Gandrīz Ziemassvētku pasaka
Puisēns pēc katra durvju klaudziena instinktīvi pagrieza galvu - kā vēlāk dakteris apjauta, viņš gaidīja ne tik ļoti mammu un tēti, kas nolieksies pār viņa gultu, viņš gaidīja tikšanos ar ārstu. Lai dakteris apsēžas pie gultas, saņem savās plaukstās mazās delnas (to siltumā bija kaut kas tik vārdos neizsakāmi nomierinošs!), lai izstāsta pasaku, kurā viņš lēkā pār paša celtiem sniega vaļņiem mājas pagalmā...
Šis ir skaists stāsts, ko reiz žurnālam Doctus izstāstīja docents Agnis Štifts. Stāsts, kas atgādina, ka ārsta viens no būtiskākajiem (varbūt pats būtiskākais!) instruments ir nevis zāles, nevis smalkas ierīces, bet tieši vārds, klātbūtne un līdzi jušana.
Protams, šodien, kad tehnoloģijas strādā jau uz brīnuma robežas, kad ir tik vienkārši ar tām nepastrīdēties, bet piebalsot, kad sarunas dzīvajā, laika resursus taupot, ir tik ērti aizvietot ar elektronisko saziņu, kad nevērību bez jel mazākās aizķeršanās sirdēstos var novelt uz sistēmu, papīru kalniem, uz "man-par-to-nemaksā" argumentu, šis atgādinājums izklausās kaut kā tā... jocīgi.
Bet daudzās Doctus tikšanās ar ārstiem tomēr ļauj noticēt, ka vienkāršās, skaistās un cilvēciskās lietas nepāriet. Ka ārsta un pacienta attiecību brīnumam arī 21. gadsimtā nav konkurentu. Par laimi - nav!