Krīzes notiek gan globāli ekonomikā, gan ir ļoti personīgas. Tās piedzīvojam arī kā profesionāļi. Ne vienmēr tās ir dziļas dilemmas, reizēm — emocijas, kas ilgāku laiku nelaiž vaļā. Jānotur līdzsvars, balansējot ar stresu darbā, neapmierinātību, ka neesi sava stāsta rakstnieks, sāc izdegt un varbūt pat īsti nesaproti — kāpēc. Par palaidējmehānismu var kļūt dažādi ārēji apstākļi, piemēram, Covid–19 pandēmija. Kā šādās situācijās palīdzēt sev?
Tas, ko nevar ietekmēt, jālaiž vaļā
“Ir jāapzinās lietas, kuras varam un kuras nevaram ietekmēt. Šobrīd ir daudz lietu, kas nav atkarīgas no mediķiem. Vakcinācijas jautājums kādā brīdī jālaiž vaļā. Patlaban ir pietiekami daudz informācijas, vakcinācija ir sabiedrības, ģimenes un draugu atbildība, nav tikai uz mediķu pleciem.
Pārliecināt otru cilvēku īstenībā ir ļoti sarežģīti, reizēm pat nereāli. Cilvēks labi jāpazīst, lai atrastu pareizos argumentus. Šobrīd mediķiem, manuprāt, vairāk jādomā, kā atbildēt uz konkrēto cilvēka uzdoto jautājumu, nevis jācenšas pārliecināt.
Cilvēkiem psiholoģiski ir reflekss, ko sauc righting reflex, latviski varētu teikt — labošanas reflekss. Kad mēģini pateikt kādu argumentu, cilvēkam ir reflekss teikt — “bet...”, pat ja viņš domā tāpat kā tu. Un sāk iegalvot pretējo. Tas, ko viņš saka skaļi, aizvien vairāk nostiprinās. Domāju, ka mediķi var pajautāt cilvēkam viņa iemeslu un var atbildēt uz konkrētiem jautājumiem un tos izskaidrot.”
Turēt stingru robežu starp darbu un personīgo dzīvi
“Vēl viens aspekts — daudzu cilvēku nāve, ar ko ārsti saskaras. Mēs šobrīd neļaujam sev sērot. Izjūtas apspiežam, jo jāturpina strādāt. Kad nāks atslodzes brīdis, visticamāk, būs atsitiens. Var rasties bezjēdzības izjūta, jo nav laika pārstrādāt jūtas, piešķirt notiekošajam jaunu jēgu. Bet, lai piešķirtu kādam notikumam jaunu jēgu, ir jāiziet cauri sērošanas procesam, kurš dabiski sastāv no dusmām, no tirgošanās, nomāktības, depresijas, trauksmes, izraudāšanās. Šobrīd notikumi klājas virsū cits citam. Šajā ziņā man gribas teikt (varbūt tas nebūs godīgi pret cilvēkiem, kuri piedzīvojuši īstu karu), ka apstākļi kaut kādā mērā, vismaz mediķiem, atgādina karu. Vai ir pietuvināti daļējam kara stāvoklim. Notiek briesmīgas lietas, kas pārplūdina cilvēka emocionālo sistēmu, bet nav laika tās pārstrādāt. Tāpēc ir normāli, ja šajā laikā, kad valda disociēšana, izstumšana, nerealitātes izjūta, vairs nevari būt kontaktā ar jūtām. Normālos apstākļos mēs nepriecājamies, ja cilvēks nonāk šādos stāvokļos, taču šobrīd tas ir viens no mehānismiem, kā sevi psihiski aizsargāt.
Mans labākais padoms — censties turēt iespējami stingrāku robežu starp darbu un personīgo dzīvi, starp to, ko varam un nevaram kontrolēt.
Mēģināt atrast veidu, kā jau pa ceļam no darba pilnībā pārslēgties uz privātām lietām. Jācenšas būt kopā ar cilvēkiem, kuri patīk, nevis ar tiem, kuri vēl vairāk tērē enerģiju. Jādara lietas, kas papildina enerģiju.
Šo uzdevumu vēlams veikt rakstiski — uzrakstīt divus sarakstus ar lietām, kuras manu “bateriju” tērē un kuras — uzlādē. Pret šo situāciju jāattiecas kā pret maratonu, nevis sprintu. Jo lielāks nogurums, jo atpūtai jābūt kvalitatīvākai. Kvalitatīvas atpūtas jēdzienā ietilpst miegs, uzturs, kustības, kā arī laiks vienatnē, saiknes izjušana ar līdzīgi domājošiem cilvēkiem un rotaļāšanās — aktivitātes, kam nav nekāda cita mērķa kā vien izpriecāšanās.”
Iedomāsimies — katrs cilvēks ir kā baterija
“Kāpēc viens cilvēks dubultas slodzes apstākļos izdeg, bet otrs ne? Cilvēks ir ārkārtīgi sarežģīta būtne. Iedomāsimies — katrs cilvēks ir kā baterija. Piedzimstam ar dažādu nervu sistēmu, katrs ar savu jutīgumu un reakciju uz apkārtējās vides kairinājumiem. Ar dažādu baterijas ietilpīgumu un izvietojumu — kādā aparātā un kādā vidē. Mēs zinām, ka pat jauns mobilais telefons mīnus divdesmit grādos izlādējas ātrāk. Apmēram šāda ir mūsu apkārtējā vide, kas tērē uzpildītu bateriju. Tie faktori katram ir individuāli, un tas atkarīgs no ģenētikas, audzināšanas, cilvēka jutīguma, cik viņam traumu bijis iepriekš, kā viņš tiek galā ar stresu, vai viņam vispār ir prasme tikt galā ar stresu. Tas būs saistīts arī ar iedzimtu vai ieaudzinātu noturību pret stresu vai stresa pārvarēšanas prasmi. Bet tas būs atkarīgs arī no tā, kādā vidē baterija ievietota.”
Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2022. gada februāra numurā
