Kad treknie gadi aiz muguras

Slimnīca labo pārmaiņu pilsētā

Jēkabpils slimnīca

Aiz lielā, piecus stāvus augstā Jēkabpils slimnīcas korpusa dziļāk priežu mežiņā ieslēpusies administrācijas ēka. Rudens lapu un vīteņu ieskauta tā izskatās kā miglā tīts pasaku namiņš. Ārpusē jūtama senatnīguma elpa, taču telpās nonākam lietišķā un darbīgā vidē. Vēlāk, kad būsim izstaigājuši slimnīcu, tās valdes priekšsēdētājs IVARS ZVĪDRiS vaļsirdīgi atzīs: „Man ir fantastiska un forša komanda, kas visu administrē. Medicīnisko daļu vada neaizvietojamā dr. Ruta Miķelsone. Galvenā grāmatvede Maiga Avotiņa ir ļoti zinoša un pieredzējusi. Man atliek salikt medicīniskās intereses ar politiskajām un saimnieciskajām. Liekot kopā intuīciju, mainīgos ārējos apstākļus un slimnīcas vajadzības - esam trāpījuši."

Fakti

• SIA Jēkabpils rajona centrālā slimnīca, īpašnieks Jēkabpils rajona padome
• Reģionālas nozīmes daudzprofilu slimnīca
• Dibināta 1912. gadā
• Darbinieki: ap 600, ārsti 70 pamatdarbā, 22 papilddarbā
• Gadā ap 10000 pacientu
• 333 gultasvietas
• Slimnīcas galvenā ēka būvēta 1975. gadā, 1985. gadā uzbūvēta ambulatorā daļa
• Šāgada apgrozījums plānots ap sešiem miljoniem latu
• Nodaļas: infekciju, uroloģijas, intensīvās terapijas, ķirurģijas, traumatoloģijas, tuberkulozes, terapijas, pediatrijas, ginekoloģijas, dzemdību, onkoloģijas, neiroloģijas, LOR, diagnostikas, perinatālās aprūpes centrs un ambulatorās aprūpes daļa, neatliekamās palīdzības dienests
• Valdes priekšsēdētājs Ivars Zvīdris, amatā kopš 1992. gada

  

Direktora kabinetā mūsu sarunu I. Zvīdris sāk ar vārdiem: „Jēkabpils slimnīca ir kā neliels ciemats, kuru jokojot var saukt par mazajiem Stradiņiem. Tā izvietota vairākās ēkās, skaistā priežu mežā, mums ir svaigs gaiss un viss kārtībā. Kā katrai kārtīgai slimnīcai, blakus ir kapi, bet otrā pusē veselīga dzīvesveida simbols - stadions, kurā nereti nolaižas helikopters smagu pacientu pārvešanai uz specializētajiem medicīnas centriem."

Naturālā saimniecība

Saimniekošana šeit esot kā naturālajā saimniecībā. Slimnīcas teritorijā ienāk caurules ar ūdeni, aizplūst kanalizācija, pienāk gāze, elektrība un piebrauc „rati ar sivēniem un maizi". Viss pārējais notiek uz vietas. Slimnīcai ir sava virtuve, veļas mazgātava, aptieka, katlu māja.

Šeit īstenoti divi Eiropas līdzfinansējuma projekti. Pirmais - uzņemšanas nodaļas rekonstrukcija. Otrais ir energoefektivitātes projekts. Tā ietvaros nosiltināta slimnīcas galvenā ēka un ambulatorās daļas ēka, nomainīti logi, rekonstruēta katlu māja, atjaunota sūkņu sistēma, iegādāta elektrostacija. „Mums pienāk elektrība no divām pusēm, un bija gadījums, kad abās pusēs vadi notrūka. Tad patiešām šī stacija ierūcās un mūs izglāba," stāsta direktors.

Vēl pirms Eiropas projektu īstenošanas pašvaldība palīdzēja izveidot kvalitatīvu reanimācijas daļu. „Tad nāca treknie gadi, kad mums tika kumosiņš - piecsimt tūkstoši latu operāciju blokam. Taču trāpījām beigās, kad finansējums izbeidzās. Tad iedeva pašvaldība un vēl bijām spiesti ņemt kredītā četrsimt tūkstošus. Operāciju bloka kopējās izmaksas ir miljons latu. Tajās iekļāvām gan būvniecību, gan kvalitatīvus apdares materiālus, gan arī iekārtas anesteziologiem, ķirurgiem, vadus savilkām, un, kad notiks digitalizācija, varēsim to veiksmīgi veikt," I. Zvīdris stāsta.

