Ekonomija uz smadzeņu rēķina?!
Šī replika atsauca atmiņā nesen raidījumā Viss notiek bioloģijas zinātņu doktora un cilmes šūnu pētnieka Jāņa Ancāna stāstīto - viņi, pasniedzēji, katedrā savā starpā mēģinot jokot, ka šis gads zinātniekiem būs Tunguskas gads. Savulaik Sibīrijā krita meteorīts un nopļāva visu, kas pagadījās ceļā. Tā kā daudzi zinātniskie projekti tiek apstādināti, tad viņš prognozē: jaunie gaišie prāti aizies prom no zinātnes. Jau tā ilgu laiku zinātnieki ir bijuši lojāli; finansējums pētniecībai un attīstībai Latvijā ir viszemākais starp Eiropas Savienības valstīm. Un par spīti ilgstošai badināšanai, entuziastiski speciālisti pratuši pēdējos gados uzsākt pakaļdzīšanos pasaulei, ieviešot terapijas, kādas citviet tiek lietotas jau vairākus gadus. Par sevi bioloģijas zinātņu doktors saka: "Nevēlos izniekot savu laiku. Gribu strādāt interesantu darbu, nevis par apsargu lielveikalā. Man vienmēr ir plāns A, B un C." Un zinātnieku kopiena ir kosmopolītiska, aizbraukt ir salīdzinoši viegli.
Taču ko tas nozīmē perspektīvā? Mediķu valodā runājot, aina zīmējas gauži vienkārša. Cilvēks var diezgan apmierinoši funkcionēt bez pirksta, kājas vai rokas. Bet kas notiek, ja tiek zaudēts smadzeņu potenciāls?...