Turpinām iepriekšējā numurā aizsākto tematu par inovācijām medicīnā. Vaicājot vairāku medicīnas jomu ekspertiem, kas pieder šodienas vēsturei un ko gaidīt no rītdienas, daudzi no viņiem, pirmkārt, uzmanību pievērsa jauninājumiem, kas būtu nepieciešami palīdzības sniegšanas organizācijā. Diemžēl tas nereti arī ir pakāpiens, uz kura jāuzrāpjas, lai varētu domāt par jaunradi slimību diagnostikā un ārstēšanā.
Pirms pievērsties konkrētām medicīnas nozarēm, daži fakti. Latvijas Zinātņu akadēmija, nosaucot desmit nozīmīgākos sasniegumus Latvijas zinātnē 2006. gadā, to vidū ierindojusi divus panākumus medicīnā. Viens no tiem - jauni optiski paņēmieni ādas un asinsvadu slimību diagnostikai. Darbs pie šīm metodēm Latvijas Universitātes Atomfizikas un spektroskopijas institūta (ASI) speciālistiem ildzis astoņus gadus. Zinātnieki izmantojuši nosacījumu, ka gaisma iespiežas zem cilvēka ādas un daļēji atstarojas uz āru. Pētot atstaroto gaismu, tiek ievākta informācija par cilvēka ādu un asinsriti. Izmantojot ASI izgatavoto ierīci, bez asins un ādas paraugiem iespējams iegūt kvantitatīvus datus, kas atvieglo diagnozes noteikšanu. Fiziķu veikumu novērtējusi P. Stradiņa Klīniskā universitātes slimnīca, kur uzstādīts ierīces prototips.
Otrs LZA nominētais sasniegums - ar alogēno perifērisko asiņu cilmes šūnu transplantāciju saistīta tehnoloģija hematoloģisko slimnieku ārstēšanā, kas ievērojami uzlabos akūtas un hroniskas leikozes pacientu ārstēšanas iespējas; to ieviesusi Rīgas Austrumu slimnīcas klīnika Linezers. Vēl līdz pērnā gada augustam alogēnā cilmes šūnu transplantācija bija iespējama tikai kaimiņvalstīs.
Uzmanības vērts ir arī pērn vasarā pieteiktais Latvijas Universitātes septiņu zinātnieku projekts Dr. Jāņa Ancāna vadībā (finansējums no Eiropas reģionālā attīstības fonda un valsts), kura mērķis ir izstrādāt metodes autologo cilmes šūnu iegūšanai no cilvēka ādas, kā arī iegūto šūnu pavairošanas un ilgstošas uzglabāšanas metodes to praktiskam pielietojumam biomedicīnā. Latvijas zinātnieki vēlas iegūt cilmes šūnas no cilvēka ādas, kas ir visvieglāk pieejamais un arī vislielākais cilvēka orgāns. Ja projekts īstenotos, tas būtu nozīmīgs jaunums cilmes šūnu izpētes jomā. Citviet pasaulē, protams, zinātnieki nesnauž, līdzīgi projekti ir uzsākti arī, piemēram, Anglijā. Kādi latviešiem būs panākumi, sekosim līdzi 2008. gadā.
Neiroķirurģija: radikāla smadzeņu audzēju ārstēšana
Profesors IGORS AKSIKS, P. Stradiņa KUS Neiroķirurģijas klīnikas vadītājs
Jau šobrīd klīnikā strādājam Eiropas un pasaules līmenī. Tomēr aparatūra nav nekas bez cilvēkiem, lai cik tā būtu moderna. Tāpēc īpaši svarīgu lomu iegūst pacientu plūsmas koordinēšana un palīdzības sniegšanas organizācija.
