Jauni, talantīgi un ar vēlmi apgūtās zināšanas nodot citiem. Kas viņus vilina akadēmiskajā karjerā? Nesen sēdējuši studentu solā, nu kļuvuši par pasniedzējiem — viņiem būtu jāzina, kāds skolotājs spēj aizraut un iedvesmot!
Mans priekšmets — patoloģija
Džeina MEŽALE
DŽEINA MEŽALE, ārste, RSU Patoloģijas katedras docētāja, būdama otrkursniece, saprata: viņu aizrauj patoloģija. Studiju laikā nebija sapņojusi par akadēmisko karjeru, taču, pirmo semestri nostrādājot docētājas ādā, sajuta neizskaidrojamo klikšķi.
Pirmo reizi auditorijas priekšā
“Godīgi — tas bija liels stress. Pirmkārt, pati biju tikko no studentu sola un ļoti spilgti atceros, kā mēs, studenti, ļoti vērtējoši raudzījāmies uz pasniedzējiem. Otrkārt, esmu diezgan liela perfekcioniste, man bija svarīgi, lai ne tikai studenti no nodarbības paņemtu maksimāli daudz, bet arī pašai būt apmierinātai ar savu sniegumu.
Pirmajā nodarbībā fizioterapeitu grupai tik ļoti satraucos, ka sāku nodarbības tēmu, nemaz neiepazīstinot ar sevi. Pēc nodarbības viena no studentēm pienāca klāt ar jautājumu, kā ar mani sazināties. Tikai tad atskārtu, ka neesmu pateikusi pat savu vārdu. Šobrīd jau viss rit organiski. Nav divu vienādu grupu. Un man nav vienu vadlīniju, kā mācīt. Pirmā nodarbība iznāk kā taustīšanās. Studenti testē — cik un ko varēs, kādas un vai būs atkāpes. Un arī es testēju grupu. Vienam patīk, ka vairāk māca caur klīniskiem uzdevumiem, citam tuvāka teorija, kādam patīk pašam iet priekšā un stāstīt. Veidojas darba process, meklējot, kā labāk, turklāt šī ir viena no interesantākajām daļām, jo neveidojas rutīna.”
Grūtākais un gandarījošākais
“Grūtākais ir visu laiku sevi turēt tonusā. Ja vēlies būt līmenī savā jomā, sanāk mūžīgs maratons pēc zināšanām. Gandarījums ir par to, ka studentu (vēlāk jau praktizējošu ārstu) pareizi noteiktajās diagnozēs un izārstētajos pacientos būs neliela daļiņa tava nopelna, jo spēji iedot zināšanas, kas noderēja. Tas ceļ pašapziņu.
Šobrīd pasniedzu galvenokārt Medicīnas fakultātes otrā un trešā kursa latviešu un ārzemju studentiem. Pirmajās reizēs ir diezgan liels izaicinājums strādāt starpkultūru vidē, tomēr slavēšu mūsu universitātes attieksmi un piedāvātās iespējas. PIC (pedagoģiskās izaugsmes centrs) regulāri organizē seminārus un kursus, kas palīdz attīstīties akadēmiskajā darbā. Mūsu universitātes rektors profesors Aigars Pētersons lielu uzsvaru licis tieši pētniecības attīstībai akadēmiskā personāla vidū, tātad mums kā pasniedzējiem dotas visas iespējas, tikai pašiem jāgrib izmantot.”
Labs skolotājs — ar dzinuli celt latiņu augstāk un augstāk
“Kompetence, vispārēja inteliģence un plašs skatījums, kā arī, manuprāt, viena no būtiskākajām īpašībām — elastīgums. Studenti ir ļoti dažādi, sevišķi spilgti tas izpaužas ārzemju studentu grupās. Jāspēj turēties pie galvenās tēmas, bet jāmāk arī atkāpties, informāciju pasniegt no dažādiem rakursiem, lai katrs students uztvertu tēmas būtību. Lielai daļai trešā kursa studentu jau ir vīzija, kādu specialitāti viņi izvēlēsies un, manuprāt, tas jāņem vērā, jo patoloģiju var pasniegt no dažādiem rakursiem. Ja zinu, ka puse grupas vēlas būt onkologi, tad vairāk fokusējamies uz audzējiem, profilaksi. Ja liela daļa plāno būt ķirurgi, tad patoloģijai mēģinu pievilkt ķirurģijas daļu, protams, neaizmirstot pamatvielu, tomēr uzsvarus var salikt dažādi!
Pasniedzējam noteikti ir jābūt ambiciozam. Latiņa jāceļ augstāk un augstāk, tas ir dzinulis, kas neļauj ieslīgt rutīnā. Vienmēr esmu ticējusi, ka attieksme rada attieksmi. Ja students redz pasniedzēja entuziasmu, ambīcijas un aizrautību, tas ir lipīgi.”
