Nebeidzamais izglītošanās maratons

Situācijas bilance jeb plusi un mīnusi

Dr. JURIS JANSONS, Klīniskās slimnīcas Gaiļezers neiroķirurgs: Manā specialitātē tālākizglītība vairāk saistīta ar ārvalstīs organizētu kursu, kongresu apmeklējumiem. Ja dalība Baltijas valstu konferencē izmaksā aptuveni 500 eiro, Eiropā vairāk, jautājums - kurš tur var tikt? Esmu meklējis iespēju, vaicājot slimnīcas galvenajam ārstam, Stradiņa universitātē. Tādas praktiski nav. Fondu piedāvājums ir nepietiekams. Profesionālā asociācija no saziedotajiem līdzekļiem mēģina reizi gadā kādu pabalstīt. Lielākoties viss ir pašu ārstu rokās. Kuram ir kādi sakari ar farmācijas firmām, tas arī atrod iespējas. Visbiežāk tie ir klīniku vadītāji, kuri nosaka kāda medikamenta lietošanas izplatību konkrētajā iestādē. Manuprāt, viņiem došanās uz konferenci ārzemēs nav tik būtiska kā jaunajiem ārstiem.

Dr. OLGA TOMAŠEVSKA, ģimenes ārste no Aizkraukles: Ģimenes ārstiem cenas ir draudzīgākas, arī arodbiedrības, sadarbojoties ar slimnīcas administrāciju, cenšas segt kādu summu vai noteiktu dienu skaitu kursiem. Taču ir cits mīnuss - mūsu nepaliek vairāk, tieši otrādi - mazāk, un kļūstam gados vecāki. Visgrūtāk ir atrast laiku, lai vispār uz kursiem tiktu.

Dr. INGA KRŪZIŅA, ģimenes ārste un dermatoveneroloģe no Tukuma: Kādreiz jau slimo kase kādu naudiņu apmaksā, bet ir krietni iepriekš jāpiesakās un tā summa nav pietiekama.

Nesen kā dermatoloģe biju kongresā Rodas salā. Apzinos, ka pati to nevarētu īstenot, tādēļ paldies farmācijas firmām, kuras sponsorē dalības maksu vai ceļa izdevumus. Es arī esmu par piedalīšanos kongresos, tikai - kā to paveikt?

Dr. VIESTURS LIEPA, Jelgavas pilsētas slimnīcas kardiologs, internists, ehokardiogrāfists: Manuprāt, sertifikāts ārstiem tiek piešķirts uz pārāk īsu laiku. Neticu, ka ārsts, regulāri strādājot (tas nozīmē arī lasot, ieskatoties mācību grāmatās, esot konferencēs), piecos gados varētu dekvalificēties.

Tā kā man ir trīs sertifikāti - iekšķīgajās slimībās, kardioloģijā un ehokardiogrāfijā - gandrīz nav neviena gada, kad nebūtu jābrauc uz Rīgu, jāraksta dokumenti, jākrāj kredītpunkti. Liels mīnuss ir tas, ka kursi bieži nenotiek. Piemēram, šogad biju pieteicies uz pieciem, bet četri no tiem nenotika, jo nenokomplektējās grupas. Neesmu sev saimnieks, nevaru atļauties tā vienkārši paņemt brīvdienas.

Plusi? Mums ir ļoti profesionāli pasniedzēji. Kursiem ir savs svars, ja tajos kaut vienu jaunu teikumu izdzirdu.

Doc. ILZE VĪBERGA, Ginekologu asociācijas Sertifikācijas komisijas priekšsēdētāja: Nestāšos gluži opozīcijā, bet man ir nedaudz cits skatījums. Tā ir profesionālās asociācijas kompetence, kā kolēģi viens otram var palīdzēt. Mēs, piemēram, pilnsapulcēs vaicājam, kādas tēmas interesē. Katru mēnesi asociācijas sēdēs kolēģi, kuri bijuši ārzemēs, stāsta par uzzināto.