Zinātniski pierādīts, ka darbojas tā dēvētais četru stundu likums: ja pacients ar traumatisku saasiņojumu galvā tiek operēts četru stundu laikā kopš traumas brīža, tad smagu galvas traumu gadījumā novērojama 30% letalitāte; bet, ja tiek operēts pēc četrām stundām, mirstības līmenis ir jau 90%. Tāpēc attīstītajās valstīs, piemēram, Austrijā, Zviedrijā vai Vācijā, medicīniskā palīdzība ir organizēta, pamatojoties uz šo likumu. Latvijā statistikas dati par galvas traumu gadījumiem ir visai bēdīgi; traumas gūst jauni darbspējīgi cilvēki, un diemžēl daudzi iet bojā. Esmu pret to, ka pacients ar nopietnu smadzeņu bojājumu nonāk mazās lokālās slimnīcās, tādējādi tērējot tik dārgās minūtes - nogaidot, kamēr pacienta stāvoklis pasliktinās, kamēr dežurējošais katastrofu medicīnas speciālists ar automašīnu atbrauc un nolemj - operēt vai neoperēt. Domāju, ir vērts reorganizēt mūsu medicīnisko palīdzību gan galvas traumu gadījumā, gan pacientiem ar spontāniem asinsizplūdumiem galvas smadzenēs, jo pašreiz četru stundu likuma ievērošanu var nodrošināt tikai Rīgā un Pierīgā. Lai iekļautos četru stundu intervālā, vajadzētu iegādāties divus medikopterus. Pie pacientiem ar smagām galvas traumām vai spontāniem smadzeņu asinsizplūdumiem nekavējoties dotos brigāde, kuras rīcībā būtu medikopters, iekārtots tāpat kā reanimācijas mašīna, kurā nepieciešamības gadījumā varētu veikt arī operāciju.
Rietumos stingri ievēro nosacījumu, ka neiroķirurgu pacienta ārstēšanā iesaista tikai tad, kad tas tiešām nepieciešams. Latvijā šie nosacījumi netiek ievēroti tāpēc, ka darbaspēks mums ir ļoti lēts. Algoritmiem jābūt, lai optimizētu darbu, bet jēga tiem ir vienīgi tad, ja tos ievēro visi.
Otrs aspekts - mums ir unikāla aparatūra, kas ne par kripatiņu neatpaliek no Rietumos izmantotās. Piemēram, mūsu trīsdimensionālā angiogrāfijas aparatūra ir jaunāka un labāka nekā Upsalā un vienā otrā Vācijas klīnikā, tāpat mums ir modernākie mikroskopi, neironavigācijas sistēma, stereotakses sistēma, kādas vēl joprojām nav nekur citur Baltijas valstīs. Mums ir spinālā navigācija, ko tagad attīstām, lai nebūtu muguras smadzeņu ievainojumu, veicot mugurkaula operācijas. Un ir jābūt atdevei - lai tehnoloģijas būtu pieejamas visiem cilvēkiem, nevis tikai Rīgā un tās apkārtnē dzīvojošiem.
Runājot par inovācijām ārstēšanā, līdz ar iegādāto modernāko ZEISS mikroskopu (par Rīgas Domes līdzekļiem) šā gada pirmajā ceturksnī tiks ieviesta jauna operācijas metode ļaundabīgo smadzeņu audzēju ārstēšanā. Operāciju laikā tiek pielietota fluorescējošā gaisma, lai atšķirtu audzēja audus no normāliem, kas nav panākams ar parasto mikroskopu. Tādējādi kļūs iespējams radikāli ārstēt smadzeņu audzējus, it īpaši, ja tie ir salīdzinoši nelieli un lokalizēti funkcionāli nozīmīgās zonās (runas centrs, kustību zona, smadzeņu stumbrs u. c.).
Tiks turpināts darbs dziļās smadzeņu stimulācijas metodes izmantošanā, ārstējot ar Parkinsona slimību sirgstošos, kā arī veikta šīs operāciju metodes pielietošana tā dēvēto neārstējamo sāpju un kustību diskoordināciju ķirurģijā.