Virtuve rekonstruēta vēl pirms operāciju bloka, jo stājās spēkā Eiropas regulas un Pārtikas veterinārais dienests draudēja aizklapēt.

Tā kā slimnīca ir izvietota vairākās ēkās, ir īpaša automašīna, kas visu diennakti gatava nodrošināt iekšējo satiksmi slimnīcā. Vajadzības gadījumā arī mājās dežurējošie ārsti - radiologs, lors, laboratorijas ārsts, endoskopists, sonoskopists - tiek atvesti. „Tas nodrošina neatliekamo palīdzību pilnā apmērā. Par to neviens nemaksā, bet tā ir iegājies. Pretējā gadījumā ir kā bagātajā Rietumeiropā: sāp vēders, dzīvs esi - guli, no rīta atnāks ķirurgs, paskatīsimies."

Pacienti, kuriem vairs nevajag intensīvu kopšanu, no Jēkabpils slimnīcas tiek pārvesti uz Līvāniem, Viesītes vai Aknīstes veselības centru. „Tā ir cita līmeņa medicīniskā aprūpe," rezumē I. Zvīdris.

Direktors apmierināts, ka slimnīcas ietvaros veiksmīgi strādā ambulatorā daļa, kur koncentrēta lielākā daļa pilsētas ģimenes ārstu un slimnīcā strādājošie speciālisti pieņem ambulatori. Šis ir ērts modelis arī pacientiem - tepat ir diagnostika un iespēja nokļūt pie ārsta-speciālista.

Dīvainie paradoksi

Arvien ir pa lietai un notikumam, kas sarūgtina. „Ir dīvaini paradoksi," iesāk direktors. „Pērkam lētākos medikamentus, jo iepirkuma likums dīvainā kārtā attiecināts arī uz mums. Tad jāākstās ar lētiem pakaļdarinājumiem, kas pēc Šveices firmas patenta ražoti Indijā. Kad pacientam labāk nepaliek, tik un tā esam spiesti iegādāties oriģinālos medikamentus, un tad viss ir okay. Bet rezultātā samaksājam pat trīs reizes vairāk! Lētās adatas ir neasas, katetri tek garām. Nevar lēti uztaisīt kvalitatīvu produktu!"

Turpinot sarunu par naudas jautājumiem, slimnīcas direktors uzsver ieguvumu, ko dod stacionāra un ambulatorās daļas pastāvēšana viena uzņēmuma ietvaros: „Stacionārā tarifs par gultas dienu ir nepietiekams. Šajā pusgadā aprēķinājām, ka no valsts un pacientu iemaksas par vienu gultas dienu kopā saņemam aptuveni 42 latus, bet mūsu izmaksas ir 53 lati. Kur ņemt lieko naudu? Labi, ka ir nopietna un stabila ambulatorā daļa, kas to var kompensēt. Ievērojami grūtāk ir tiem, kam ir tikai stacionārs."

Vēl kāds rūgtums saistās ar datortomogrāfijas pakalpojumiem. „Kamēr datortomogrāfu bija maz, valsts stacionāram papildus apmaksāja šo izmeklējumu. Kad aparātu saradās vairāk, vienā brīdī papildu samaksu izņēma, paziņojot: mēs to tā vidēji iekalkulējām gultas dienas cenā. Tā vidēji neviens maizes cepējs nerēķina cukuru un rozīnes, ko liek maizē. Mēs datortomogrāfu pirkām uz kredīta, kuru tagad apmaksājam uz ambulatoro pakalpojumu rēķina, jo stacionārā - rēķinot tā vidēji - nesanāca. Mainot spēles noteikumus, biznesa plāns saiet grīstē."