Pazīstu ārstus no attālākām vietām Latvijā, kuri gada laikā ir saskaitījuši benzīna izdevumus kursu apmeklējumiem un apgalvo - tas atmaksājas! Viņi zina aktualitātes, pārzina jaunākās profesionālās iespējas.

Ja man piedāvā iespēju braukt uz kādu kongresu, esmu ļoti izvēlīga. Ir kongresi, kas vairāk līdzinās tusiņam, kur piecas sesijas notiek paralēli, un, lai ko vairāk dzirdētu, jāskraida no vienas zāles uz otru.

Asoc. prof. JEVGĒNIJA LIVDĀNE, Rīgas Stradiņa universitātes Pēcdiploma izglītības fakultātes dekāne: Ja valsts dokuments, kāds ir Ārstniecības likums, ārstam uzliek par pienākumu pilnveidot savu profesionālo kvalifikāciju, tad diez vai no mums var prasīt to, kas organizatoriskā līmenī nav tikai no mums pašiem atkarīgs. Būtu jānosaka valsts atbildība, piešķirot līdzekļus sertificētu ārstu pilnveidošanai.

V. Liepa: Līdz šim gan neesmu manījis valsts lomu vai atbalstu. Asociācijas, Ārstu biedrība visu ņēmušas savās rokās.

Cik augstu latiņa ceļama?        

I. Vīberga: Kolēģi reizēm teic - prasīts tiek par daudz. Manuprāt, prasības ir adekvātas. Ārstiem, kuri strādā praktiskajā dzemdniecībā, ir prasība reizi piecos gados iziet jaundzimušo reanimācijas kursu. Zinot gadījumus ar tiesu darbiem, tas ir pamatoti. Citādi mēs nevarēsim kolēģus aizstāvēt.

Ārstiem, kuri praktizē dzemdniecībā, esam izvirzījuši prasību veikt vismaz divdesmit ķeizargriezienus un divdesmit ginekoloģiskās operācijas gadā. Kolēģi, kuriem šis rādītājs bija mazāks, divās darba devēja apmaksātās brīvajās nedēļās brauca veikt šīs operācijas Onkoloģijas vai Latvijas Jūras medicīnas centrā.

J. Jansons: Konstruktīvs risinājums!

I. Vīberga: Risinājums lauku slimnīciņās strādājošiem, kur nevar nodrošināt minēto prasību.

V. Liepa: Manuprāt, ļoti laba sistēma ir Kardiologu asociācijā, kur, resertificējot speciālistu, tiek ņemts vērā gan ārsta darba stāžs un pacientu skaits, gan arī vieta, kur speciālists strādā. Ir atšķirība, vai ārsts ir tikai nosaukuma pēc vai ik dienu strādā stacionārā ar akūtiem slimniekiem.

O. Tomaševska: Es dežurēju arī Aiz­kraukles slimnīcas Uzņemšanas nodaļā. Ir situācijas, kurās nevaru nenodrošināties, piemēram, neiziet neatliekamo palīdzību. No otras puses, nav īsti saprotama obligātā prasība par apmācību ciklu ginekoloģijā. Ja pilsētā ir labs ginekologs, kāpēc šīs iemaņas jāapgūst arī ģimenes ārstam? 

J. Jansons: Par piedalīšanos ­savas aso­ci­ācijas sēdēs mēs visi lielākoties saņemam punktus, taču neiroķirurģijā mēģinām spiest uz operatīvo aktivitāti. Kaut gan atkal pretarguments - varat izoperēt desmit slimniekus ar vecu metodi un tik un tā savākt punktus.