Šā gada pēdējā ceturksnī plānots uzsākt darbu ar tā dēvēto kibernētisko nazi (ASV to sauc par Ciber Knife). Ar šo iekārtu iespējams radikāli ārstēt nelielus smadzeņu audzējus (līdz 5 cm diametrā) bez galvaskausa atvēršanas. Metode, kas sakņojas augstas precizitātes vadāmo raķešu tehnoloģijā, ieviesta ASV 2002. gadā. Tās pamatā ir augstas koncentrācijas gamma staru kūlis (precizitāte mazāka par 1 mm), izmantojot vismodernākās datorprogrammas un lāzera tehnoloģijas iespējas. Metode ir ambulatora, praktiski nesāpīga un ilgst 60-90 minūtes. Ar Ciber Knife iespējams ārstēt arī citas smadzeņu slimības (arteriovenozas malformācijas, audzēju metastāzes, epilepsiju u. c.), kā arī līdzīgas muguras smadzeņu patoloģijas. Perspektīvā paredzēts ārstēt plaušu, aknu, prostatas un citu orgānu audzējus.
Klīnikas ārsti ir uzsākuši arī eksperimentālu darbu ar žurkām, izstrādājot smadzeņu šūnu transplantācijas metodes, lai varētu ārstēt smadzeņu bojājumus pēc traumas, insulta un citām slimībām.
Ļoti jācer, ka pēc desmit gadiem būs attīstīta telemedicīna. Lai jebkurā slimnīcā Latvijā varētu konsultēties par rentgena uzņēmumu, kardiogrammu vai datortomogrāfijas attēlu ar Rīgas speciālistiem. Pašlaik sakari internetā tiek nodrošināti tikai ar dažām slimnīcām, piemēram, Ventspilī un Kuldīgā. Tie neatliekami ir jāattīsta.
Oftalmoloģija: visintensīvākie pētījumi makulas deģenerācijas ārstēšanā
Profesore GUNA LAGANOVSKA, P. Stradiņa KUS Oftalmoloģijas klīnikas vadītāja
Tuvākajos gados oftalmoloģijas nozare attīstīsies ļoti strauji. Mūsdienu darba specifika, kad nepieciešams izmantot datorus un jaunās tehnoloģijas, īpaši nogurdina acis, vienlaikus prasa labu redzi un augstu koncentrēšanās spēju. Problēmu skaits pieaug arī uz pieaugošās dzīvildzes rēķina, palielinoties pacientu skaitam ar refrakcijas problēmām. Globālā līmenī pasaule cer uz pētījumu rezultātiem, kas radītu iespēju atgūt redzi akliem cilvēkiem, kuriem pilnībā gājusi bojā tīklene un redzes nervs. Pašreizējā tehnoloģiju attīstības līmenī acs pārstādīšana vai mākslīgās acis, kas ļautu redzēt cilvēkam, kurš nejūt gaismu, nav iespējamas. Arī atrofētu redzes nervu atjaunot nav iespējams. Taču ir ļoti daudz slimību, ko iespējams ārstēt un novērst.
Latvijā ir pieejamas gandrīz visas modernās tehnoloģijas, ko izmanto pasaulē. Vienīgi acs melanomas slimnieki, kuriem nepieciešama audzēja lokāla apstarošana, tiek sūtīti uz Tallinu (apmēram 15-20 pacienti gadā). Jauno tehnoloģiju aprīkojums (piemēram, okulokoherentā tomogrāfija, Heidelbergas tīklenes tomogrāfija, jaunākās paaudzes fundus kameras, jaunākās paaudzes lāzeri) gan būtu nepieciešami lielākā daudzumā. Ierobežotā pieejamība jaunākajiem tehnoloģiskajiem sasniegumiem ārstiem neļauj aktīvāk iesaistīties dažādos pētniecības projektos. Tas, savukārt, neveicina visu iespējamo inovāciju ieviešanu Latvijā.