Jaunā paaudze un kutelīgais jautājums

I. Zvīdris vaļsirdīgi atzīst, ka šobrīd varētu pieņemt darbā ārstus jebkurā specialitātē, dažās - pat vairākus. Jēkabpils nav izņēmums, arī te jauno ārstu ir maz. Šobrīd kolektīvā ienāk divi jauni speciālisti - radiologs un nefrologs. Jēkabpils dome ir atvēlējusi naudu un piedāvā stipendijas piektā, sestā kursa studentiem un rezidentiem ar nosacījumu, ka pēc tam ir garantēts darbs Jēkabpils slimnīcā. Pašvaldība apņēmusies rezervēt kādus no brīvajiem dzīvokļiem pilsētas centrā. „Ja kāds šā gada rezidents ir gatavs nākt uz Jēkabpili, tad mēs varētu šādu vienošanos slēgt!" apņēmīgi pauž Jēkabpils slimnīcas direktors.

Atalgojuma jautājums mūsu sarunā tiek nosaukts par kutelīgu. Mazliet izvairīgi, to mēr nonākam pie secinājuma, ka kopumā Jēkabpilī dakteris ar savu nopelnīto naudu nevar justies dikti slikti, jo lielākā daļa ārstu strādā pamatdarbu, papildus ir apguvuši dažādas diagnostiskās specialitātes, ņem vēl dežūras - naudu kopā jau nopelna, bet uz pārguruma un izdegšanas rēķina. „Tas nav tas pats, kas atsēdēt kaut kādās daudzās uzņēmumu padomēs," rezumē slimnīcas vadītājs. Viņš arī stingri apliecina, ka slimnīcai grūti būtu atrast kādas rezerves, lai paceltu algas. To varētu vienīgi tad, ja neveiktu remontus, neamortizētu pamatlīdzekļus vai tamlīdzīgi.

Nākotnes cerības

Nelielā ekskursijā pa slimnīcu ievērojam ainavisko apkārtni, bet telpās - krāsainus gleznojumus: tas esot slimnīcas mākslinieces veikums. Ielūkojamies Perinatālās aprūpes centrā, tā būtisko lomu visā Austrumlatvijas reģionā direktors īpaši uzsver. Reanimācijas nodaļā I. Zvīdris piemin Latvijas Anesteziologu-reanimatologu asociācijas vadītājas doc. Antoņinas Sondores uzslavas par pārredzamo nodaļas plānojumu.

Divreiz pārdomājot, direktors tomēr neapņemas traucēt darbu jaunajā operāciju blokā, tik vien ar lielu lepnumu norāda uz milzu paveikto darbu un lielo ieguldījumu.

I. Zvīdris stāsta, ka savulaik ir bijusi iespēja padauzīties apkārt un redzēt ārzemju pieredzi, saprast, kā nevajag darīt, paņemt derīgo un netrakot par to, ko nevar īstenot.

Ja būtu Eiropas solītie miljoni, slimnīcas lielais plāns par 60 miljoniem bija galvenajai ēkai galā piebūvēt piecstāvu korpusu, uz kuru pārceltu infekciju, tuberkulozes, uroloģijas un abas terapijas nodaļas. „Kas nekaitētu slimniekiem uz izmeklējumiem braukāt ar liftu, nebūtu jāiet pa āru," prāto direktors. „Bet telemedicīnu mēs ieviesīsim. Taisīsim konkursu radioloģijas digitalizācijai. Ir jau vēl dažādas fīčas, taču bez tām var iztikt, tā vietā svarīgāk ir ielikt jaunu linoleju, gultas un skapīšus, visās palātās ievilkt skābekli."

Tā stāstot un rādot, I. Zvīdris bilst: „Ar ko tik bijušajam dakterim nav jānodarbojas! Mana pamatprofesija ir radiologs. Pats slimnīcas vadībā esmu no 1992. gada 1. janvāra. Šausmīgi sen. Tā dīvaini sanāca. Sēdēju rentgenā, mierīgi strādāju, bet mani pierunāja. Divus mēnešus vecajā gadā lauza, un ar 1. janvāri parakstīju līgumu."

Atvadoties slimnīcas vadītājs teic: „Ja tikai būs darbinieki, tad viss būs kārtībā, pārējais šeit sakārtosies." Un, lai Doctus noteikti uzrakstot, ka Jēkabpils slimnīca ļoti gaida jaunos ārstus: „Lai brauc rezidenti, klauvē pie administrācijas durvīm, tad jau vienosimies!"