J. Livdāne: Nesen biju Eiropas Medi­cī­niskās izglītības asociācijas ikgadējā kon­fe­rencē. Francijas pārstāve stāstīja par reser­tifikāciju savā valstī. Speciālistu vēro darba vietā, runā ar pacientiem, kolēģiem, ar ārstu pašu. Tas notiek draudzīgā vidē, un šādas vizītes tiek veiktas periodiski. Jūs pareizi sakāt: var ar vecu metodi izoperēt, ārēji jau būs tas pats efekts, bet cik tas ir profesionāli? To šādā vērtēšanas procesā var labi fiksēt.

J. Jansons: Pie mums tas ­nedarbotos, esam maza valsts, lielu lomu spēlē sub­jektīvais moments.

Ir labi, ka notiek kursi ģimenes ārstiem, kuros, piemēram, pievērsta uzmanība kā­dām neiroloģiskām patoloģijām. Taču es domāju par zināšanu gūšanu ne tikai Latvijas mērogā. Jūs taču kā Rīgas speciālists neiesiet uz kursiem, kurus vada kolēģis no blakus nodaļas?

I. Vīberga: Iešu gan, mēs tā arī darām, iepazīstamies ar tuvāko kolēģu pieredzi. Dzemdniecība ir pietiekami akadēmiska mā­cība, un tur nekas tik strauji nemainās.

J. Jansons: Tomēr nedomāju, ka prasī­bām visās asociācijās jābūt līdzīgām. Mēs esam tik atšķirīgi!

Prof. BAIBA ROZENTĀLE, Infektoloģijas centra direktore, LĀB Sertifikācijas pado­mes priekšsēdētāja: Līdz šim tika pieļauta liela kredītpunktu izkliede. Viena asociācija prasīja 800 kredītpunktu, citiem pietika savākt 150. Tas nav pareizi. Piekrītu, esam dažādi, bet sertifikācijas un akreditācijas procesi liecina par to, ka minimālās prasības var unificēt.

Kāpēc unificēt?

B. Rozentāle: Ja pašlaik trešajai personai būtu jāpaskaidro, kā sertifikācija un resertifikācija īsti notiek, katra asociācija varētu stāstīt savu stāstu. Ja Sertifikācijas padomei jāraugās, kā strādā sertifikācijas komisijas, ko tad mēs varam izvērtēt!? Tāpēc, diskutējot ar asociāciju vadītājiem un saņemot priekšlikumus, nolēmām, ka vajadzīgi vienādi spēles noteikumi. Tas ir izlemts, nule kā izsūtījām vēstules asociācijām ar ziņu - resertifikācijas sistēma ir unificēta. Viena apmācību stunda ir viens kredītpunkts, piecos gados speciālistam jāsakrāj 250 punkti.

Un vēl ļoti būtiski - resertifikācija veicama pēc saņemto dokumentu analīzes bez ār­sta klātbūtnes. Tikai gadījumos, ja dokumentu izvērtēšanas procesā rodas pamatota nepieciešamība tikties ar resertificējamo ārstu, viņš tiek uzaicināts klātienē. Lēmumam jābūt motivētam. Nevarētu būt tāda situācija, ka sertifikācijas komisija sarunā: šis dakteris tā kā labi nestrādā, kaut kas nepatīk, tad nu paaicināsim un visu kārtīgi izprasīsim.

I. Vīberga: Rodas aizdomas, ka mums būs jāmaina savs nolikums, jo mūsu asociācijai ir augstas prasības par obligāti veicamajām operācijām, noklausītajām lekcijām. Bet kā tad ar profesionālo kvalifikāciju?

B. Rozentāle: Pasaulē tā sistēma, kurā ārsts ir ieinteresēts noturēt savu kvalifikāciju, ir radīta. Tā ir konkurence. Jūsu nozares speciālistu ir daudz, jums taču ir iekšējā konkurence.

I. Vīberga: Nav! Varētu būt ambulatorajā ginekoloģijā, bet Rīgas Dzemdību namā nevar nodrošināt dežurējošos ārstus.

I. Krūziņa: Ārsts jau pats apzinās, kādas prasmes ikdienā nepieciešamas. Es cenšos reizi gadā iziet neatliekamās palīdzības kursus, kaut varbūt nav nācies šīs zināšanas daudz pielietot.