Šobrīd P. Stradiņa KUS Oftalmoloģijas klīnika ir iesaistīta vairākos ar glaukomas, tīklenes, cukura diabēta terapijā lietojamo medikamentu izpēti saistītos starptautiskos klīniskos pētījumos. Klīnikas galvenie pētniecības virzieni saistīti ar tīklenes distrofiju (65-75 gadu vecumā novēro aptuveni 1,4-6,4 procentiem no populācijas, bet, sasniedzot 75 gadu vecumu, - jau 20 procentiem populācijas), tīklenes atslāņošanos, acs traumu un kataraktas ķirurģiju.
Visintensīvākie pētījumi tiek veikti vecuma noteiktas makulas deģenerācijas ārstēšanas virzienā. Attīstītajās pasaules valstīs šī acu slimība ir viens no galvenajiem sliktas redzes iemesliem. Industrializētajās valstīs vecuma noteikta makulas deģenerācija ir biežākais akluma iemesls cilvēkiem pēc 50 gadu vecuma. Sasniedzot 75 gadu vecumu, katrs piektais cilvēks senilās makulas deģenerācijas dēļ nevar lasīt, strādāt ar datoru, apkopt sevi. Turklāt ir novērota tendence, ka ar katru gadu šī slimība kļūst jaunāka - arī 45-50 gadu vecumā jau tiek atklātas makulas deģenerācijas.
Izšķir divas senilās makulas deģenerācijas formas: sauso, kad tīklenē vērojamas druzas - sīki Bruha membrānas defekti, un eksudatīvo jeb mitro, kad deģeneratīvo procesu dēļ uz Bruha membrānas rodas lielāki defekti un sākas šķidruma uzkrāšanās tīklenes audos. Mitrās formas gadījumos veidojas subretinālā membrāna, zem tīklenes sāk augt fibrovaskulārie audi un veidojas rētas. Šīs - eksudatīvās jeb neovaskulārās - formas ārstēšanas iespējas pēdējos gados tiek intensīvi pētītas un ik gadu klīniskajā praksē tiek ieviestas jaunas metodes.
Fotodinamiskā tīklenes terapija ar verteporfīnu mūsdienās ir izvēles metode klasiskas subretinālas neovaskulāras membrānas ārstēšanā. Jau vairākus gadus P. Stradiņa slimnīcas acu klīnika ir vienīgā vieta Baltijas valstīs, kur iespējams veikt šo procedūru (uzsākta 2002. gada jūlijā). Četrus gadus par fotodinamisko terapiju pacientiem bija jāmaksā pašiem, tādēļ daudziem šī ārstēšana nebija pieejama. 2006. gadā puse no fotodinamiskās terapijas pacientiem bija no Lietuvas. Tāpēc kā būtisks uzlabojums Latvijas medicīnā jāuzlūko fakts, ka kopš 2007. gada 1. janvāra fotodinamiskā terapija iekļauta valsts apmaksāto manipulāciju sarakstā.
Pagājušajā gadā tika reģistrēts jauns preparāts Macugen, ko ievada intravitreāli. Preparāta darbības pamatā ir asinsvadu endotēlija augšanas faktora bloķēšana, tāpēc šī ir pirmā patoģenētiski pamatotā tīklenes distrofijas ārstēšanas metode. Preparāta pielietošana paplašina ārstēšanas iespējas, jo tas izmantojams arī ļoti lielu subretinālu membrānu gadījumos. Diemžēl pagaidām tas pieejams tikai par pacienta paša līdzekļiem.
Viena no biežāk veiktajām acu operācijām ir kataraktas operācija. Šo operāciju skaits gadā uz miljonu iedzīvotāju ir galvenais oftalmoloģiskās palīdzības kvalitātes rādītājs valstī. ASV šis skaitlis ir 6 000, Latvijā - aptuveni 3 200. Rinda uz kataraktas operāciju ir vairāk nekā gadu ilga (te gan jāpiebilst, ka Anglijā rinda uz valsts apmaksātu kataraktas operāciju ilgst sešus gadus).