Ja dzīvosim, tad jūs redzēsiet!

Līvānu slimnīca

Ieejot slimnīcas telpās, mazliet negaidīti nokļūstam gaišā, tīrā, svaigi remontētā vidē. Ēkas ārējais veidols itin nemaz neliecina, kādas būs iekštelpas. Turpat mūs uzrunā jauna sieviete, vaicājot, kā var palīdzēt. Drīz nonākam vadītāja kabinetā, pēcāk iesteidzas arī pats SIA Līvānu slimnīca valdes priekšsēdētājs VADIMS KRIMANS. Aktīvs, optimistiski ironisks un darbīgs. Rosīgāka gaisotne ir slimnīcas ambulatorajā daļā un nodaļās, pārējās telpas ir paklusas, toties iespaids lielākoties gaišs.

Fakti

• SIA Līvānu slimnīca, īpašnieks Līvānu novada dome
• Specializētās slimnīcas statuss
• Slimnīca dibināta 1932. gadā
• Darbinieku skaits - 100
• 70 gultasvietas
• Šāgada apgrozījums plānots ap vienu miljonu latu
• Nodaļas: paliatīvās aprūpes, terapijas, sociālās aprūpes, ambulatorā daļa (laboratorija, rentgena kabinets, speciālisti), neatliekamās medicīniskās palīdzības brigādes
• Slimnīcas valdes priekšsēdētājs Vadims Krimans, amatā kopš 2006. gada

Ambulatorā daļa

Ambulatorajā daļā pirmajā stāvā izvietojušās trīs ģimenes ārstu prakses, arī psihiatra kabinets, procedūru kabinets un laboratorija. 2007. gadā šeit par valsts naudu pabeigts remonts. Ķirurgs, acu ārsts, ginekologs, endokrinologs, neirologs un sirds kabinets ir otrajā stāvā. Slimnīcas vadītājs stāsta, ka remontu bijis iespējams veikt par valsts piešķirto naudu: „2007. gadā Saeimas deputāti pacēla rociņu, lai mūs atbalstītu ar mērķa dotāciju."

Līvānu slimnīcai ir sava laboratorija, kuru izmanto gan ģimenes ārsti, gan slimnīca. V. Krimans komentē: „Šeit varam veikt 90% analīžu, tomēr daži speciālisti un ģimenes ārsti labāk sadarbojas ar Rīgu."

2004. gadā pašvaldība Līvānu slimnīcai nopirka sonoskopu, kuru izmanto trīs speciālisti. V. Krimans rāda aparātu un stāsta - kabinetam nopirktas jaunas žalūzijas: „Cenas tādas, ka bail. Bet žalūzijas vajag vienreiz dzīvē. Lai arī kādi būtu izdevumi, cilvēkiem vajag strādāt normālos apstākļos."

Rentgena kabinets

Rentgena kabinetā sastopam jauno sievieti, kuru satikām pie ieejas slimnīcā. Izrādās - Elīna Šestakova ir rentgena laborante. Dienā viņa izmeklē 28, citreiz 30 pacientus. Elīnai pie apģērba piestiprināts radiācijas skaitītājs, kas kontrolē, lai laborante nesaņemtu pārāk lielu starojuma devu. Viņa ir līvāniete, kādreiz strādājusi par uzņemšanas nodaļas feldšeri, šurp atnākusi, vecākās māsas aicināta, pēc tam kad iepriekšējā darbiniece aizbraukusi strādāt uz ārzemēm.

Virtuve

Virtuves telpas remontētas pašu slimnīcas darbinieku spēkiem, nu viss atbilst Eiropas prasībām.

Saimniece Ināra: „Visus ēdienus taisām jaunajos katlos."

V. Krimans: „Bet garšīgāk vecajos (smejas). Lūk, maizes griešanas mašīna. Tā strādā no 1932. gada. Siemens, Philips var braukt skatīties, mēs parādīsim tehnoloģiju!"

Saimniece Ināra: „Vienā maiņā esam divas, viena kartupeļu mizotāja, otra pavāre."

