Psihoterapeits ARTŪRS MIKSONS, Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedras docētājs, saka: ārstam varētu būt grūti saprast, kāpēc pacients rīkojas tā vai citādi, bet pat vissmagākās diagnozes gadījumā būtu jādod autonomija — pacientam pašam pieņemt lēmumu.
Kā pacientam pavēstīt sliktās ziņas?
“Ārstam, pirmkārt, vajadzētu būt pārliecinātam par to, ko stāsta: cik smaga ir diagnoze, kāda ir ārstēšana, kādas var būt komplikācijas, un justies droši par saviem lēmumiem. Pārliecība ļauj runāt mierīgāk. Otrkārt, gādāt par pacientam drošu, privātu vidi, kurā pārstrādāt informāciju, sarunai nevajadzētu notikt palātā, kurā ir vēl pieci cilvēki. Treškārt, neapbērt pacientu ar informācijas daudzumu, tā teikt, “esmu visu pastāstījis, savu darbu izdarīju”. Būtiski, lai pacients saprot, ko viņam stāsta.
Ja ārstam bijusi neveiksmīga pieredze kāda pacienta ārstēšanā, tā neizbēgami atstās emocionālu iespaidu, ārsts var sākt vai nu izvairīties detalizētāk runāt par kādu diagnozi, vai arī “stumt” pacientu uz konkrētu ārstēšanu, tādējādi neapzināti labojot pagātnes kļūdu. Būtu labi to apzināties.
Ceturtkārt, ārstam jābūt gatavam pacienta emocionālai reakcijai.
Kad tiek paziņota diagnoze, pacients var būt sašutis, apraudāties, sadusmoties, iespējams, pat kļūt agresīvs: ko jūs iedomājaties, man nekā tāda nav! Ja ārsts saprot, ka tās ir normālas reakcijas, tad vieglāk saglabāt mieru un nesākt ar pacientu strīdēties vai viņa emocijas apstrīdēt/apturēt.
Jāpatur gan prātā, ka diagnozes smagums ne vienmēr ies kopā ar emocionālo reakciju spilgtumu — var būt ļoti minimālas reakcijas.”
Bez moralizēšanas un dodot pacientam autonomiju
“Ārstējošais ārsts vislabāk pazīst savu pacientu, var izvērtēt, cik ļoti ir nepieciešama ģimenes iesaiste. Piemēram, ja tiek plānota operācija, tad ārstam būtu jāaizdomājas, vai rehabilitācijas posmā pacients pats tiks galā vai būs vajadzīga palīdzība. Tāpēc ir vērtīgi, ja vizītē līdzi ir kāds tuvinieks, kuru var informēt par pēcoperācijas periodu. Protams, jāņem vērā paša pacienta vēlme. Ir noslēgtāki pacienti, kuri nevēlas uzreiz iesaistīt tuviniekus. Nevajadzētu šādā situācijā lasīt morāli: ir taču jāstāsta, kāpēc jūs to negribat?! Tomēr informējiet, ka tas būtu nozīmīgi pašam pacientam. To var nedarīt uzreiz, bet izstāstīt pēc dienas, nedēļas. Tas, vai pacients to darīs vai nedarīs, ir viņa atbildība.
Pacientam pat ar vissmagāko diagnozi būtu jādod autonomija — viņam pašam ir iespēja pieņemt lēmumu. Ārsts var nesaprast, kāpēc pacients nav gatavs ārstēties, piemēram, onkoloģiskas slimības gadījumā grib iet pie pūšļotājiem, dziedniekiem utt. Bet tāda ir pacienta izvēle.
Ārsts no savas puses var piedāvāt labāko iespējamo ārstēšanu. Ja pacients pēc laika atgriezīsies, jo būs pārdomājis vai izmēģinājis citas alternatīvas, tad ļoti labi — skatāmies, ko varam darīt šeit un tagad, un nelasām morāli, pat ja zinām, ka, agrāk sākot ārstēšanu, rezultāts būtu labāks. Šajā mirklī pacients no frāzes “kur jūs bijāt agrāk?” neko neiegūs.”
Pacients jautā: cik ilgi man atlicis dzīvot?
“Uz šo jautājumu, manuprāt, atbildi nezina neviens. Atbildēt uz jautājumu, uz kuru nav atbildes, būtu nekorekti. Runājot ar pacientu, jāmēģina saprast, ko viņš domā ar šo jautājumu — ko viņš var paspēt vēl izdarīt, kāds būs atbalsts, kā noritēs ārstēšana?
Labāk godīgi pateikt: “Nezinu, cik jums atlicis dzīvot. Bet es varu saprast, ka šī jaunā informācija var radīt daudz jautājumu, uz kuriem uzreiz nav atbildes, un ka ir daudz grūti saprotamu emociju. Varbūt sāksim ar to, ka sāksim ārstēšanu. Bet, kamēr notiks ārstēšana, es būšu jums blakus. Iesim pa vienam solim uz priekšu kopā. Ko jūs par to sakāt?”
Nevajadzētu dramatizēt situāciju, lai pacientu sabiedētu un viņš sāktu ārstēties, vai otra galējība — dot solījumus, kuriem varbūt nav pamata, un visbiežāk ārsts tā rīkojas, lai mazinātu paša neziņu, bailes un vainas izjūtu.”
Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2022. gada decembra numurā