Kataraktas operācijas laikā tiek implantēta mākslīgā intraokulārā lēca, kas ļauj cilvēkam vai nu redzēt tālumā vai lasīt bez brillēm. Pēdējos trīs gados pacientiem tiek piedāvāta multifokāla intraokulāra lēca, kas nodrošina redzi bez brillēm dažādos attālumos (šī lēca piemērota tikai pacientiem, kuriem nav citu acu slimību).
Mūsdienās daudz drošāka un populārāka kļuvusi refraktīvā ķirurģija, kad pacientiem, kuri nevēlas nēsāt brilles vai kontaktlēcas, iespējams mainīt radzenes biezumu un tādējādi atbrīvot viņus no briļļu nēsāšanas. Taču gribas atgādināt, ka refraktīvā ķirurģija lielākajā daļā gadījumu tomēr uzlūkojama kā kosmētiskā ķirurģija.
Bērnu onkohematoloģija: piecu gadu laikā autologā un alogēnā transplantācija Latvijā
Dr. ŽANNA KOVAĻOVA, Bērnu KUS Onkohematoloģijas, nodaļas vadītāja
Bērnu onkohematoloģija ir viena no jaunākajām medicīnas nozarēm pasaulē (tās vēsture mērāma apmēram 20-25 gadu garumā), kas attīstās ļoti strauji, turklāt ar labiem panākumiem. Piemēram, bērnu akūtu limfoblastu leikēmiju šodien var sekmīgi izārstēt līdz pat 75 procentiem gadījumu. Pašlaik pasaulē plaši tiek pētīti molekulārās ģenētikas mehānismi, hromosomu anomālijas, dažādi marķieri, kas nosaka, kāpēc viens pacients iekļūst liktenīgajos 25 procentos, kuriem pašlaik esam vēl bezspēcīgi palīdzēt, bet cits nē.
Jaunumus nākotnē noteikti varam gaidīt audzēju vakcīnu jomā. Tiek pētīti daudzi jauni preparāti, kas balstās uz audzēju patoģenētisko attīstības mehānismu. Klīniskajai pielietošanai tuvojas medikamenti, kuri specifiski un selektīvi darbojas uz audzēju šūnu ļaundabīgas transformācijas mehānismu un veiksmīgu izdzīvošanu: uz šūnu iespēju nekontrolējami vairoties, uz audzēju homeostāzi, uz rezistenci pret organisma imunitāti, uz iespēju metastazēt, uz iegūto nemirstību, uz audzēju barojošiem asinsvadiem. Ir parādījusies iespēja mērķtiecīgi piegādāt audzēja šūnām nāvējošas citotoksiskas vai radioaktīvas vielas, nekaitējot normālām šūnām. Ir daudzsološi preparāti, kuru klīniskos pētījumus pediatrijā diemžēl aptur 2. vai 3. fāzē, jo klīniskie pētījumi bērnu praksē ir ētiski un psiholoģiski sarežģīti.
Prognozēju, ka pilnveidosies ģenētiskās izmeklēšanas metodes, kas ļaus spert jaunus soļus gan slimību diagnostikā, gan ārstēšanā - ir daudzi bioloģiskie marķieri, ko nevar redzēt ar aci, bet pēcāk tie nosaka slimības rezistenci.
Visa pasaule ar nepacietību gaida progresu CNS audzēju ārstēšanā, kas pašlaik nevar palielīties ar ļoti labiem rezultātiem. Šī problēma bērniem ir sevišķi aktuāla, jo katrs trešais tumors bērnu vecumā ir CNS audzējs.
Virziens pediatriskajā onkoloģiskajā ķīmijterpijā ir vērsts uz pacienta izārstēšanu. Ja pieaugušajam pacientiem medicīnas sasniegumu rezultātā varam uzdāvināt dažus dzīves gadus, tad bērnu onkohematoloģijā tās ir aizvien intensīvākas ārstēšanas programmas, ar lielām devām un efektīvu rezultātu.