B. Rozentāle: Kursus apmeklējot, nevajadzētu būt dzimtbūšanai. Ja mani interesē konkrēts lektors vai tēma, eju un klausos. Nevis asociācija organizē kursus ar prasību - nebūsiet tos izgājis, sertifikātu nesaņemsiet. Jārada brīva izvēle. Domāju, ar jauno resertikācijas kārtību palielināsim asociāciju lomu: ja ārsts būs akurāti apmeklējis asociāciju sēdes, arī varēs sakrāt kredītpunktus.

J. Jansons: Vai tā ir normāla situācija, ka var atnākt uz asociācijas sēdi, izlasīt avīzes, strādāt pusslodzi un resertificēties, neko daudz šajā specialitātē nedarot?

B. Rozentāle: Ja darba devējam būs pieteikušies trīs kandidāti, viņš varēs palūgt izrakstus no sertifikācijas eksāmena komisijas protokola. Ahā, vienam ir 1 200 punktu, bijušas piecas mutiskās uzstāšanās, bijis ārzemēs stažēties. Otram tikai 250 punktu, kurus savācis asociāciju sēdēs...

J. Jansons: Bet kur tad būs tāda situācija, ka uz vienu darbavietu pieteikušies trīs kandidāti? Tad jau labāk, lai ārsta tajā pozīcijā vispār nav, labāk pacientu novirzīt pie atzīta speciālista, nevis pie tā, kurš bijis visās sēdēs, kuram ir sertifikāts, bet vairāk arī nekā. Man šķiet, resertifikācijas latiņu tomēr vajadzētu turēt augstāk.

J. Livdāne: Uz resertifikāciju vajadzētu raudzīties kā uz darba atļauju valstī. Jau pieminētajā Eiropas Medicīniskās izglītības asociācijas konferencē tika uzsvērts - asociācijām vajadzētu prasīt, lai punkti nav iegūti tikai viena veida pasākumos. Turklāt noteikta daļa tālākizglītības pasākumu būtu saistāmi ar izglītības iestādēm. Jā, ja konkurence tiešām ir reāla, tad viss notiek. Ja tās nav, asociācijas goda lieta ir nodrošināt adekvātu savu biedru kvalifikāciju.

B. Rozentāle: Taču dalībai tālākizglītībā jābūt brīvprātīgai, jārada stimuls, kas veicina medicīnas profesionāļu iesaistīšanos šajā procesā - tā rakstīts Eiropas Medicīnas speciālistu apvienības 1994. gadā Londonā pieņemtajā speciālistu tālākizglītības hartā. Turklāt speciālisti nedrīkst zaudēt savu statusu tikai tāpēc vien, ka nepiedalās tālākizglītībā, tomēr viņam jāapzinās, ka šāda rīcība ir personiski neizdevīga.

I. Vīberga: Tā ir duāla situācija. Ja zini, ka pēc pieciem gadiem jāresertificējas, tad zināmā mērā tas ir piespiedu pasākums.

B. Rozentāle: Man patīk formulējums, ka sertifikāts ir darba atļauja.

J. Jansons: Līdz ar to tam mazs sakars ar tālākizglītību.

Tālākizglītības saturs

I. Vīberga: Vai jaunajā unificētajā resertikācijas sistēmā būs paredzēts, ka piecos gados obligāti jābūt dzirdētam pēcdiploma apmācību lekciju kursam?

B. Rozenāle: Domāju, ka nē.

I. Vīberga: Nav noslēpums, ka asociāciju sēdēs, kas tiek rīkotas ar farmācijas firmu atbalstu, ir uzklāti galdi, seko teātra izrādes un tā tālāk. Tas viss ir jauki, taču zūd akadēmisma moments. Tāpēc mēs ginekoloģijā un dzemdniecībā veidojam pēcdiploma apmācību lekcijas - akadēmiskas lekcijas, kuras lasa mācībspēki vai pietiekami zinoši praktizējoši kolēģi. Lūk, šādu lekciju kursa obligāta noklausīšanās man šķiet svarīga.

