Nodarbināšana ārvalstīs. Nodokļu aspekti
Darbinieku nosūtīšanai darbā uz ārzemēm tiek piedāvātas trīs juridiskās formas: komandējums, darba brauciens vai nosūtījums. No to atkarīgs, kurā no valstīm jāmaksā nodokļi un vai nosūtītajam cilvēkam bez algas un nodokļu nomaksas jākompensē vēl arī citi izdevumi.
Galvenais klupšanas akmens - normatīvajos aktos (Darba likumā, Ministru kabineta noteikumos) trūkst detalizēta un nepārprotama katras juridiskās formas skaidrojuma, un tas paver plašas interpretēšanas iespējas. Tāpēc, slēdzot darba līgumu, rūpīgi jāiepazīstas arī ar pienākumu aprakstu, kas vienmēr tiek ņemts par pamatu konfliktsituācijās, kad izvērtē, kādai juridiskajai formai konkrētais brauciens īsti atbildis. Ja lieta nonāk līdz konfliktam, reizēm Valsts ieņēmumu dienestā par konkrēto situāciju ir viens viedoklis, bet firma, kuras darbinieks nosūtīts strādāt uz ārzemēm, pārliecināta par savu taisnību. Strīdi starp darba devēju un ņēmēju, starp nodokļu administrāciju un darba devēju nonāk tiesā, kas visu var interpretēt vēl citā veidā.
Retāk pārpratumi rodas gadījumā, kad medicīnas darbinieks sūtīts uz konferenci, novadīt dažus seminārus vai īsu mācību kursu. Tad šie braucieni visbiežāk atbilst komandējuma statusam. Ar nepatīkamo reālitāti - papildu nodokļiem (kas parasti nav mazi) visbiežāk jāsaskaras gadījumā, kad ilgstošākas darba attiecības noformētas kļūdaini. Ja ir šaubas, vērts konsultēties ar nodokļu speciālistiem, var lūgt Valsts ieņēmumu dienesta rakstisku skaidrojumu par normu piemērošanu vai doties uz konsultāciju pie jurista.
Ar ko atšķiras "darba brauciens", "komandējums", "nosūtījums"?
Ar jēdzienu "komandējums" parasti saprot īslaicīgu braucienu, lai apgūtu jaunas prasmes vai zināšanas, paaugstinātu kvalifikāciju. Par juridisko formu "darba brauciens" parasti runā tad, ja darbinieka pamatdarbs saistīts ar regulāriem izbraukumiem, kā tas ir, piemēram, tālbraucējiem šoferiem vai gidiem. Šis formulējums var attiekties arī uz ārstu, ja viņš regulāri brauc uz citu valsti praktizēt kādu ārstēšanas metodi, stāžēties vai mācīt ārzemju kolēģus. Klasisks nosūtījuma piemērs - ja Latvijas iestāde vai komercsabiedrība sūta savu darbinieku strādāt citas komercsabiedrības interesēs vai uz savas komercsabiedrības struktūrvienību citā valstī.
Ja veselības aprūpes iestāde savu ārstu sūta mēnesi pastrādāt citas valsts klīnikā, tad šo braucienu samērīgi brauciena mērķim, darbu apjomam un sistemātiskumam var klasificēt gan kā komandējumu, gan darba braucienu, gan nosūtījumu.
Kā katrā no šiem gadījumiem tiek aprēķināti nodokļi un kurš tos atmaksā?
Komandējumos un darba braucienos ārsta atalgojumu, nodokļus un papildu kompensējamās izmaksas sedz nosūtītājs - tātad Latvijas veselības aprūpes iestāde vai sabiedrība ar ierobežotu atbildību. Nosūtījuma gadījumā ņem vērā starp konkrētajām valstīm noslēgtās konvencijas un to, vai ārsts strādā citas valsts uzņēmuma labā vai Latvijas uzņēmuma filiālē ārvalstīs.
Ja darbinieks strādā citas valsts labā, tad par atalgojumu, nodokļiem un paredzamo izdevumu kompensāciju parasti parūpējas citas valsts uzņēmums. Latvijas uzņēmuma ārvalstu filiālēs strādājošajiem reizēm nodokļus atmaksā nosūtītājs, bet algu un citas saistītās izmaksas parasti sedz valsts, kur viņš konkrēto laiku strādā. Visos gadījumos vienmēr vērtē arī to, vai uzticēto pienākumu veikšana iespējama tikai ārvalstī vai arī daļu darba var darīt Latvijā. Īslaicīga darba līguma gadījumā Latvijas un ārvalstu ārstniecības iestādes var savstarpēji vienoties par kopējām, ar konkrēto cilvēku saistītām izmaksām.
Par sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām jāņem vērā Eiropas Savienības (ES) regulas, nosacījumi, kas skaidro, kurā no valstīm maksājamas sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas par darbinieku, kas nosūtīts darbā uz citu valsti. Regula piemērojama arī tajos gadījumos, kad darbinieks nosūtīts uz Eiropas Ekonomikas zonas (EEZ) valstīm.
Iedzīvotāju ienākuma nodokļa nomaksas jomā svarīgi, vai Latvijai ar valsti, uz kuru ārsts nosūtīts, ir noslēgta konvencija par dubulto nodokļu neuzlikšanu. Ja tā spēkā, tad darbiniekam, kas kādu laiku strādājis citā valstī, tur saņēmis atalgojumu un turpat arī par viņu nomaksāti visi nodokļi, pēc atgriešanās Latvijā jādeklarē ārvalstu ienākumi, bet ienākuma nodokli viņam šeit maksāt nevajadzēs. Arī tad ne, ja abās valstīs nodokļu likmes atšķiras (piemēram, Latvijā ienākuma nodoklis 23%, bet valstī, kur ārsts strādājis, - 20%).
Foto: no I. Skroderes personīgā arhīva
Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2015. gada aprīļa numurā