Cilvēks ir kā Dieva līdzstrādnieks. Bioētika
Jautājumu par medicīnas aprūpes nodrošināšanu bioētikā aplūko saistībā ar tādām fundamentālām vērtībām kā taisnīgums un iespēju vienlīdzība. Tāpēc, ja cilvēks pats nav vainojams pie nopietnām veselības problēmām, valstij (proti, sabiedrībai kā nodokļu maksātāju kopumam) ir pienākums palīdzēt veselību atgūt. Līdzekļi nekad nevar būt neierobežoti, tāpēc par medicīnas aprūpes finansējuma sadali diskutē ne tikai Latvijā, bet arī ekonomiski attīstītākajās rietumvalstīs. Bioētikā visplašāk atzītais apsvērums - valstij jānodrošina vismaz pienācīgs medicīniskās palīdzības minimums, savukārt izdevumi, kas sniedzas pāri šim minimumam, ir pašu cilvēku brīvprātīga izvēle. Tas, ciktāl sniedzas šis minimums, ir diskutējams, taču skaidrs, ka vispirms jāpalīdz tiem, kam ir vissmagākās veselības problēmas, un dzīvības glābšana dzīves agrīnā posmā ir absolūta prioritāte.
Jūs minējāt principu: valstij ir pienākums palīdzēt veselību atgūt, ja cilvēka veselības problēmās nav vainojams viņš pats. Kā šajā ziņā raudzīties uz smēķētājiem un alkoholiķiem? Latvijā aktualizēta problēma par piedzērušos bezpajumtnieku aprūpi slimnīcā, kur, ja šos ļaudis ieved no ielas ar ātrajiem, viņus uzreiz aprūpē, bet ierindas cilvēkiem uz daudziem pakalpojumiem jāgaida garās rindās.
Nosacījumu, ka cilvēks pats nav vainojams pie savām veselības problēmām, minēju kā papildu pamatojumu valsts pienākumam palīdzēt veselību atgūt. Veselības saglabāšana daļēji ir arī paša cilvēka rokās. Saku "daļēji", jo individuālos gadījumos parasti nevar precīzi noteikt, vai slimība bijusi iedzimtu faktoru, vides, dzīvesveida vai vienkārši nejaušības rezultāts. Nesen lasīju par pētījumu: divu trešdaļu vēža tipu cēlonis ir nejaušas mutācijas, nevis dzīvesveids (tas gan neattiecas, piemēram, uz plaušu vēzi, kura attīstībā smēķēšanai ir būtiska nozīme, tomēr arī tad cēloni katrā individuālā gadījumā noteikt ir grūti). Tāpat grūti noteikt indivīda vainas pakāpi par atkarību, kas varbūt aizsākusies jau pusaudža gados apkārtējās sabiedrības vai ģimenes ietekmē. Nenoliedzot paša cilvēka atbildības nozīmi, valsts līmenī mēs nevaram pacientus šķirot šādi. Grūti ieteikt citu ētiski pieņemamu pieeju, varam vien censties izzināt faktorus, kas veicina atkarības, mazināt to ietekmi, palīdzēt atkarības pārvarēt. Tas ir ļoti grūti, bet nav neiespējami.
Cilvēku atšķirīgās finansiālās iespējas ir satraucošs aspekts. Piemēram, zinātnes sasniegumi ļauj runāt par personālo medicīnu, kas ārstniecībā ņems vērā indivīda genoma īpatnības. Vai, jūsuprāt, ir pamats bažām par virzību uz medicīnas elitārismu?
Pētījumi liecina - rietumvalstīs jau tagad novērojama tendence, ka augstāks ienākumu līmenis saistīts ar labāku veselību un lielāku uzmanības pievēršanu tās uzlabošanai. Tātad jautājums par veselības aprūpi nav izolējams no plašākas sadales taisnīguma un vienlīdzības problemātikas. Vienkāršu risinājumu šeit nav. Ētikā runā par vērtību plurālismu jeb dažādību, turklāt ne vienmēr tās ir viegli savienojamas. Piemēram, blakus vienlīdzībai ne mazāk svarīga ir brīvība, un brīvā tirgus elementi arī medicīnas nozarē veicina rindu saīsināšanos un pakalpojumu kvalitātes uzlabošanos.
Runājot par valsts finansiālo atbalstu, nevar nesaskatīt vēl kādu ētiska rakstura problēmu: bērni un cilvēki spēka gados ir prioritārākā situācijā nekā vecie ļaudis, kas "mūžu jau nodzīvojuši". Vai var uzskatīt, ka bērna dzīvība ir vērtīgāka par veca cilvēka dzīvību?
Visas dzīvības ir vienlīdz vērtīgas tādā nozīmē, ka veca cilvēka nogalināšana nav mazāk amorāla par bērna nogalināšanu. Atsakoties no fundamentālā visu cilvēku vienlīdzības principa, mēs sāktu cilvēkus šķirot pēc to vērtības. Agri vai vēlu katrs no mums varētu nonākt mazvērtīgāko kategorijā.
Pavisam cits jautājums ir par medicīnas aprūpes budžeta sadali, ņemot vērā to, ka budžets nekad nebūs neierobežots. Šo jautājumu saasina demogrāfiskās tendences lielā daļā pasaules, kas nosaka pensijas vecuma cilvēku proporcijas būtisku pieaugumu pret iedzīvotājiem darbspējīgā vecumā. Runājot par atsevišķām medicīnas nozarēm, konkrētos gadījumos var būt ētiski pamatoti ņemt vērā pacientu vecumu. Piemēram, zinot, cik ļoti trūkst donoru orgānu, var piekrist pieejai, ka pie nepieciešamības izšķirties priekšroka būtu dodama pacientam, kam transplantētais orgāns varētu kalpot ilgāk.
Tomēr kopumā, ja atzīstam principu, ka vispirms jāpalīdz tiem, kam veselības problēmas ir vissmagākās, kļūst saprotams, ka vairāk līdzekļu tiek veltīts vecumgrupām, kas visvairāk cieš no slimībām. Nevaru pateikt konkrēti par Latviju, bet vairākumā ekonomiski attīstīto valstu pensijas vecuma cilvēku medicīnas aprūpei tiek izdots trīsreiz vai četrreiz vairāk naudas nekā citām vecumgrupām. Lielākās problēmas ir valstīs, kur demogrāfiskās vecuma struktūras izmaiņas apsteigušas ekonomisko attīstību.
Ilustrācija: Inese Austruma. Foto: no G. Brāzmas personīgā arhīva
Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2015. gada aprīļa numurā