Sadarbība ar Veselības inspekciju: Andra Baumaņa viedoklis

Administratīvos sodus ģimenes ārstiem pamato ar sabiedrības interešu aizstāvību

Četrdesmit dienas kā biju ievācies jaunajās prakses telpās. Vecās biju spiests pamest, jo Rīgas domes slavenā SIA "Rīgas nami" septiņkāršoja īres maksu. Valsts ieņēmumu dienesta divi inspektori mani divas dienas pa astoņām stundām kratīja, "noraujot" pacientu pieņemšanu, ņirgājoties un neļaujot pat aiziet pusdienās, jo es nevarēju atstāt grāmatvedības dokumentus par trim gadiem (deviņas lielas mapes). Divu dienu pilns prakses grāmatvedības audits beidzās bez neviena pārkāpuma konstatācijas.

Veselības inspekcija atnāca, paskatījās prakses telpas, nofotografēja pacientiem domāto informatīvo stendu un aizgāja. Par to, ka līdz galam nebija nokārtots informatīvais stends, man uzlika administratīvo sodu - trīs mēnešus jāmaksā 25% no prakses finansēm. Neviens nereaģēja uz manu argumentu, ka esmu tikko mainījis telpas, ka saskaņā ar likumu pirmajā reizē biju pelnījis brīdinājumu. Rakstiski informēju Veselības inspekciju, ka pēc apzināti nepatiesām liecībām un krimināllikuma pārkāpumiem valsts amatpersona, zvērināts tiesu izpildītājs Kaspars Seleckis ir iztukšojis manus prakses kontus līdz 0,00 latiem, atstājot praksi bez iztikas līdzekļiem. Par tiesu izpildītāja rīcību un apzināti nepatiesu ziņu sniedzēja pretlikumīgo rīcību esmu saņēmis Valsts policijas, uzraugošā prokurora, virsprokurora un Rīgas tiesu apgabala virsprokurora atbildi, ka, lai gan pārkāpti četri likumi, valsts amatpersona ne par ko nav atbildīga, kriminālprocesi ir izbeigti un vainīgo nav (!), nauda pilnībā nav atgūta. Esmu uzzinājis, ka mani, šīs valsts pilsoni, var apmelot, pārkāpt manas tiesības, izsūtīt nepatiesus apvainojumus institūcijām, kurās esmu vēlēta amatpersona vai līgumpartneris; ja es kā cietušais teikšu, ka tas izdarīts apzināti, taču nespēšu pierādīt subjektīvo pusi, ka darbība bijusi apzināta, kriminālprocesi tiks izbeigti un vainīgo nebūs! Man kā ārstam vispār nav skaidrs šis termins - subjektīvā puse, jo, ja vainīgais apgalvo, ka likumpārkāpumu veicis neapzināti, bet es kā cietušais, ka apzināti, tad taisnība policijas un prokuratūras skatījumā ir likumpārkāpējam! Interesantākais, ka Veselības inspekcija atnāca un mani pārbaudīja kā pašnodarbinātu personu, savukārt sods tika uzlikts man piederošai juridiskai personai, ko tikko biju reģistrējis un kas tajā brīdī neatradās līgumattiecībās ar Nacionālo veselības dienestu, tātad tā nebija pārbaudīta! Uzskatu - tas bija netaisnīgs sods, uzrakstīju vairākus paskaidrojumus un iesniegumus. Taču sods netika mainīts.

Ar Veselības ministrijas parlamentārās sekretāres starpniecību vērsos pie tieslietu ministra, kurš, iepazinies ar lietas būtību, teica, ka tas ir ierēdņu stulbums. Un, ja citu variantu nav, atliek tikai tiesāties. 15. maijā kā Latvijas ārsts tiesāšos pret Latvijas valsti Veselības inspekcijas personā. 25% no prakses finansējuma par trim mēnešiem, manuprāt, ir neadekvāts sods. Vēl absurdāk: administratīvos sodus ģimenes ārstiem pamato ar sabiedrības interešu aizstāvību. Interesanti, kāds gan bija sabiedrības zaudējums no mana nepilnīgā informatīvā stenda, salīdzinot ar 23 miljoniem "sabiedrībai nozagtajiem" Rīgas brīvostā, kur neviens vainīgais nav atrasts?!

Zinot, ka līdzīgi sodi uzlikti arī kolēģiem, vērsos Nacionālajā veselības dienestā: varbūt valsts ierēdņi gatavi centralizēti izgatavot visiem ģimenes ārstiem šos stendus, kur būtu visa informācija, ko valsts prasa. Esmu gatavs par to samaksāt. Ierēdņi atbildēja: tas taču nav iespējams, jo likumdošana mainās četrreiz gadā. Savukārt, ja ģimenes ārsts nav pamanījis izmaiņas likumdošanā, viņu soda, aizstāvot sabiedrības intereses. Stulbums. Nezinu, kā citādi to nosaukt.