B. Rozentāle: Farmācijas firmu uzstāšanās nedrīkstētu aizņemt vairāk par desmit procentiem no sēdes laika. Ja tomēr dominē izklaide, nevis izglītība, protestam jānāk no iekšienes, no ārstiem.

O. Tomaševska: Vēl par tālākizglītības saturu runājot, negribu mest akmeni asociācijas dārziņā, bet reizēm resertifikācija pārtop par vienu vienīgu punktu vākšanu. Ja cilvēks vienā sestdienā paspēj pabūt trijās firmu rīkotās konferencēs un no visām saņemt sertifikātus, ko tad viņš ir ieguvis, ko dzirdējis un kā izglītojies?

I. Vīberga: Mums arī bija pāris šādu gadījumu, un mēs par tiem atklāti runājām. Kolēģiem jāsaprot, ka izglītošanās ir pašu interesēs.

Ir bijuši gadījumi, kad kādam sertifikācijai nepieciešamo punktu pietrūkst. Jā, cilvēki tiešām ir aizņemti, gados vecāki. Mēs rodam iespējas, kā iedot sertifikātu arī šādos gadījumos - ir eksāmens. Esam gan saņēmuši kritiku, ka vecākie ārsti jūtas kā nobijušies pirmā kursa studenti. Taču tas nav tādēļ, ka gribētu kādu iegāzt vai kā citādi pazemināt.

Anglijā ginekologiem ir līdzīgas prasības kā pie mums - noteiktā termiņā jāiegūst zināms kredītpunktu skaits. Tur darbojas noteikta sistēma, kas par to atgādina. Ja neesi vajadzīgos punktus savācis, automātiski esi laukā no aprites.

J. Jansons: Jā, Latvijai ir savas īpatnības. Mēs taču neatbrīvosim no darba kolēģi, kuram pietrūkst kāds punkts resertifikācijai!

V. Liepa: Gribu vērst uzmanību uz vēl kādu lielu netaisnību. Par vienas dienas semināru, kas tiek rīkots ārpus Rīgas, klausītāji saņem vidēji astoņas reizes mazāk punktu un tikai 2. kategoriju. Ja to pašu lekciju viņš būtu noklausījies Rīgā, iegūtu 1. kategoriju. Kāpēc? Nezinu. Esmu priecīgs, ka dzīvoju Jelgavā, nevis Rēzeknē. Jocīgi, jo punktu kategorijai vajadzētu būt par informācijas kvalitāti, nevis par to, kur notiek kursi. Esmu klausījies lekcijas arī citās valstīs, un varu secināt, ka mūsu lektori sniedz pat vispusīgāku, precīzāku un praktiskāku informāciju.

Protams, firmas paralēli reklamē savus medikamentus, bet nekad neesmu dzirdējis, ka kāds no lektoriem tendenciozi būtu slavējis tieši semināra organizatoru firmas medikamentus. Profesori ir objektīvi.

O. Tomaševska: Izbraukuma ­semināriem ir divi pozitīvi aspekti. Pirmais: varam tajā die­nā no rīta vēl strādāt. Otrais: varam ar kolēģiem kopīgi iztirzāt neskaidros gadījumus, rast kādu jaunu ideju un priecīgi atgriezties darbā. Reizēm neskaidrais gadījums nepamet domas, bet nav ar ko to pārrunāt. Gribētos praktiskāku domu apmaiņu semināros un kursos.

Protams, jāaizbrauc uz kursiem Rīgā, bet tam nevajadzētu būtu vienīgajam risinājumam, kā kvalitatīvi iegūt kredītpunktus. Tālākās pilnveidošanās iespējas vajadzētu risināt arī rajonos. Ja valsts par to nerūpējas, lai to dara farmācijas firmas. Kāpēc ne?

