ANNA JETE GAUJA ir RSU Medicīnas fakultātes 4. studiju gada studente, strādā RAKUS Latvijas Onkoloģijas centrā par medicīnas asistentu. Cer, ka arī pēc pandēmijas turpināsim izmantot attālinātajā dzīvē iemācīto — ar dažiem klikšķiem pieslēgties izglītojošiem pasākumiem jebkur pasaulē.
Nevietā ieslēgts mikrofons vai kamera
“Visbiežāk nodarbība sākās ap astoņiem deviņiem. Neesmu agro rītu cilvēks, tāpēc līdz nodarbībai paspēju vien uztaisīt kafiju, pabarot kaķi un atrast ceļu līdz savam atpūtas krēslam, kur plānoju aizvadīt nodarbību. Ļoti bieži desmit minūtes pirms nodarbības Zoom tikāmies ar grupasbiedriem: papļāpājam par konkrētās nodarbības tēmu, to, kas kuram šodien padomā. Tad varēja redzēt ļoti plašu spektru — grupas biedri, kas no rītiem izskatās jau ļoti pamodušies, kārtīgi saposušies, un tādi, kas vēl šķiet viegli sejā ievīstījušies.
Biežākie kuriozi noteikti saistās ar kādu nevietā ieslēgtu kameru vai mikrofonu. Laikam visvairāk atmiņā palicis gadījums, kad mierīgi pirms nodarbības satikāmies Zoom, lai papļāpātu par ikdienu. Aizrunājāmies un mazliet piemirsām, ka docētājs jau pieslēdzies (tiesa, ar izslēgtu kameru un mikrofonu).
Joka pēc prasīju, vai grupas biedrs tomēr nav iemīlējis šo specialitāti, uz ko viņš attrauca, ka visnotaļ nē. Tajā brīdi docētājs ieslēdza kameru un mazliet sarkastiskā balsī iesāka nodarbību, sacīdams: kaut arī šī nav jūsu izvēles specialitāte, tā tāpat ir jāmācās...”
Iespēja pieslēgties visam, nepazaudējot laiku
“Šobrīd dzīvoju tuvu RAKUS un, iedomājoties, ka būtu jābrauc uz nodarbību PSKUS, ļoti priecēja, ka varu necelties tik agri. Priekšrocība ir spēja pieslēgties studentu pulciņiem. Pauzītē paspēt uztaisīt kafiju un, līdzko beidzas sēde, būt jau turpat mājās vai varbūt pat maiņā darbā. Vēl viens ieguvums, ko cenšos izmantot arī pati, ir iespējas apmeklēt dažādus pulciņus vai kursus no ārzemju universitātēm, jo šobrīd ar dažiem klikšķiem vari iejusties kādā britu konferencē vai būt Amerikā. Ļoti ceru, ka turpināsim to izmantot arī tad, kad pulcēties būs atļauts.”
Pietrūkst treniņa anamnēzes ievākšanai
“Ļoti pietrūkst tieši praktisko zināšanu un treniņu saziņā ar pacientu. Daudzos kursos tiek doti klīniskie gadījumi, tomēr tur jau pacienta apraksts un objektīvā izmeklēšana bieži pasaka diagnozi, kas atšķiras, ja pacients ir jāizjautā un jāizmeklē pašam. Manuprāt, studentiem sākumā bieži lielākās grūtības sagādā tieši pareizā taktika, kā ievākt anamnēzi.
Protams, ir docētāju un katedru centieni veidot praktiskāku pieredzi, prezentējot un liekot mums risināt šos klīniskos gadījumus.
Vienīgais studiju kurss, kur sastapos ar praktiskākiem materiāliem, bija sagatavošanas kurss māsu praksei, kur mājās uz imitēta pacienta (koka klucītis ar švammīti (muskuļu slāni) un trubiņu (vēnu), pārklāts ar mākslīgo ādu) bija jāmācās ielikt venozo katetru.
Lai gan skan diezgan smieklīgi, tomēr arī šāda pieredze pandēmijas sākumā bija patīkams un vērtīgs solis no MITC. Jau kādu laiku strādāju gan slimnīcā, gan masu vakcinācijas centrā un mazliet iekšēji paķiķinu, ka tas bija sākums, kā iemācījos visas šīs pamata prasmes. Manā skatījumā, prasmes visvairāk nostiprinām, kad esam praksē. Šobrīd lielākā cerība manam studiju gadam un domāju, ka arī blakus gadiem, ir izmaiņas mūsu programmā, kas dos mums iespēju lielāko daļu noslēdzošā studiju gada pavadīt tieši praktiski — slimnīcā.”
Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2021. gada jūlija numurā