Mans priekšmets — psihosomatiskā medicīna
Artūrs MIKSONS
ARTŪRS MIKSONS ir docētājs RSU Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedrā, Psihosomatikas klīnikas virsārsts, psihoterapeits—psihosomatologs, patlaban viņu vairāk saista klīniskais darbs un akadēmiskā karjera kā pievienotā vērtība tam. Varbūt kādudien būs otrādi.
Grūtākais un gandarījošākais
“Grūtākais — ar katru gadu studenti kļūst atjautīgāki un zinātkārāki. Daudz lasa un dažos jautājumos ir gudrāki par mani. Protams, viņiem nav tādas klīniskās pieredzes. Studenti ir atraduši jaunus pētījumus, jaunas pieejas, bieži uzdod jautājumus, uz kuriem man uzreiz nav atbildes. Uztveru to kā izaicinājumu. Man atsūta saiti, es izlasu, un nākamajā dienā man ir interesanti ar studentiem padiskutēt, vai varam vai nevaram to izmantot, kā tas saistās ar iepriekš runāto. Tas liek pašam attīstīties un ikdienā uztur tonusā, lai gan kādreiz ir maza cemmīte, ka nevari uzreiz atbildēt.
Garoza ir klasika — studenti kavē nodarbības. Studenti zina, ka es viņus nemeklēšu un ka viņiem jāmeklē mani. Tad ir sarakste e–pastā par to, kas jādara, lai nodarbība tiktu ieskaitīta. Nodarbībās redzu, ka ir pietiekami liels pretspars psihoterapijai, jo tā ir piņķerīga joma. Daudz jāvēro sevi — kā runāju ar pacientu, kā uztveru konkrētus emocionālus jautājumus un ko tas aktualizē manī pašā. Gandarī, ka pēc nodarbības pienāk students, kuru ieinteresējusi konkrētā lieta, un grib uzzināt kaut ko vairāk — kādu literatūru, interesantus pētījumus. Arvien vairāk studentu vaicā, vai iespējams volontēt psihoterapijā, diemžēl šobrīd tas vēl nav iespējams.”
Ar klīnisku ievirzi, demokrātiski, humoru un sirdi
“Ja runājam par runas stilu, tad manas prezentācijas ir brīvākā formātā, galvenokārt izklāstot manis paša un pacientu izjūtas konsultāciju un terapijas gaitā. Man jāsaka paldies savam tēvam, kurš vienmēr ir teicis runas, kas nāk no sirds, bet nekad tās nav bijušas formālas. Un tieši tas pārējos uzrunāja. Visiem pasniedzējiem nav jābūt vienādiem. Zinu, ka daudziem studentiem patīk mans pasniegšanas stils, bet noteikti daudziem arī nepatīk, viņi vēlas vairāk statistikas, konkrētu rīcības plānu katrā situācijā, nevis izpratni par sevi un pacientu.
Cenšos lielāku uzsvaru likt uz klīnisko pusi. Kad pats mācījos, mani visvairāk uzrunāja pasniedzēji, kas ļoti daudz ielika no savas pieredzes — gan patīkamās un veiksmīgās, gan nepatīkamās un neveiksmīgās. Stāstot par klīniskiem gadījumiem, jādomā, ko runā, jo ir daudz konfidenciālas informācijas. Bet piemēri jāpasniedz tik krāšņi un kolorīti, lai saprastu psihoterapijas ideju un nozīmi.
Uzskatu, ka vajag mācīties sev, nevis citiem. Nevajag iezubrīt, jo man kā pasniedzējam tas nav vajadzīgs. Vajag izprast jēgu. Ja students neatceras definīciju, man to nevajag. Ja nezini, mēģinām atrast piemēru, ar kuru atcerēties ideju. Man patika, kad mani pasniedzēji stāstīja piemērus un man ar tiem radās lērums asociāciju. Manuprāt, studentiem vajag iemācīties pamatlietas, un tad apkārt tām būvēt savu pieredzi. Ja grib zināt vairāk un padziļināti, varu iedot grāmatas, rakstus. Man nav jāpiespiež, lai visi ideāli zinātu psihosomatiku un psihoterapiju.
Katedrā strādājam kā viena komanda, katram ir savas stiprās puses, konkurenci nejūtu. Docents Artūrs Utināns saka: dzirdot manas lekcijas, viņam šķiet, ka vadu humoršovu. Studenti smejas, kad es kaut ko stāstu. Viņam nodarbībās šāda efekta neesot. Savukārt tie grāmatu un pētījumu kalni, ko viņš lasījis, spēj apkopot un studentiem prezentēt, ir apbrīnojami. Man ir ko mācīties un attīstīties. Ne viens, ne otrs stils nav labāks vai sliktāks.
