doc. Agnis Štifts, endokrinologs
PAR SEPTEMBRA NUMURU
“Šajā Doctus numurā jaunie kolēģi atbild uz jautājumu, kāds ir labs skolotājs... Mans vistiešākais skolotājs bija Nikolajs Skuja. Tajos tālajos laikos viņš tikko bija atgriezies no gūsta un strādāja par asistentiņu, es sāku pie viņa volontēt. Mani visvairāk uzrunāja tas, ar kādu azartu, kaislību Nikolajs Skuja metās klīnikas darbā. It kā būtu noilgojies pēc darba! Viņam patika mūs turēt stingrībā. Pats ieradās nodaļā astoņos, bet mums vajadzēja būt pusstundu ātrāk, lai tad, kad būs atnācis, esam jau apskatījuši slimniekus un varam visu noziņot. Paģērēja pacientu analīzes zināt no galvas. No latīņu valodas studio nozīmē “kaislība”. Studentam vajadzīga kaislība mācīties, pasniedzējam — mācīt!
Arī profesors Rudzītis bija lielisks pedagogs, visas viņa lekcijas bija klīniskas: sāka ar to, kāda problēma ir konkrētajam slimniekam, un to risināja. Auditorijai bija jādomā līdzi. Man patika mācīties no profesora Paula Stradiņa. Ja kādam slimniekam vajadzēja ķirurga konsultāciju, Nikolajs Skuja mani sūtīja pie Paula Stradiņa. Tad es sekoju Stradiņam pa pēdām, meklējot piemērotu brītiņu, kad viņu uzrunāt. Kad viņš mani bija uzklausījis, parasti teica tā: labāk neatlikšu, tad aizmirsīšu, iešu tūliņ līdzi. Tas ļoti imponēja, ka profesors Stradiņš (jau toreiz viņš bija ļoti slavens) ļāvās studentiņam iet līdzi.
Šajā Doctus numurā arī raksts, kurā pētījumi par senioriem. Katram vecumdienas ir ārkārtīgi atšķirīgas... Es nevaru sūdzēties, daudz lasu, esmu atradis skaistumu dzejā. Vismīļākie man ir Jānis Ziemeļnieks un Veronika Strēlerte.
Šovasar biju uz operdziedātājas Maijas Kovaļevskas koncertu, ikdienā klausos Radio 3 Klasika. Prieks par bērniem, mazbērniem, mazmazbērniem. Esmu laimīgs, ka esmu ticis cauri karam, krievu un vācu okupācijai, esmu izdzīvojis, piedzīvojis divus brīvās Latvijas laikus. Daudz labu cilvēku dzīvē saticis.”