V. Krimans: „Vajadzētu jau trešo algot, bet tas aparāts mums palīdz."

Saimniece Ināra: „Dienā jāpabaro ap 70 cilvēku, arī darbinieki maksā un ēd."

Sirds kabinets

Otrajā stāvā aplūkojam procedūru telpu, kurā veikts remonts, bet saglabāta vēsturiski skaistā 1932. gada flīžu grīda. Tālāk dodamies pa gaiteni un klauvējam pie sirds kabineta durvīm. Slimnīcas vadītājs stāsta, ka bijis piedāvājums īstenot projektu un atvērt sirds kabinetu, kurā iedzīvotājiem bez maksas pieejami izmeklējumi un konsultācija. Ticis noslēgts līgums un sastādīta tāme. Taču vasaras otrajā pusē sākušās problēmas. V. Krimans: „Rakstām atskaiti aģentūrai, bet to nepieņem. Neko neteikšu par tiem darbiniekiem, tomēr atkal kāds bloķē mūsu rēķinu apmaksu. Strī das par deviņiem latiem. Tur, kur ir miljoni, neviens nevar saskaitīt - un miers visiem."

Aizsākto tēmu par sabiedrības veselību V. Krimans raiti paplašina: „Viss, ko cilvēki zina, ir kompensējamās zāles. Viņi ēd margarīnu, bekonu un prasa: dodiet man tabletīti ar atlaidi, lai samazinātu holesterīnu! Ārzemēs, ja cilvēks smēķē, viņam angioķirurgs var netaisīt asinsvadu operāciju. Kompensējamo zāļu jomā ir laba lobēšana. Biju Krievijā, to pašu medikamentu redzēju četrreiz lētāk, Ukrainā - biju šokēts - varēju par latu divdesmit nopirkt to, ko Latvijā par 18 latiem, Ēģiptē to pašu - par santīmiem. Arī Eiropas Savienībā daudzi valsts kompensējamie medikamenti ir krietni lētāki nekā Latvijā."

Bijusī operāciju zāle

Tā spriezdami, esam nonākuši līdz kādreizējām operāciju zālēm. Tagad te kolektīvā noliktava. Sarunā iesaistās slimnīcas vecākā māsa INĀRA VAIŠĻA: „90. gados mums slimnīcā bija ginekoloģijas, ķirurģijas, pediatrijas, dzemdību un infekciju nodaļa. Operāciju zālē nevarējām atļauties nopirkt filtrus, arī dzemdību nodaļa neatbilda prasībām. Tā visu pamazām apgrieza. Esmu vecmāte, pārprofilējos, strādāju kā māsa."

V. Krimans: „Un tagad ir pienācis 2009. gads - mums vaicā, kādus pakalpojumus varam pārdot. Jēzus Marija (!), bet mums taču visu atņēma! Nosūtījām ministrijai slimnīcas patstāvīgas strādāšanas vīziju, pamatojām. Par 1 335 000 latu paredzējām operāciju zāli paplašināt un renovēt."

Paliatīvās aprūpes nodaļa

Paliatīvās aprūpes nodaļā jūtama rosība. Spēcīgākie pacienti - divi kungi gados ir iznākuši ārpus palātām un vēro atnākušos. Uz šo nodaļu onkoloģiskos, neiroloģiskos - pārsvarā aizejošus - pacientus sūta Jēkabpils, Preiļi, Madona, Kārsava, Ludza. Slimnīcas galvenā māsa I. Vaišļa stāsta: „Ir 20 gultas. Pirmdien no rīta mums bija miruši seši cilvēki, atkal atved citus. Praktiski visi pacienti ir kopjami, barojami, grozāmi, daļai ir izgulējumi."

Uz nodaļas 20 pacientiem ir viena māsa, kamēr Eiropā paliatīvajā aprūpē viena māsa ir uz pieciem pacientiem. Līvānu slimnīca no valsts saņem 20 latu par gultas dienu.

Paliatīvās aprūpes nodaļas vecākā māsa ANITA SKREBELE-STIKĀNE, lēni soļojot pa gaiteni, stāsta: „Nodaļā esmu visjaunākā, esmu nostrādājusi 27 gadus. Diemžēl tā ir. Viss balstās uz darbinieku entuziasmu. Mums bija ķirurģijas kolektīvs, tas šeit palicis. Slimnīca samazināta, un cilvēkiem, kas te nostrādājuši visu mūžu, nepametot dzīvesvietu, nav kur aiziet. Ja būtu citas darba iespējas, nez vai kāds te strādātu."

