AGNIS ŠTIFTS: Ceļamaize jaunajiem jeb Vēlīna replika
Biju pārāk aizkustināts. Tāpēc toreiz izteicos gauži īsi, neizteiksmīgi. Tāpēc top šīs rindiņas. Būs arī dažas pārdomas pēc gara jo gara ārsta darba mūža.
Esmu secinājis - ārsts reti strādā gluži viens.
Ja viņš ir t.s. "ierindnieks", viņam arvien ir kāds augstāk stāvošs kolēģis, pie kā vērsties pēc padoma. Šim kolēģim jābūt atvērtam, ieinteresētam un jāsniedz gaidītais padoms. Savukārt it kā augstāk stāvošais kolēģis ir pateicīgs iepriekšējam, jo tieši no viņa saņem interesantos, netipiskos, kazuālos gadījumus, no kuriem mācās, veido pieredzi, par kuriem var stāstīt studentiem vai publicēt ziņojumu medicīnas periodikā. Esmu bijis kā viens, tā otrs un ar pateicību pieminu mūsu savstarpējo cieņu un izpalīdzību.
Ārsts reti strādā bez savas medicīnas māsas. Bieži vien tieši māsiņa lielā mērā uzlabo gaisotni ārsta un slimnieka attiecībās. Māsiņas loma ir visai delikāta, to grūti vārdos ietvert. Ārsts bieži mazliet iemīl savu māsiņu. Stacionārā viss māsu kolektīvs ir ļoti būtisks, vēl jo vairāk operāciju zālē: tīrība, kārtība, klusums, pedantisks akurātums un, protams, psiholoģisks atbalsts slimniekam. Patiesībā nodaļu vada virsmāsa. Esmu savām māsiņām dziļi pateicīgs...
Esmu augsti vērtējis arī sanitāru darbu. Bijām viena komanda. Paldies viņiem visiem!
Kā vecs cilvēks vēlos dot arī dažus padomus jaunajiem ārstiem; starp maniem sveicējiem bija arī rezidenti.
Esiet ļoti uzmanīgi tieši pirmajā tikšanās reizē ar pacientu.
Pats pirmais iespaids, kādu par jums gūs pacients, bieži ir galvenais, kas tālāk veidos jūsu attiecības - cieņu, uzklausīšanu, ieteikumu pedantisku izpildi. Ja pirmajā tikšanās reizē pacients manīs, ka steidzaties, esat paviršs, izklaidīgs, strups atbildēs, to vēlāk būs ļoti grūti labot. Daiļrunība nepalīdzēs.
Nekad nekļūstiet ar pacientu familiārs! Ārstam ir īpašs stāvoklis sabiedrībā; viņš zina par slimību un veselību to, ko cits neviens nezina. Tas rada pieklājīgu distanci, un pacients to jūt; nenoārdiet to!
Neesiet arī augstprātīgs! Tiesa, sabiedrības hierarhijā ārsts vienmēr stāv vienu pakāpienu augstāk nekā pacients, bet tikai vienu. Par pakāpienu augstāk arī tad, ja pacients ir ministrs vai miljonārs.
Nekļūstiet iedomīgs - tas sabojās jūsu raksturu, traucēs attiecībām ģimenē un draugu vidū. Toties jūs varat būt lepni par savu profesiju, savu darbu, saviem panākumiem ķirurģijā vai citā jomā. Starpība tikai niansēs, bet gudrs cilvēks atšķirs. Iedomība nedara godu.
Man netīk, ka ieviešas uzskats "ārsts sniedz pakalpojumu un valsts vai pacients par to maksā". Es redzu citādi.
Ārsts nav pakalpiņš! Un medmāsa ne tik!
Izcila, reta un sarežģīta vai ļoti ilgstoša operācija tuvojas mākslas darbam, apņemšanās to veikt - varonībai. Turklāt ārstam viss jālīdzsvaro ar apdomu - tikai nekaitēt! No daudzām visai ticamām diferenciāldiagnozēm izvēlēties tikai vienu, pareizo, un tai piemeklēt vispiemērotāko terapijas veidu - arī kādreiz ir māksla. To atzina jau profesors Pauls Stradiņš. Māsiņas bieži strādā "ar sirdi", ja lasītājs saprot, ko ar to gribu teikt. Viņas strādā citreiz kā māte, citreiz kā meita, citreiz kā māsa - kā pie kura pacienta. Un to visu kāds grib dēvēt par pakalpojumu! Nē! Tas ir misijas darbs. Darbs ar augstu profesionalitāti un cilvēcīgu vēlmi palīdzēt. Tas nav kalpa vai kalpones darbs!
Dzirdu, jaunas savstarpējas attiecības ienākot arī medicīnas fakultātē. Students esot klients, kas pērk zināšanas... Kas tad ir pasniedzējs? Vai tirgonis? Tiesa, asistenti, docenti, profesori dalās ar studentiem savās zināšanās, bet viņi tos arī audzina. Viņi ir piemērs, kam līdzināties. Viņi ir Skolotāji! Nevis tirgoņi. Nenoliedzami, merkantilisms virza pasauli uz bagātāku dzīvi. Bet tikai manta un nauda nav vienīgās vērtības dzīvē. Vēl ir tās, ko sedz mazie vārdiņi "ētika" un "estētika". Krājiet un vairojiet tās!