Kurā virzienā Bērnu slimnīcu vedīs jaunā vadītaja Anda Čakša?
1. Ar kādām izjūtām atgriezāties strādāt Bērnu slimnīcā?
Ar ļoti labām. Spilgti atceros dienu, kad rezidentūras laikā dabūju darba līgumu ar Bērnu slimnīcu. Gāju cauri parkam, un tā izjūta bija fantastiska, jo te strādāt sapņo katrs bērnu ārsts! Kad mani apstiprināja valdes priekšsēdētājas amatā, atbraucu vakarā uz slimnīcu, un izjūtas bija ļoti līdzīgas. Protams, ar citu atbildības līmeni... Ir gan otra puse - papildu stresu uzliek lielie būvniecības darbi, korupcijas skandāla fons, līdzi seko finanšu institūcijas. Jā, ir naktis, kad es domāju vairāk. Tomēr pēc darba mēģinu atslēgties. Kā to izdarīt, zina mans četrgadīgais puika (otram dēlam ir 16 gadu), īsta enerģijas bumba. Viņam mamma ir mamma: te jālasa pasakas, te jātēlo zirgs.
2. Ko jums nozīmē šis amats?
Milzīgu izaicinājumu. Konkursa laikā ļoti daudz par sevi uzzināju. Bija arī negācijas. Droši varat jautāt - par farmāciju, ministra sievas draudzeni. Es to neslēpju. Jā, man ir ļoti daudz draugu šajā slimnīcā, mani kursabiedri te strādā, un ministra sieva ir bijusi mana skolotāja. Ja taisa plusu un mīnusu sarakstu, tad, kandidējot uz šo amatu, plusu sarakstā bija tikai viens - es gribu to izdarīt! Racionāli domājot, esmu izdarījusi neprātību, un manas personības struktūras analītiķiem būtu par to ko teikt. Ļoti ceru, ka neesmu tāda vienīgā, ka cilvēki, kas ieguvuši labu izglītību un pieredzi biznesā, ne tikai tviterī ierakstīs, ka valstī vajadzīgas pārmaiņas, bet rīkosies.
3. Tas, ka ar ministru savulaik kopā strādājāt vienā farmācijas kompānijā, jums deva priekšrocības?
Tas jāprasa ministram. Nevienā atlases kārtā es netikos ar ministru. Pēc ilga laika tiku ļoti nopietni testēta atlases kompānijas un ministrijas komisijas sietos. Bet es nezinu, kā izvairīties no šādiem ētiskiem pazīšanās konfliktiem šaurajā Latvijas ārstu vidē. Ja es meklētu darbinieku, tad, ievērojot visus principus (un es tos atbalstu!), man jāatrod nepazīstams cilvēks, kuram uzticos. Bet, lai uzticētos, ļoti svarīga ir kāda atsaite par šo cilvēku.
4. Vai ārstiem, kas pastrādājuši ārpus slimnīcas biznesa struktūrā, ir kādas priekšrocības pret veco gvardi, kas gadiem administrējusi slimnīcas?
Tas ļauj uz lietām paskatīties no malas. Esmu iemācījusies, ka iestāde nevar funkcionēt ar zaudējumiem. Mana otra izglītība ir psihoterapija, un es spēju uzdot jautājumus nebaidoties: kāpēc jums lietas notiek tā? Vēl esmu iemācījusies, ka par labu darbu labi samaksā. Bērnu ārsti zināmā mērā ir situācijas ķīlnieki, jo nav daudz alternatīvu, kur šajā valstī viņi varētu strādāt. Un mēs zaudējam, ja nespējam sakārtot algu sistēmu tā, lai, pelnot iztiku, viņiem nebūtu jāskraida pa vairākām iestādēm.
5. Esat iecerējusi ķerties klāt algu sistēmai?
Jā, bet tas ir ļoti komplekss jautājums. Algas te nekad nebūs ļoti lielas, arī tagad mums tās ir lielākas par Ministru kabineta noteikumos noteiktajām. Un ļoti dažādas, vislielākās cietējas ir māsas. Ir jāpārskata kategorijas, darba laiki, kvalifikācijas, intensitāte. Māsa daudz laika pavada, čubinoties ar pacientu, runājoties, procedūra ieilgst. Tas netiek uzskaitīts. Man nav brīnumnūjiņas, lai to izmainītu pēc mēneša, bet man ir griba to izdarīt.