Tas, ko Latvijas bērnu onkohematoloģijā varam uzlūkot par jaunu, pasaulē jau ir noiets etaps. Tā kā esam maza valsts un ar savu nelielo un statistiski neobjektīvo pacientu skaitu neesam interesanti klīnisko pētījumu veicējiem, inovācijas šajā nozarē vairāk uzlūkojamas no organizatoriskā aspekta. Pašlaik spējam ārstēt daudzas onkoloģiskās slimības (neiroblastomas, nefroblastomas, Jūinga audzējus, sarkomas, osteosarkomas, leikēmiju utt.).
Nākamais sasniegumu pakāpiens tuvāko piecu sešu gadu laikā - autologā un alogēnā kaulu smadzeņu transplantācija. Jau šogad esam ieplānojuši transplantāciju apmācības braucienus uz Vāciju, Poliju. Ļoti nepieciešams būtu adekvāts finansiāls segums šīm mācībām. Turklāt apmācības nepieciešamas ne tikai hematologiem, bet arī transfuziologiem.
Autologo transplantāciju efektivitāte ir pierādīta tikai atsevišķām slimībām. Vērtība slēpjas iespējā dot letālu ķīmijterapijas devu, kas nozīmīgi pārsniedz to, kuru organisms var izturēt normālos apstākļos, un pēc tam atjaunot asinsradi, transplantējot atpakaļ iepriekš sagatavotas pacienta cilmes šūnas. Šī procedūra pasaules praksē ir plaši pielietojama, diemžēl tā nav vienmēr iespējama un efektīva.
Bērniem perspektīvāka un efektīvāka ir alogēnā transplantācija, vidēji gadā tā būtu nepieciešama pieciem līdz astoņiem bērniem. Latvijā šī tehnoloģija jau sāk attīstīties pieaugušo hematoloģijas praksē. Diemžēl mūsu apstākļos donora kaulu smadzeņu vai cilmes šūnu transplantāciju bērniem pašlaik uzsākt būtu pārgalvīgi un avantūriski, jo Latvijā vēl nav pietiekami attīstītas dažādas transplantētā bērna izdzīvošanai nepieciešamās tehnoloģijas. Piemēram, infekciju diagnostika pēctransplantācijas periodā ir nepietiekama, taču šiem slimniekiem vislielākā mirstība ir no infekciozām komplikācijām. Nav brīvi pieejama arī tā dēvētā himērisma diagnostika, ar kuras palīdzību var spriest par transplantācijas panākumu.
Cilmes šūnu tehnoloģiju attīstība noteikti paver plašāku skatu nākotnē - vismaz teorētiski; praktiski šajā jomā ir ļoti daudz ētiski slidenu akmeņu. Tā ir niša, ko valsts neizmanto, jo Latvijā nav valsts veidotas nabas saites cilmes šūnu bankas; mums ir privātstruktūra, kurai tomēr nav tik lielas uzticamības. Tā ir laba kā perspektīva, taču ne prioritāte. Prioritāte ir kaula smadzeņu transplantācija.
Priecīga ziņa, kas nule saņemta - valsts drīzumā varētu apmaksāt donoru meklēšanu ārzemēs. Līdz šim hematologi darīja darbu, kas patiesībā nebūtu mūsu pienākums: sarakstījāmies ar klīnikām, palīdzējām atrast donoru. Bijām ļoti sarežģītā situācijā, kad pacienta vecākiem jāpaziņo: bērnam nepieciešam transplantācija, bet diemžēl mūsu valstī nav struktūras, kas nodarbojas ar donora meklēšanu, nav donoru bankas un valsts neatmaksā arī donora meklēšanu, kas, piemēram, to veicot ar Vācijas reģistra palīdzību, izmaksā 15 tūkstošus eiro. Ja ārsti vecākiem saka - aizej tur, nezin kur, izdari to, nezin ko, tad tā ir ļoti neapskaužama situācija. Tāpēc apmaksāta donora meklēšana būtu viens solis pareizajā virzienā. Nākamais - domāt par datorizētu donoru datu bāzi (to varētu veidot uz Valsts Asinsdonoru centra vai Hematoloģijas centra bāzes), kas nodarbotos ar donoru meklēšanu un varētu pievienoties starptautiskai donoru bankai.
