Uroloģes, onkoloģes, ķīmijterapeites, Liepājas reģionālās slimnīcas Kurzemes Uroloģijas centra virsārstes DZINTRAS LITAVNIECES 40 gadus ilgā ārstes pieredze ļauj racionāli vērtēt, kā runāt ar smago diagnožu pacientiem un viņu piederīgajiem gan brīžos, kad ļaundabīgais audzējs ir diagnosticēts un jāsāk atbilstoša terapija, gan arī tad, kad ir skaidrs, ka atveseļošanās vairs nav iespējama.
Kurā brīdī ar pacientu runāt par diagnozi?
“Šodien man bija saruna ar kādas pacientes meitu. Sievieti, kas ir jau krietnos gados, uz slimnīcu atveda no mājām ar ātro palīdzību. Jau esot mediķu mašīnā, viņa dzirdējusi sarunu: šo vedam pie Litavnieces, tur ir nieru vēzis! Slimnīcā sieviete ieradās pārbijusies un panikā. Tikai pēc vairākām dienām no pacientes meitas uzzināju par šo sarunu un to, ka paciente uzskata — daktere no viņas kaut ko slēpj.
Šis gadījums tikai pierāda, ka arī mediķi nedrīkst runāt visu, kas uz mēles. Es neko neslēpju, es tikai pagaidām par to nerunāju, jo vispirms mums pacientei jāsakārto vispārējais veselības stāvoklis un tikai tad varēsim ķerties pie onkoloģijas ārstēšanas.
Lielākajai daļai cilvēku joprojām šķiet — ja reiz ir onkoloģiska diagnoze, tad nākamais solis ir operācija. Bet tā nav. Mūsdienās ir vēl daudz citu metožu: medikamentozā terapija, starošana un vēl citas. Ir jāizvērtē pacienta vispārējais stāvoklis un tad jāpieņem lēmums par atbilstošāko ārstēšanu, lai tā būtu gan mērķtiecīga, gan arī tāda, ko pacients var izturēt. To neizlemju es viena, tāpēc ir ārstu konsilijs, kas izvērtē onkoloģisko diagnozi, pacienta vispārējo veselības stāvokli un daudz ko citu. Jo var būt tā, ka vispārējā stāvokļa dēļ pacients operāciju var arī nepārdzīvot.
Tāpēc, pirms nav veikti visi nepieciešamie izmeklējumi un patiešām pierādīta onkoloģiskā diagnoze, sarunu par to ar saviem pacientiem vai viņu tuviniekiem neuzsāku.
To daru tikai tad, kad ir patiešām skaidrs: jā, ir onkoloģija. Un tas nozīmē, ka ir laiks šai sarunai sagatavoties. Kamēr līdz šim brīdim nonākam, mēs vairs neesam pilnīgi svešinieki, mums jau ir zināma ārsta—pacienta—tuvinieku pieredze un attiecības, un tas nozīmē, ka vismaz nedaudz jau esam iepazinušies un es saprotu, kā ar šiem cilvēkiem runāt.
Mana stingra nostāja — ar pacientu par diagnozi ir jārunā, jo onkoloģisko slimību ārstēšana ir ilgstoša, jārēķinās, ka no medikamentiem, ko izmantosim ārstēšanā, būs blaknes, jā, tās būs arī nepatīkamas, tāpēc pacientam ir jāizprot, ka būs ar tām jāsamierinās, būs jābūt līdzestīgam lielāka mērķa vārdā. Un jārunā ar tuviniekiem, jo arī viņiem jāizprot diagnoze, jāsaprot, kas notiek, un jābūt atbalstošiem. Ne tikai onkoloģisko diagnožu gadījumos, bet arī citos, kas saistīti ar slimību un jo īpaši smagu, tuvinieku atbalsts vienmēr ir ļoti, ļoti svarīgs. Tāpēc ir būtiski, lai kāds no viņiem būtu klāt sarunās, kas saistītas ar slimības gaitu, attīstību un ārstēšanu.”
Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2022. gada decembra numurā