6. Kas būs jūsu prioritārie darbi?
Pirmais darbs bija pārvākšanās uz daudzfunkcionālo korpusu. Otrs - septembrī "jāpalaiž" scintigrāfs. Mana iecere ir nedaudz pārstrukturizēt neatliekamās palīdzības/uzņemšanas nodaļas darbu. Lielu plūsmu mums veido pacienti, kam varētu palīdzēt ģimenes ārsts, bet, kad vakarā "zaķītim" ir augsta temperatūra, mamma brauc pie mums. Tas nozīmē - mums jāmāk sašķirot, kad vajadzīgs tiešās pieejamības pediatrs, kad neatliekamā palīdzība un kad uzņemšanas observācija jeb novērošana līdz 24 stundām. Un paralēli tas ir stāsts par ambulatorā darba stiprināšanu un dienas stacionāra attīstīšanu. Pagaidām gan valsts noteiktais tarifs bērnu gadījumā ir neizdevīgs. Vēl, manuprāt, slimnīcā paralēli ģimenes ārstiem vajadzētu sekot, lai bērni būtu izgājuši pilnu imunizācijas ciklu.
7. Būsit vadītāja, kas strādā pēc principa "jauna slota tīri slauka"?
Tā gluži ne. Slimnīcā ir ļoti daudz labu aizsāktu lietu, kas ir mazliet "iebuksējušas", tām jāļauj notikt. Mans princips - vadītājs ļauj darbiniekiem strādāt. Māku ieraudzīt cilvēkos labās lietas, savest kopā pareizos cilvēkus un ļaut viņiem paust idejas. Zinu, ka ideja ir jāpārdod, dažreiz jānes no otras puses, jāļauj cilvēkiem domāt, ka viņi paši to izdomāja. Man nav jābūt visgudrākajai. Mans mērķis, lai pacienti ir priecīgi par laikus saņemtu palīdzību, darbinieki apmierināti, ka novērtēti, bet valsts - ka nepārtērējam lielu naudu. Mans uzdevums ir saimniecisks - lai struktūra raiti ripo. Gribētu saziņas saiti starp administrāciju un ārstniecības personālu veidot īsāku, man šķiet, tā bija kaut kur pārtrūkusi.
8. Vai saglabāsit praksi psihoterapijā?
Oficiāli tas ir apvienojams, praktiski grūti izdarāms. Par to vēl domāju. Nākotnē to gribētu darīt, jo man tas ļoti patīk un palīdz šajā darbā.
9. Kā spodrināt slimnīcas labo slavu, kas pabojāta korupcijas skandālā?
Ar caurspīdīgumu. Runas rodas tur, kur ir kas nezināms. Man grūtākais ir celtniecība, bet tāpēc ir izdomātas procedūras, kas tās padara atklātas. Svarīgi, ka komandā ir cilvēki, kam uzticēties. Mēs valstī bieži ciešam no principa, ka pats lētākais ir labākais. Tā nav, katrai lietai ir sava cena. Mēs visu "konkursējam", darām likuma ietvaros. Ceru, mums izdosies reputāciju atkal atgūt. Tāpēc labi, ka esmu "svaigi" no malas, ka jaunajā valdē neviens no cilvēkiem nav bijis iesaistīts tajā skandālā. Galvenais, lai enerģija tiktu vērsta vienā virzienā un vienlaikus katram būtu savs viedoklis. Lai 1+1+1 ir vairāk nekā trīs.
10. Kā uzlabot sadarbību ar ģimenes ārstiem, reģionālo slimnīcu bērnu nodaļām, speciālistiem?
Rudenī plānojam palaist izmēģinājuma versiju ģimenes ārstiem, piedāvājot elektroniskus izrakstus, analīžu datus, lai viņi var sekot līdzi savam pacientam slimnīcā. Tas ļautu bieži slimojošiem, hronisku slimību pacientiem tik regulāri neatgriezties slimnīcā. To var izdarīt, ja ģimenes ārsts zina, kas ar viņa pacientu notiek slimnīcā, ko ārsts nozīmējis, ja speciālists slimnīcā un ģimenes ārsts savā starpā runā!
