Dr. Politiķis…
Savulaik prof. K. Ē. Ārons noorganizēja izstādi "Dr. Politiķis" - neanalizējot, vien fiksējot paveikto, taču neslēpa, ka viņam sakāmi daži skarbi vārdi par mūsdienu ārstiem, kas dodas politikā. Kur slēpjas risks?
Pirmkārt, ārsta profesija zināmā mērā reputāciju iedod kredītā, kamēr politiķa arodā to visiem vienmēr būsi parādā. Kā teica kāds polittehnologs: laipni lūgti klubā, un tas, ko dabūsit par sevi dzirdēt, izbrīnīs jūs pašu! Iepriekšējie profesionālie sasniegumi nevienu te neinteresē, netiks sargāta nedz privātā dzīve, nedz ģimene, nedz nervi, nedz veselība. Kādu ideālu vārdā tik augsta cena?
Otrkārt, risks ārstiem nonākt politikā sarūgtinājuma un vilšanās dēļ salīdzinājumā ar citu profesiju pārstāvjiem ir krietni liels, jo nepietiekamais finansējums veselības aprūpes nozarei cieši korelē ar skaitli algas lapiņā un pacientu ikdienišķo neapmierinātību. Bet tā nav pareizā motivācija. Tā neļaus redzēt tālāk par savu ķēķi - nozari, slimnīcu.
Treškārt, ārsta darbs neradina pie politiskās darbības principiem - redzēt sistēmu (ne konkrēto cilvēku), operēt ar likumdošanas dokumentiem, "pārdot" argumentus. Ārsta harisma, kas apbur pie pacienta gultas, var izčākstēt vienās politiskās debatēs.
Ceturtkārt, labs politiķis ne vienmēr var atļauties būt līdzjūtīgs, politikā nav vietas konkrētam gadījumam, svarīgi vidējie radītāji vidējā līdz ilgā termiņā. Ne Anna Liepiņa, kas šodien jāglābj no akūta infarkta. Valstsvīra sirds ir galvā - tā teica Napoleons Bonaparts. Ārstiem, šķiet, sirds tomēr ir īstajā vietā. Un labi, ka tā.