Latvijas Ģimenes ārstu asociācijas prezidents un valdes locekļi divas reizes ir bijuši uz tikšanos ar Veselības inspekciju, lai sadarbību starp ārstiem un Veselības inspekciju mēģinātu pārvērst līdzvērtīgu partneru attiecībās, ko veido ar mērķi uzlabot un sakārtot veselības aprūpi, nevis sodīt sodīšanas pēc - tāpēc, ka likumā ir komats. Abas tikšanās beidzās neveiksmīgi - ārsti tiks sodīti, nekādas atkāpes no likuma normām nenotiks. Mums līdzi bija zvērināts advokāts, kas uzdeva jautājumu Veselības inspekcijas juristiem par konkrētu situāciju, kad ārstam bija uzlikts sods, - mūsu advokāta un Veselības inspekcijas jurista viedoklis bija pilnīgi atšķirīgs. Tas nozīmē, ka normatīvos aktus var traktēt dažādi. Un taisnība būs ierēdnim, kas ārstu soda. Ja jautājums tiks skatīts tiesā, tad tiesa nostāsies valsts pusē, jo Veselības inspekcija ir valsts institūcija. Līdz ar to Latvijā, kas, manuprāt, nav tiesiska valsts, izcīnīt taisnību gandrīz nav iespējams.

Ja ārsts mēģina strādāt kvalitatīvi, pats vairāk kaut ko darīt, tas nozīmē samazināt pacientu skaitu, savukārt tad viņš nespēj izdzīvot kā ārsts, segt visus prakses uzturēšanas izdevumus. Strupceļš. Tiekoties ar veselības inspekcijas vadību kā LĢĀA valdes loceklis uzdevu jautājumu, kādu ārstu Veselības inspekcijas darbinieki gribētu redzēt, ja paši saslimtu. Parastā situācija: pacients ieiet ārsta kabinetā, sasveicinās un sāk stāstīt savu sāpi, bet ārsts tikmēr raksta kartiņu. Saraksta kartiņu, pāris vārdus parunājas, iedod dažas receptes, pacients iziet laukā, nepaskatījies ārstam acīs un neizmeklēts. Bet šis ārsts būs ideāls attiecībā pret valsti - papīri kārtībā un viņu nevarēs sodīt. Citam ārstam, kurš cītīgi būs parunājies ar pacientu, veicis izmeklēšanu, sarakstījis nozīmējumus un receptes, ticiet man, nebūs laika kvalitatīvi darbu dokumentēt. Tātad attiecībā pret valsti viņš būs sliktais, jo papīri nebūs noformēti ideāli. Teiksiet - juridiski jābūt darbam noformētam, jo tas ir vienīgais pierādījums, ka darbs ir veikts. To var darīt tikai tad, ja ir pietiekami daudz laika gramatiski dokumentēt un vienlaikus veikt praktisko darbu.

No kā atteikties? Vai varētu iztikt bez nederīgo recepšu žurnāla. Pat tad, ja tā ir sabojāta, vieglāk pateikt, ka neviena recepte nav sabojāta. Lai ierēdņi pierāda pretējo. Attiecībā par vakcināciju, kas ir jādokumentē četrās vietās, to varētu veikt datorizētā veidā, tad tas būtu gan vienkāršāk, gan laikietilpīgāk. Kopš 2002. gada visus ambulatoros ierakstus veicu datorizēti, slimības lapu žurnāls - datorizēts. Ja varētu visu šo elektroniski apstrādāto informāciju mēneša beigās nosūtīt valstij un valsts šos datus glabātu vienā serverī, jautājums būtu atrisināts. Rakstīju vēstuli Veselības ministrijai, mēģinot e - jautājumus izkustināt no vietas, bet atbilde bija tipiska - Latvijas ierēdņiem atbilstīga. Ārsti var pirkt, kuru programmu grib paši, par to uzņemoties pilnu finansiālo un juridisko atbildību.

Higiēniskā un pretepidēmiskā režīma plāna, gripas pretepidēmijas un citu līdzīgi plānu izstrāde, manuprāt, ir Veselības ministrijas uzdevums, jo dažādās ārstu praksēs šiem plāniem nevajadzētu atšķirties. Tos varētu ielikt visiem pieejamā vietā internetā, un tad to varētu izlasīt gan ārsts, gan pacients. Tas ir burta kalpu princips -mēģināt atbildību no ierēdņiem uzlikt ārstiem. Par darba nespējas lapu izsniegšanu mans viedoklis varētu atšķirties no citu ārstu viedokļiem. Uzskatu, ka ģimenes ārstam ir tiesības izsniegt darba nespējas lapu uz desmit dienām, un pagarināt līdz mēnesim, bet pēc mēneša darba nespējas lapas tiek pagarinātas tikai pie speciālistiem. Ir nepieļaujami, kā tas ir tagad, ka ģimenes ārsts drīkst pagarināt darba nespējas lapu, pamatojoties uz speciālista slēdzienu, bet pacients, netiek pie speciālista.