11. Kā uzlabot mediķu attieksmi slimnīcā, kas ļoti bieži ir galvenais neapmierinātības cēlonis no bērnu vecāku puses?
Es negribētu piekrist, ka mediķu attieksme pret pacientiem ir slikta. Te daudz no svara cilvēciskais faktors. Ārstam vai māsai bijusi gara diena, intensīvs kontakts ar mammām, bet alga ir maza. To ļoti grūti izturēt. Cilvēcīgi. Protams, neviens šis arguments nav īsti atruna. Taču bieži pie vainas ir izjūta, ka darbinieks nejūtas novērtēts. Ja desmit pacientiem bija labi, viens varbūt pateiks, ka bija forši, bet, ja trijiem bija slikti, tad visi trīs pateiks, ka bija slikti. Un vēl plaši izstāstīs sociālajos tīklos, medijos! Kā to mainīt? Nav vienas receptes. Saprotu, ka darbs, ko ārsti un māsas dara, ir nozīmīgs un viņi to izdara labi. Un mans uzdevums ir reformēt tās lietas, kas viņus varētu skumdināt. Tas varētu mainīt arī viņu attieksmi.
12. Kurās nozarēs jūs gribētu redzēt citādu, jaunu pieeju?
Rehabilitācijā, psihiatrijā - tās varētu būt vairāk noslogotas dienas stacionāra formātā. Laiks ir tāds, ka atkarību ir arvien vairāk, un mums jābūt gataviem rūpēties par šiem pacientiem. Pasaulē gan mazo pacientu aprūpē vairāk ir multidisciplināra pieeja - pediatrs strādā kopā ar psihiatru.
Vēl, manuprāt, ļoti būtisks ir ārsta un vidējā personāla atbalsts. Darbs ir smags, pacienti mirst, vecāki dusmīgi, un ārsts bieži paliek viens ar šo smagumu. Mums slimnīcā ir psihoterapeiti, varbūt jāveido atbalsta grupas, lai varētu tikt galā ar īpaši smagiem gadījumiem. Saprotu, ka veselības aprūpes sistēmā nav tik daudz naudas, lai visus izārstētu, visiem piešķirtu psihoterapeitus. Bet ārsti ir postenis, kam jābūt veselam, emocionāli stabilam.
13. Kādiem biznesa vadības principiem jāienāk slimnīcas vadībā?
Biznesā vidējā menedžmenta uzdevums ir audzināt sev aizvietotāju. Manuprāt, šā posma slimnīcā trūkst. Nevis sargāt zināšanas, bet dalīties un audzināt pēctečus. Lai nav tā, ka vienā dienā "uz redzēšanos" - un neviena nav.
Manā darba līgumā rakstīts, ka man jābūt saimnieciskai domāšanai. Un es lūdzu tā domāt arī katru nodaļu, jo mēs naudu varam iztērēt nekur - un varam to izdarīt ļoti pārdomāti. Protams, ārstam, kad viņš ārstē bērnu, nav jādomā, cik naudas iztērē, tāpēc ir vecākā māsa, kas ir kā nodaļas menedžeris un belcebuls. Taču katram jāapzinās, ka naudas ir tik, cik ir. Mēs labprāt gribētu defibrilatoru, kas vāra arī kafiju un izšauj raķetes. Bet varbūt šajā laikā varam dzīvot ar to, kas veic funkciju, un mums nevajag raķešu šāvēju. Gribētu, lai slimnīcā kopumā līmenis ir apmēram vienāds, lai nav lieli kontrasti, kad vienā klīnikā ir kādas ekstra lietas, bet citā kaut kas ļoti novecojis.
14. Kādu jūs gribētu redzēt slimnīcu pēc 10-20 gadiem?
Medicīna pēdējos gados bijusi vērsta uz tehnoloģijām, ēkām. Arī Bērnu slimnīcā ir tāda izjūta: lielas būves, kas tiek rekonstruētas, ERAF projekti, daudz aparātu, bet ārsti ar bērniņiem ir tādi ļoti maziņi, kaut kur aizmugurē. Gribētu, ka ārsti, māsas iznāk priekšpusē ar ārstniecisko darbu. Ēkas, labie aparāti jau nepazudīs, tos vajadzēs tik un tā. Bērnu slimnīcu tiešām redzu kā ekselences centru ne tikai Latvijas līmenī, bet Baltijā vai plašākā reģionā. Mēs esam sākuši radioloģiskos izmeklējumus ar scintigrāfiju, mums ir ļoti labas iestrādes kardioķirurģijā, pulmonoloģijā, mums ir ļoti labi bērnu ortopēdi-traumatologi. Te ļoti daudz kas atkarīgs no pašiem ārstiem, klīnikām, kā tās ieraudzīs attīstību un savu potenciālu.
Foto: Inese Austruma