Bērnu onkohematoloģija cieš no kopējām Latvijas medicīnas kaitēm. Lai varētu virzīties uz priekšu, lai aprūpe un ārstēšana būtu kvalitatīva, mums ir vajadzīgas jaunu ārstu zināšanas, māsu fiziskās rokas, viņu apmierinātība ar darbu. Kvalificētu kadru trūkums, darbinieku izdegšana pašlaik ir mūsu lielākā problēma.
Internā medicīna: ģenētiskie testi, reģeneratīvā medicīna un pieprasījums pēc labiem internistiem
Profesors VALDIS PĪRĀGS, P. Stradiņa KUS Internās medicīnas klīnikas vadītājs
Inovācija ir domāšanas veids, nevis, kā tas bieži vien tiek saprasts, - tikai jauna aparatūra. Tā ir spēja būt atvērtam pret jaunievedumiem.
Nākamā Latvijas internistu paaudze acīmredzot daudz vairāk strādās ar invazīvām metodēm: pašrocīgi veiks dažādus izmeklējumus, sākot ar ultrasonogrāfiju, aspirācijas biopsiju, fibrogastroskopiju, kolonoskopiju u. c. Būs vajadzīgas arvien plašākas zināšanas par iedzimtību. Ikdienā būs pieejams liels ģenētisko testu klāsts. Līdzīgi kā šobrīd nosakām, kāds ir glikozes vai holesterīna līmenis asinīs, tā nākotnē noteiksim, kāds pacientam ir konkrēta gēna polimorfisms. Zinot, ka ar šo slimību ir tādi vai citādi riska gēni, varēsim noteikt - kādam gēnu paveidam tieši tās zāles palīdzēs labāk, mazāk būs nelabvēlīgo blakusefektu utt. Testi ar laiku kļūs arvien precīzāki. Jau tagad var noteikt dažus polimorfismus, īpaši aknu citohromu sistēmās. Nemaz nerunājot par daudzām retām ģenētiskām slimībām, kurām jau šobrīd sekmīgi tiek veikti gēnu testi, piemēram, cistiskā fibroze.
Tie Latvijas ārsti, kuri vēl atceras, kā ārstēja 1990. gadā, kad izmantojām Mihaila Maškovska grāmatu par zāļu līdzekļiem, var salīdzināt - cik no tajā minētajiem medikamentiem šobrīd vairs ir lietošanā... Droši vien kādi 10-15 procenti. Pēc desmit gadiem arī būs palikuši tikai desmit procenti no tiem medikamentiem, kas apkopoti līdzīgos izdevumos tagad. Medikamenti diabēta ārstēšanā kļūs arvien selektīvāki - vērsti uz kādu vienu noteiktu šūnu receptoru vai enzīmu, kurš ir šūnā, vai pat tieši uz kodolreceptoriem. Tas nozīmē, ka medikamenti būs efektīvāki, bet būs arī pacienti ar mazāku jutību pret tiem, un tas savukārt palielinās nepieciešamību pēc ģenētiskiem testiem, lai noskaidrotu, kurš ir jutīgs, kurš nav un kuram varbūt ir blakusparādības.
Paredzu, ka ļoti strauji attīstīsies reģeneratīvā medicīna. Šaurākā nozīmē - cilmes šūnu izpēte un terapija. Laba ziņa ir tā, ka arī pieaugušu cilvēku cilmes šūnas varēs efektīvi izmantot, lai reģenerētu audus. Ir cerība, ka šīs šūnas iemācīsimies pietiekamā daudzumā iegūt no paša cilvēka audiem, pavairot un pēc tam iedēstīt cietušajā orgānā. Ja tas izdosies, tā medicīnā būs revolūcija.
