ARTA BĀRZDIŅA, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Anestezioloģijas un intensīvās terapijas klīnikas vadītāja, atzīst: nav vienas receptes, kā sarunāties, bet svarīgākais ir būt patiesam, par visu informēt, lai nepaliek nekāds pelēkais, nesaprotamais posms, kas pēc tam emocionāli grauztu pacienta tuviniekus.
Divas situācijas: hroniska, neizārstējama slimība vai pēkšņa nelaime
“Pediatrijā jāizšķir divas situācijas. Pirmā — bērns slimo ilgi, slimība ir hroniska, neizārstējama, piemēram, onkoloģiska. Tad vecāki ir apzinājušies diagnozi, ilgākā posmā ieguvuši informāciju internetā, runājuši ar speciālistiem, iespējams, ārstējušies ārzemju klīnikās. Bieži arī tur izskanējis apstiprinājums, ka konkrētā diagnoze ir fatāla, mēs tādas vēl neprotam ārstēt, un vecāki lēnām, es neteiktu, ka samierinās, bet doma par neizbēgamo iznākumu tomēr pastāv. Ja bērns ar fatālo diagnozi nonāk intensīvajā terapijā, mēs runājam ar vecākiem un skaidrojam, cik daudz resursu ieguldām. Mums ir buklets ar informāciju par intensīvajā terapijā lietojamām ierīcēm. Tas ir svarīgi, jo galēji slima bērna piederīgais sarunas laikā ne vienmēr spēj šo informāciju uztvert. Tās ir sarunas ar visiem speciālistiem, kas iesaistīti bērna ārstēšanas procesā, ar psihologu, kapelānu. Ja slimībai nav prognozes par izveseļošanos, ja slimība progresē, vienojamies par komfortterapju, lai pēdējās dienas, varbūt pat stundas būtu bez sāpēm. Vecāki par visu tiek informēti, lai nepaliktu nekāds pelēkais, nesaprotamais posms, kas pēc tam viņus emocionāli grauztu un tirdītu.
Otra situācija — notikums ir pēkšņs, piemēram, avārija vai slīkšana, vienā brīdī visa pasaule sagriezusies kājām gaisā, bērns nonācis intensīvajā terapijā. Tad sarunas ir daudz smagākas. Ar traģēdijas skartiem vecākiem vienmēr jārunā vienkāršiem vārdiem, īsiem teikumiem un, pats galvenais, jāsaka patiesība. Šeit recepti neiedošu, tā mainās no gadījuma uz gadījumu. Vecāki grib, lai vēl kaut ko darītu, vestu uz ārzemēm. Bet ir lietas, kas nav savienojamas ne ar pārvietošanu, ne ar papildu aparatūras pievienošanu dzīvībai svarīgo funkciju nodrošināšanai. Un vecākiem tas ir jāstāsta. Bieži vien bērna dzīvība tiek uzturēta vairākas dienas, lai vecāki varētu atvadīties, aprast ar šo domu. Šajos gadījumos uzrunājam vecākus par iespēju donēt. Donācija notiek arī mūsu slimnīcā. Vecāki piekrīt domai, ka bērns kaut kādā veidā dzīvos tālāk, ja nodos orgānu citam bērnam, kuram tas vitāli nepieciešams.
Sarunām jābūt patiesām, situācija jāraksturo tāda, kāda tajā brīdī ir, un nekādā gadījumā nedrīkst dot veltas cerības.
Patiesību var pateikt dažādi — “iecirst kā ar cirvi” vai vienkāršos teikumos, ar līdzjūtības vārdu. Reizēm ir jālūdz būt klāt vecākai māsai vai brālim. Ja vecāki ir ticīgi cilvēki, lūdzam, lai atnāk kāds no draudzes, varbūt pat mācītājs un izrunājas ar viņiem. Tas var dot mierinājumu.
Visgrūtāk ir ārstam, kas ar bērnu bijis kopā, kad viņu atved ļoti kritiskā stāvoklī. Ārsts ir darījis visu, lai šo bērnu glābtu, bet trauma vai slimība ir tik pēkšņa, ka nekas neizdodas, un bērns nomirst. Tajā brīdī konkrētā kolēģa vietā runā cits. Ja tas notiek naktī, tad pats ārsts, jo cita jau nav. Vienkāršos vārdos, kas noticis, arī no fizioloģiskās puses, par vitāli svarīgajiem procesiem bērna organismā.”
Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2022. gada decembra numurā
