Dr. SILVIJA LEJNIECE, Diplomātiskā servisa medicīnas centra direktore
Decembra Doctus nāk pie mūsu ārstu saimes kā labs un uzticams draugs. Mani patiesi aizkustināja mācītāja Jura Rubeņa doma, ka pārslogots cilvēks ar laiku zaudē savas cilvēciskās īpašības un beigās cieš arī viņa profesionalitāte. Kaut mums visiem izdotos, skrienot no darba uz darbu, nepazaudēt cilvēciskā sirds siltuma dzirksti un dāvāt to ne tikai saviem pacientiem un kolēģiem, bet arī saviem vistuvākajiem cilvēkiem! Lai mums visiem pietiek dzīvesprieka, sirsnības un veiksmes šajā sarežģītajā laikā!
Visu specialitāšu ārstiem iesaku izlasīt algologa Gunta Iļķēna rakstu par galvassāpēm - te daudz pamācošas un noderīgas informācijas par galvassāpju viltīgo dabu. Savukārt Gunas Dansones sagatavotais pasaules literatūras apskats sniedz detalizētu izklāstu par hronisku venozu mazspēju, atsvaidzinot zināšanas par šo nereti sastopamo saslimšanu.
Interesants ir rakstu sērijas turpinājums par endokrīno arteriālās hipertensijas veidu feohromacitomu: īpaši vērtīgi man šķita Dr. med. Ilzes Konrādes aprakstītie klīnikas un laboratorās sijājošās diagnostikas aspekti.
Katra ārsta izglītībā viens no posmiem ir klīnisko gadījumu analīze, ko šajā Doctus numurā piedāvā dr. Dzintras Krugale par nekrotiskā vaskulīta un glomerulonefrīta pacientu savā klīniskajā praksē. Daktere meistarīgi parāda, cik liela nozīme neskaidru diagnožu noteikšanā ir asiņu seroloģiskajiem izmeklējumiem.
Dienas, aizritot vecajam gadam un tuvojoties jaunajam, ir pārdomu un cerību laiks. Pārdomas par aizvadītā gada notikumiem ar atskatu bijušajā un cerības, ka nākamais gads nesīs veiksmi, veselību, saticību un pārticību.
Galvassāpes ir ļoti izplatīta parādība. Tieši parādība un ne vienmēr problēma, kā tas ir muguras sāpju gadījumā. Vai mēs varētu iztikt bez galvassāpēm? Droši vien ne. Ja tādu nebūtu, tad cilvēce tās vienalga izdomātu, jo nav labāka un vienkāršāka argumenta, lai kaut ko nedarītu, kā pateikt: “Man sāp galva!” Ir virkne norāžu, ka šis apgalvojums nav joks.
Oktobrī sākām rakstu sēriju par endokrīnajām arteriālajām hipertensijām, kas no visām hipertensijām veido 15%. Oktobra numurā varējāt lasīt par primāru hiperaldosteronismu, kā arī mazāk iztirzātām endokrīnām slimībām, kas arīdzan veicina asinsspiediena paaugstināšanos: vairogdziedzera hipo- vai hiperfunkciju, primāru hiperparatireoīdismu, akromegāliju. Novembrī – par Kušinga sindromu. Tagad par feohromocitomu.
Psoriāze ir hroniska ādas slimība, kas skar 1-3% pasaules populācijas. [1] Tai ir raksturīga epidermāla hiperproliferācija, nepareiza keratinocītu diferenciācija, aktivēta angioģenēze ar sekojošu ādas asinsvadu dilatāciju, kā arī Th-1 un Th-17 šūnu izraisīts iekaisums. Joprojām nav precizēts viens konkrēts psoriāzes izraisītājs, tāpēc šo dermatozi mūsdienās aplūko kā multifaktoriālu slimību, kuras izcelsmē ievērojama nozīme ir ģenētiskajām un imunoloģiskajām pārmaiņām. Balstoties jaunākajos atklājumos psoriāzes patoģenēzē, ir radīti jauni, psoriāzei selektīvi medikamenti, kas ļauj uzlabot pacientu dzīves kvalitāti.
Literatūrā aprakstīti vairāki iemesli GERS attīstībai: anatomiski, fizioloģiski, epidemioloģiski un ģenētiski faktori. Lielākajai daļai cilvēku ar GERS simptomātiku novēro neerozīvu vai endoskopiski negatīvu GERS; šo slimību attīstībā ir noteikta patofizioloģiska atšķirība, kā arī ir atšķirīgi ārstēšanas principi. Pēdējās publikācijās ir pierādīta īslaicīga barības vada apakšējā sfinktera relaksācijas disfunkcija; hiatālā trūce ir otrs biežākais GERS iemesls. [1] Piemēram, Barreta barības vada slimībai ir pierādītas noteiktas patofizioloģiskas izmaiņas gļotādā, kas ir šīs slimības diagnostikas pamatā. [2-7]
Vienotas izpratnes trūkumu par garīgo slimību cēloņiem, to klīniskajām izpausmēm parāda dažādās psihiatrijas skolas, bet slimību klasifikatori (DSM-IV, SKK-10 utt.) ir kā kompromiss dažādībai. Tie neietver atsevišķo skolu klīniskās īpatnības, bet ir balstīti uz pēdējiem – vai nu patofizioloģijas, vai arī psiholoģijas, vai ģenētikas, vai ontoģenēzes – atklājumiem, slimības apskata šauri, viena indivīda robežās. Iespējams, ar to ir par maz, lai izprastu mūsu uzvedības modeli.