Labi internās medicīnas speciālisti nākotnē būs arvien pieprasītāki. Daudzi vismaz sākumā grib iet vienkāršāko, vieglāko ceļu: apgūt vienu ekskluzīvu metodi, tad visu mūžu ar to strādāt, neinteresējoties daudz par ko citu. Taču jābūt līdzsvaram starp šiem universālajiem ārstiem, kas milzīgo informācijas plūsmu, ko var iegūt par konkrētu pacientu, spēj sintezēt, noteikt pareizo diagnozi un ārstēšanu, un tiem, kuri specializējas tieši izmeklējumos vai kādās ķirurģiskās manipulācijās. Esmu pret to, ka katru no internās medicīnas subspecialitātēm (endokrinoloģiju, pulmonoloģiju, kardioloģiju, nefroloģiju, reimatoloģiju) padara par pamatspecialitāti, kuras pārstāvim var ļaut nezināt neko pārējās jomās.
Par jauninājumiem medicīnas sistēmā un organizācijā - nākotnē gan mediķiem, gan sabiedrībai nāksies vairāk pūļu ieguldīt profilakses darbā. Atbalstu skrīninga programmas, vairākas esmu organizējis arī pats. Tas ir svarīgi ne tikai, lai savlaicīgi diagnosticētu slimības, bet arī lai paaugstinātu sabiedrības izpratni. Labprāt iesaistu šajās programmās daudz ģimenes ārstu. Piemēram, ļoti izdevusies bija skrīninga programma DIA-screen, veltīta cukurslimības agrīnai diagnostikai, kurā piedalījās vairāk nekā simts ģimenes ārstu un endokrinologu no visas Latvijas; tieši no viņiem arī nāk savlaicīgi agrīni diagnosticēti pacienti.
Medicīnā ir ap 20% gadījumu, kad problēma ir komplicēta, varbūt tās ir vairākas slimības, kas uztur cita citu, kad nepieciešama izmeklēšana starptautiska līmeņa centrā, kuram, domāju, jābūt Rīgā. Lai būtu iespējams veikt tādus izmeklējumus, kas atbilstu arī modernākajām terapijas metodēm tieši tādā pašā līmenī kā jebkur citur Eiropas Savienībā vai ASV. (Tiesa, ir dažas retas izmeklēšanas metodes, kas vajadzīgas ļoti nelielam cilvēku skaitam, un to attīstība nez vai ir lietderīga Latvijā.) Rīgai ir labas iespējas kļūt par šādu centru, kas varētu apkalpot Baltijas valstis, varbūt arī daļu Polijas, Baltkrieviju, Krievijas ziemeļrietumu rajonus. Mūsu pacientiem nebūtu jābrauc izmeklēties uz Tallinu, Pēterburgu vai Stokholmu, kā tas notiek pašlaik. Esmu P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas stratēģijas padomē, kas šobrīd veido jauno slimnīcas koncepciju. Izšķiroša būs slimnieku aprūpes kvalitāte. Tā prasa principiāli citu pieeju. Kopšana nenozīmē tikai iedot ēst vai aiznest šīberi, tā izveidojusies par modernu profesiju, kurā vajadzīgas arī specifiskas zināšanas, ne tikai fiziskajā kopšanā, bet arī psiholoģijā. Mana pārliecība - ārstiem jāveic tikai ārstnieciskais darbs, viņi pēc iespējas jāatbrīvo no administratīvā darba. Nodaļu administrēšana jāatstāj māsu vai speciālu menedžeru kompetencē. Ja medmāsas un slimnieku kopēji kļūtu tikpat svarīgi speciālisti kā ārsti un dažādu izmeklējumu veicēji, ja šīs profesijas strādātu komandā, tas būtu rītdienas medicīnas panākums.
Foto: Matīss Ābele