Terapijas nodaļa

Terapijas nodaļai uzmetam garāmejošu skatienu, apstājoties pie bijušās ēdamzāles. Slimnīcas vadītājs īsi izstāsta: „Te ir terapijas nodaļa. Būs nauda, tad domāsim, kā uzlabot. Šobrīd ēdienu dodam palātās. Te ir 35 gultas, bet finansējums 25 gultām."

Ko tālāk?

Nobraucam ar jauno liftu lejā un, atgriežoties valdes priekšsēdētāja kabinetā, optimistiskā nots ir kļuvusi mazliet ironiskāka. Skaidrs, ka slimnīcas infrastruktūras sakārtošanā ir ieguldīts liels organizatoriskais darbs, bet neskaidrā nākotne nerosina iedvesmu darboties.

Slimnīcas vadītājs izstāsta pa kādam, viņaprāt, nesaprotamam novērojumam. Piemēram, par ātro palīdzību: „Kad mēs visi - Līvāni, Preiļi u. c. - prasījām jaunas ātrās palīdzības mašīnas, teica, ka līdz 2013. gadam līdzekļu nav. Tagad visu centralizē, lasu - ir astoņi miljoni jaunām mašīnām. Pag, man taču atbildēja, ka līdzekļu neesot. Vai nauda atrodas tāpēc, ka tur būs savi cilvēki?"

Ne jau tikai ātrās palīdzības nav tikušas reģioniem un mazajām slimnīcām. V. Krimans vēl piebilst: „Savulaik mūs apšmauca ar humāno palīdzību. Sākumā teica, ka visu Rīgai, vēlāk būs reģioniem, kad pienāca vēlāk, izrādījās - aizliegts izmantot vecu. Tagad atkal teica - dosim līdzekļus struktūrplāna ietvaros paredzētajiem remontiem, vispirms lielajām slimnīcām, mazajām 2008., 2009. gadā. Pienācis 2009. gads, mēs dzirdam - treknie gadi beigušies! Atkal bešā. Es domāju, ka meitene, kas pie mums strādāja, un citi, kas aizbrauca uz ārzemēm, nekad neatbrauks atpakaļ, ja nu vienīgi pensijā, lai pateiktu - kādi jūs šeit malači, izturējāt treknos gadus!"

V. Krimans cer birokrātijas gaiteņos šogad dabūt apstiprinājumu, ka iepriekšējos remontos ietaupītos 24 tūkstošus latu var izlietot, lai sakārtotu ieejas durvis, vadītāja, sekretāres un grāmatvežu kabinetus. Tad pirmā stāva remonts būs pabeigts.

Par to, kāda varētu būt Līvānu slimnīcas tālākā nākotne, valdes priekšsēdētājs runā izvairīgi: „2009. gads bija Līvānu slimnīcai vissvarīgākais, bet - plunkš! - pēkšņi pazuda nauda - pasaules ekonomiskā krīze. Ja valstsvīri un iedzīvotāji runā nelabu - mums visiem būs nelabi, nevajag karu ar Krieviju, Vāciju. Aura ir nelaba. Man ir 46 gadi, gribu dzīvot šodien, lai man nestāsta, kas notiks pēc daudziem gadiem. Mēs visu mūžu gatavojamies dzīvot, bet tam neatliek laika. Man ir bērni, sieva, man šodien vajag dzīvot nor-mā-li! Uz šejieni atnācu, jo gribēju sevi pārbaudīt, vai var te ko sakārtot un izdarīt citādi. Esmu pozitīvisma pilns, bet ir brīži, kad... taču pateikt paldies un redzēšanos arī negribas, jo cerība mirst pēdējā. Bet bez humora nevar strādāt. Ja nav ko atņemt, tad cilvēks var tikai smieties. Ja mēs dzīvosim, tad jūs redzēsiet! Mums ir lielisks kolektīvs, mēs daudz ko varam panākt un sasniegt. Nav aiz kalniem labāki laiki, lai Dievs dod!"

Foto: Inese Austruma