Vēnu slimību, to skaitā hroniskas venozas mazspējas (HVM) izplatībai nav tendences mazināties. Spītējot patiešām progresīviem atklājumiem un inovācijām, varikozas vēnas un HVM joprojām skar lielāko daļu pieaugušo populācijas visā pasaulē. Arī Latvijā HVM ir izplatīta slimība. Turklāt, kā parādīja 2007. gadā veiktais epidemioloģiskais pētījums DE FACTO, mūsu valstī salīdzinoši biežāk tiek novērota C3 HVM stadija (24,9% pret vidēji 9,3% pasaulē), kā arī C5 un C6 stadija (attiecīgi 4,5% un 1,8% pret 0,6–1,4% un 0–0,5%).
Šā klīniskā gadījuma mērķis ir parādīt, cik ļoti liela nozīme dažu neskaidru diagnožu noteikšanā ir seroloģiskiem izmeklējumiem, īpaši tad, ja klīniskā aina ir neraksturīga un nespecifiska. Ne vienmēr urīna analīze atspoguļo nieru bojājuma smagumu, un neskaidras izcelsmes nieru mazspējas gadījumā vienmēr jāizvērtē nieru biopsijas nepieciešamība. Autoimūnās slimības un autoantivielas ir tās jomas, kur vēl ir iespējami jauni atklājumi un pavisam jaunu slimību rašanās.
Pēc sasveicināšanās un stingrā rokasspiediena domāju: apmēram tāds varētu izskatīties Ziemassvētku vecītis, kad viņš atnāk mājās, novelk savu sarkano mēteli un runā, skatīdamies ārā pa logu. Stalts. Brašs. Mīļš. Tiešām mīļš! Runā rāmi, pieklusināti un tik silti kā dzīvu vaska svecīšu liesmas. Profesors Aleksandrs Zaķis. Bērnu ķirurgs, Bērnu Klīniskās universitātes slimnīcas traumatoloģijas virsārsts.
Notikumi ir dažādi. Pseido – kā meteorīts. Mazliet mākslīgi uzpūsti – kā A (H1N1) vīruss, kas pasaules ziņu lentes apstaigāja jau pavasarī, bet Latvijā pastiprinātu uzmanību pievērsa tikai pēc pirmā nāves gadījuma. Ļoti personiski – kā pēdējā darba diena nodaļā, uz kuru esi nācis divdesmit gadu, bet nu tā klusēs bez pacientiem, bez ārstiem, bez māsām. Doctus piedāvā savu notikumu izlasi – notikumus, kuru pievienotā vērtība ir raisīt domāšanu. Starp citu, šis gads vairāk nekā citi atgādināja slaidā čūskā saliktus domino kauliņus, kur, vienam krītot, secīgi tika iekustināts nākamais.
Nu, nav gluži tā, ka labi un talantīgi jaunie ārsti sēž uz kofera un ir gatavi pasūtīt biļeti lidojumam vienā virzienā. Trīs jaunie ārsti, kuri strādā Latvijas slimnīcās, atklāj, kā jūtas, konkurējot ar pieredzējušiem kolēģiem, un kāds tuvplānā izskatās viņu sapnis par medicīnu. Viņi atklāj, ka ir gatavi vēl mazliet gaidīt, jo patiešām gribētu būt noderīgi tepat – mājās.
Lauksaimniecībā bija iestājusies vispārēja krīze, ko izraisīja labības cenu kritums. Daudzas lielsaimniecības mainīja īpašniekus, vācu muižnieki atteica pabalstu un aizdevumu izsniegšanu zemniekiem, toties stingri piedzina no viņiem nodevas un klaušas. XIX gadsimta sākumā ekonomiskais stāvoklis Baltijā bija smags. Kā tas ietekmēja iedzīvotāju veselību un kādas bija biežākās slimības?
Atbild Rīgas Lutera draudzes mācītājs JURIS RUBENIS
Bija pēckara laiks. Kāds puisēns gulēja savā gultiņā, logam priekšā nostieptais aizkars centās nosargāt viņa mieru, bet nevienmērīgā elpošana tomēr nodeva zēna nomodu. Viņš klusi iejautājās: “Vai šodien būs dakteris?” Mammas acīs jautās grūti noslēpjamas dūmakainas skumjas. Dakteris bija punktējis puisēna pleiru, perikardu, ascītu, bet viņš lēni un neapturami izdzisa... Viņam bija poliserozīts, un toreiz, četrdesmito gadu beigās, ārsta koferītī diemžēl nebija steroīdu.