Otra lieta, par kuru varētu būt pārmetumi - darba nespējas lapas atvēršana pa tālruni. Ir problēmas, ja reģistrēto pacientu skaits ir milzīgs un kāds varbūt dzīvo tālu no doktorāta, ārsts aizbraukt pie viņa nevar, jo pacients atsakās segt ceļa izdevumus, bet pacients ar temperatūru arī atnākt nevar. Līdz ar to neatliek nekas cits, kā uzticēties, sarunāt, ka pacients pēc pāris dienām atnāks atrādīties, un ārsts jau uzreiz redzēs, vai pacients ir patiesi slimojis vai ne. Jāatzīst, ka krāpšanās parasti notiek par t.s. garajām slimības lapām, par slimošanu mēnešiem ilgi, ko reizēm praktizē lieli priekšnieki un deputāti.

Daktera I. Eglīša ministrēšanas laikā mums izdevās atcelt kaudzi veidlapu un atskaišu. Es arī biju vienā no darba grupām. Gada atskaišu formas samazinājām līdz minimumam, bet arī atlikušajās ir daudz nevajadzīgas birokrātijas, tajās sniegtie dati jau šobrīd ir pieejami citās datu bāzēs. Šobrīd ir saglabājušās dažas medicīniskās dokumentācijas formas (piem. medicīniskā karte, uzsākot mācības skolā vai pirmskolā), kas neatbilst praktiskai dzīvei, jo to noformēšana laikietilpīga, protams izmainīt var, bet tas prasa daudz laika un enerģijas no ārstiem. Turklāt tas jādara par brīvu brīvajā laikā atšķirībā no ierēdņiem, kuriem par to maksā algu. Tas nozīmē, lai piedalītos šādās darba grupās un mēģinātu to visu mainīt, jāsamazina pacientu pieņemšana.

Nestrīdos par lietām, kas ir rupjas ārstu kļūdas, kuru rezultātā iestājusies pacienta nāve vai nopietni veselības traucējumi, paliekošas sekas pēc ielaistas slimības. Par to tiešām ārsti jāsoda. Bet pamatā jau saskaramies ar citām lietām: par dažādu likumu ievērošanu, par papīru darbiem un komatiem likumos, labi apzinoties, ka daudzi no šiem likumiem ir pretrunīgi. Pašreizējā Veselības inspekcijas darbība neuzlabo pakalpojumu pieejamību un ārsta darba kvalitāti. Skumji, ka bez rezultāta esam mēģinājuši ārstu asociācijas līmenī risināt problēmas ar Veselības inspekciju. Veselības ministrija nopietni neiejaucās ģimenes ārstu konfliktā ar Veselības inspekciju un šajās attiecībās, kuras reizēm pat nav partnerattiecības. Pacientam jau ir tas pats - ja ar savām problēmām vēršas Veselības inspekcijā, nereti nesagaida to iznākumu, kuru bija cerējis, rakstot iesniegumu.

Veselības ministrijas vienā no darba grupas sēdēm uzdevu jautājumu: ko ārsti gribētu mainīt šajā valstī? Pats atbildēju: lai kopumā 112 normatīvie akti un likumi, kuri regulē ģimenes ārsta darbu nebūtu vērsti pret mums, bet lai tie būtu sastādīti ļoti līdzīgi, kā, piemēram, tiesnešu, tiesu izpildītāju un politiķu attiecīgie dokumenti. Ārsta vienīgās tiesības ir pārsūdzēt jebkuras amatpersonas lēmumu vai tiesas spriedumu. Gan amatpersonas, gan tiesneši tiek uzturēti par nodokļu maksātāju naudu, tātad viņiem vajadzētu aizstāvēt sabiedrības intereses, ko viņi ļoti bieži nedara, bet par to netiek sodīti. Es negribētu teikt, ka vajadzētu pieļaut ārstu patvaļu, bet ārstiem vajadzētu dot iespēju vismaz kaut kā sevi aizstāvēt, kas šobrīd nav iespējams, jo visi likumdošanas akti ir vērsti pret mums. Par ārstu darbu neapmierināti ir arī pacienti, jo ārstam izdabājot valstij, ir slikti pacientiem, un tie, kas izdabā pacientiem, bieži ir slikti valstij. Izeja no situācijas ir dramatiska: tas nozīmē, lai sakārtotu šo vidi, ir jāsakārto 112 normatīvie akti, sākumā tos atceļot, bet pēc tam mēģinot mainīt. Nereāla situācija. Kad ārsti apzinās šo situāciju (redzu to pēc jaunajiem rezidentiem), viņi vienkārši brauc projām.

Vienubrīd Veselības inspekcija bija pārbaudījusi līdz 90% ģimenes ārstu prakšu un 70 % no tām finansiāli sodījusi. Kad šo faktu pastāstīju te atbraukušajiem norvēģu un zviedru kolēģiem, viņi domāja, ka es jokoju. Viņiem pirmais jautājums bija: vai jūs esat totalitāra valsts? Un mana atbilde bija: attiecībā uz veselības aprūpi - jā.