķirurģiju, pie sejas un žokļu ķirurģijas nonācu, kad sapratu, cik tā ir plaša: visas operācijas, kas ir virs atslēgas kaula. Tālāk paša izvēle, kur specializējies: onkoloģija, liela rajona mikroķirurģija, plastikas ķirurģija, iedzimtu anomāliju operācijas, tīra orālā ķirurģija.
Pirmajā un otrajā kursā vasarās turpināju strādāt par sanitāru Sejas un žokļu ķirurģijas centrā. Trešajā kursā sāku strādāt neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā Valmierā par asistentu ārsta palīgam. Iemācījos ļoti daudz: reanimēšanu, miokarda infarkta ārstēšanu, sniegt palīdzību cilvēkiem pēc autoavārijām.
Sākumā rokas trīcēja, bet ārsti un ārsta palīgi, kas strādā neatliekamajā palīdzībā, apzinās, cik cilvēks ir pieredzējis, — kad es apjuku, viņi neapjuka; gada laikā iemācījos kontrolēt domāšanu. 2019. gada rudenī atkal sāku strādāt Sejas un žokļu ķirurģijas centrā, līdz sākās Covid–19 pandēmija un vajadzēja papildspēkus Stradiņa slimnīcas 14. nodaļā, Pulmonoloģijas nodaļā, ko pārtransformēja par Covid nodaļu. Jauniešiem vairāk tika darbs intensīvajā gaitenī.
Nostrādāju divus trīs mēnešus. Sastapos ar pirmajām nāvēm slimnīcā, ar pacientiem mokošās situācijās. Asins plazmas transfūzijas, vadlīnijas Covid–19 ārstēšanā, ieskats plaušu radiogrāfijā — zināšanas un brīnišķīga pieredze būt daļai no šāda episka procesa. Es gan neuztveru to tā, ka biju varonis, tas bija vienkārši darbs — lūdza palīgā un es gāju.
Mans uzskats — katram studentam būtu jāpastrādā sanitāra un medicīnas asistenta lomā. Tas ļauj saprast komandas nozīmi. Viens ārsts vai māsa, vai sanitārs atsevišķi pacientu neizārstēs. To dara komanda. 14. nodaļā iepazinos ar ārstiem, kas bija atvērti komunikācijai, ieklausījās katrās aizdomās, ko es pacientam novēroju, risināja situāciju kopā. Tas, ko angliski sauc team effort. Bija prieks šādā veidā strādāt. Sejas un žokļu ķirurģijā tas pats. Man ir laimējies strādāt vietās, kur ir izpratne par komandu, kur priekšplānā bijusi vēlme izārstēt pacientu, nevis pašapliecināties.”
Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2021. gada jūlija numurā