B. Rozentāle: Ar tieksmi noliegt farmaceitisko kompāniju ieguldījumu pašreiz esam otrā grāvī. Reiz kādā konferencē, kur pie viena galda sēdēja gan Eiropas Komisijas vadītājs par sociālajām un veselības lietām, gan Eiropas farmaceitisko kompāniju asociācijas vadītājs, gan citas ieinteresētās personas, tika spriests, vai var samazināt medikamentu cenas. Nē, medikamentu cenas netikšot samazinātas, tāda bija farmācijas firmu pārstāvja atbilde. Taču varot palielināt finansējumu izglītībai. Bet ko par ētisko pusi saka Eiropas Komisija? Un atbilde bija: izglītība ir pievienotā vērtība. Ja par to samaksā ētiskā veidā, apmaksājot kvalificētus lektorus, telpas, palīgmateriālus, ētika nekādā veidā netiek pārkāpta.

Ja ārzemju farmaceitiskās kompānijas nebūtu investējušas Latvijas ārstu izglītībā, diez kā viss vēl būtu. Un nevajag ārstus novērtēt par zemu. Ja speciālistam stāsta par vienu preparātu, viņš, pateicoties savām zināšanām, spēj izvērtēt, kuros vārtos tas ir.

I. Krūziņa: Esmu bijusi gan arī tādos kursos, kur firmu pārstāvji stāsta tikai par saviem medikamentiem. Tas apbēdina. Man patīk, ja speciālists dalās ar savu praktisko pieredzi.

J. Jansons: Bet ko darīt, ja no trim firmām viena jums regulāri apmaksā ceļu uz kongresu?

Nākotnes scenāriji

J. Livdāne: Līdzekļu izvēlē būtu svarīgi pilnveidot ētisko pusi - lai tālākizglītības procesā neveidotos interešu konflikts. Ne velti pasaulē aizsākušās medicīnas studentu kustības; Anglijā, piemēram, kustība Farmfree prasa, lai izglītība nebūtu atkarīga no farmācijas kompāniju dotajiem līdzekļiem. Protams, jūs varat iebilst, atgādinot, kādi mēs esam, tomēr striktāku robežu vilkšana noderētu.

J. Jansons: Ja šajā sarunā vienojāmies, ka sertifikāts ir darba atļauja, tad būtu vēlams ieviest ārstu kvalifikācijas gradāciju. Un radīt stimulu ārstam iegūt arvien aug­stāku kvalifikācijas kategoriju.

J. Livdāne: Domāju, ka, tāpat kā visā pasaulē, pie mums nākotnē attīstīsies tālmācība. Sakumā, to izdzirdot, rodas pretestība - tas ir gandrīz neiespējami, bet jānodala teorētisko zināšanu papildināšana un praktisko iemaņu pilnīgošana. Lai teorētiski pilnveidotos, katram uz kongresu tiešām nav jābrauc.

B. Rozentāle: Ja radīsim skaidru sertifikācijas, resertifikācijas sistēmu, tad nākamais solis - varēsim prasīt no valsts reizi piecos gados ārstu atbrīvot uz zināmu laiku no darba, saglabājot vidējo izpeļņu un aizsūtot viņu papildināt zināšanas. Es ticu, ka tā arī notiks.

Pasaulē pastāv dažādi resertifikācijas scenāriji. Ir valstis, kur nav jāresertificējas.  Manuprāt, ceļš, pa kuru mums jāiet, - pēc trešās vai ceturtās resertifikācijas ārstam sertifikāts būtu piešķirams uz mūžu. Protams, precīzi atrunājot mehānismus, kā sekot ārstu kvalifikācijai, ētikas jautājumiem.

I. Krūziņa: Tas būtu jauki, ka beidzot to būtu nopelnījuši.

Foto: Matīss Ābele, I. Agris Samcovs, Zemgales Ziņas