Es neesmu stingrs. Vajadzētu būt stingrākam. Noteikti esmu demokrātisks. Studentiem nepārmetu, ka viņi kavē, neatnāk uz nodarbību. Mani neinteresē, kāpēc students nav ieradies. Par nokavētu nodarbību ir jāuzraksta pētījumu apkopojums, lai kāds būtu bijis kavējumu iemesls. Mani netraucē, ja students nodarbības laikā skatās datorā vai tālrunī, galvenais, lai netraucē citiem. Pietiek, ja no divpadsmit cilvēkiem man ir aktīva diskusija ar sešiem. Pārējiem ik pa laikam pajautāju, vai nav kas piebilstams. Esmu pamanījis, ka humors palīdz cilvēkiem atvērties. Kad esam kopīgi ar studentiem pajokojuši, paironizējuši, varam pieslēgties nopietnākām un smagākām tēmām. Ir studenti, kas atnāk un domā: ahā, te būs tā psihosomatika un vēl jauns pasniedzējs, un dators uzreiz vaļā. Paiet pusstunda, un redzu, ka kompis ir aizvērts. Ieklausās, ko stāstu.”
Mans priekšmets — farmakoloģija
Andrejs ŠITOVS
ANDREJS ŠITOVS ir RSU Farmakoloģijas katedras lektora p.i. un pētnieks RSU Bioķīmijas zinātniskajā laboratorijā. Pasniedz farmakoloģiju ārzemju studentiem un priecājas par komandu katedrā, kur no vecākajiem kolēģiem var daudz ko mācīties.
Pirmo reizi auditorijas priekšā — ar slapju muguru
“Atceros, bija karsta septembra diena. Lekcija bija par elpošanas sistēmas farmakoloģiju. Pirmo prezentāciju biju gatavojis divas nedēļas. Stāstot ļoti uztraucos, mugura palika slapja. Tad trešā kursa studentu grupas vecākais piecēlās, uzlika man roku uz pleca un teica: viss kārtībā, neuztraucieties. Turpmāk ar to grupu (studenti pārsvarā bija no Vācijas) man bija ļoti labas attiecības. Strādāju gandrīz tikai ar ārzemju studentiem. Ir dažas jauktas grupas, kur ir arī studenti no Latvijas, bet darba valoda man ir angļu.”
Grūtākais un gandarījošākais
“Gatavoties lekcijām vienmēr ir grūti — pamatīgi jāiedziļinās tēmā. Taču patīkami, ka nekad nav apstāšanās, var augt un augt. Patīkami, ka studenti prot likt lietā zināšanas, ko esmu iedevis. Satiku savus bijušos studentus, kas pabeiguši praksi slimnīcā: ļoti esot noderējušas zināšanas par CNS farmakoloģiju, īpaši par antipsihotiskajiem līdzekļiem. Tādos brīžos jūtu, ka manam darbam ir vērtība. Jābūt operatīvai atmiņai kā datoram. Jāprot informācija ne tikai uzkrāt, bet arī pārstrādāt un lietot tad, kad to vajag. Ambīcijas varētu būt, bet ne pārāk pārspīlētas, jo aiz tām pazūd cilvēciskums. Ideālā variantā visur jābūt līdzsvaram. Pasniedzēja darbs bez zinātnes nav iespējams — jālasa jaunākās publikācijas, Ja esi pasniedzējs, tad nevari strādāt tikai kā audiogrāmata. Citādi jau studenti visu nepieciešamo var izlasīt internetā.”
Nodarbībās ir jāpiedalās visiem, nav ko gulēt
“Mēģinu būt stingrs, bet ne vienmēr sanāk. Tā ir mana vājā vieta. Gribētu būt stingrāks. Nodarbībās ir jāpiedalās visiem, nav ko gulēt. Man ne sevišķi patīk kavētāji, jo pēc studiju nolikuma nevar būt kavētas nodarbības, izņemot slimības dēļ. Es tā cilvēciskāk pieeju, jo pats vēl nesen biju students, turklāt tagad studēju doktorantūrā un esmu tuvāks studentiem nekā pasniedzējiem. Mēģinu radīt dialogu — lai studenti iesaistās sarunā cits ar citu un es varu būt moderators, būt viņiem pa vidu. Jāteic, ka to izveidot ne vienmēr izdodas. Visus semestrus manas nodarbības bijušas pirmdienās, otrdienās astoņos no rīta — varat iedomāties, kā studenti grib tik agri iesaistīties diskusijās!”
Foto: Jānis Brencis un no Dž. Mežales albuma
Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2018. gada septembra numurā
