Jaunie ārsti spārnus nenolaiž

Individuālismu mainītu pret komandas darbu!

"Protams, neziņa par valsts nākotni mani skar tāpat kā ikvienu Latvijā. Bet, kamēr ir darbs, ir pacienti un alga par padarīto, spārni nenolaižas. Un man ir arī ticība, ka profesionālajā karjerā būs kādi pavērsieni, kas ļaus pilnveidoties praktiski un saņemt cienījamu atalgojumu," saka VSIA Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas sertificēta bērnu ķirurģe ASTRA ZVIEDRE. Viņa cer nākotnē pastrādāt Eiropā un citviet pasaulē, lai uzkrātu pieredzi, pilnveidotos kā speciāliste un pēcāk būtu noderīga Latvijas bērniem.

Tagad, kad vairākas lauku slimnīcas tiek likvidētas, ne vienam vien jaunajam rezidentam zūd praktizēšanas iespējas. Lielajās Latvijas slimnīcās, kur nodarbojas ar medicīnas studentu un rezidentu apmācību, jaunajiem ārstiem nav ļauts pietiekami daudz praktizēt, tāpēc rodas neziņa, vai, sākot strādāt patstāvīgi, tiksi galā ar uzliktajiem pārbaudījumiem. Papildu praksi guvu Madonas slimnīcā, strādājot par ārstu-stažieri traumatoloģijā un ķirurģijā. Tā ir mana lielākā praktiskā pieredze gan pieaugušo, gan bērnu ķirurģijā, jo tur dežūras laikā atbildīgais ķirurgs nestāv klāt, pašai jāpieņem lēmums, jādara un jāuzņemas atbildība.

Jebkura ķirurģija ir smags fizisks darbs, bet es no tā nebaidos. Kopš bērnības vecāki man mācījuši no fiziska darba nebaidīties. Varbūt tāpēc vēl arvien strādāju šajā profesijā. Saskatu šīs profesijas līdzību ar māk­slu, jo ķirurgs, kosmētiski aizšujot brūci vai koriģējot iedzimtus orgānu attīstības defektus, gluži kā mākslinieks zīmē elegantu plastisku līniju vai līdzīgi kā tēlnieks veido skulptūru.

Paralēli darbam Bērnu slimnīcā ar saviem mazajiem pacientiem un darbam operāciju zālē esmu pievērsusies zinātniskajam darbam un apmeklēju dažādas klīniskās konferences un kvalifikācijas celšanas kursus gan Latvijā, gan ārvalstīs. Ļoti cienu savu pieredzējušo kolēģu zināšanas, ieklausos viņu padomos un mācos no viņu kļūdām. Bieži atbildes uz jautājumiem jāmeklē dažādos bērnu ķirurģijas žurnālos, grāmatās un starptautiskajās publikācijās.

Es melotu, ja teiktu, ka mūs, jaunos ārstus, kolēģi neuztver kā konkurentus. Tas ir gan pozitīvi, gan negatīvi. Konkurence piespiež nemitīgi mācīties un pilnveidoties, bet tā cilvēkus padara arī par patmīļiem, kas koncentrējas tikai uz saviem, nevis visas komandas panākumiem. Manā uztverē visideālākais variants būtu strādāt vienotā komandā, kur visi kopīgi apspriež, kā pacientam labāk palīdzēt konkrētajā situācijā. Mums pietrūkst komandas darba, vairāk gribam būt individuālisti. Tas raksturīgi tieši šim laikam, kad medicīnai klājas grūti. Kolēģos jūtu "cīņu" par katru pacientu.

Rezidentūras laikā jāsastopas ar daudziem "darba vadītājiem", kuri norāda, kā labāk strādāt. Tas rada zināmus kompleksus, jo esi pieaudzis cilvēks, bet vēl arvien kāds par tevi ir atbildīgs, un tavs viedoklis nevienu neinteresē. Kļūstot par sertificētu ārstu, bieži šīs mazvērtības izjūtas aizmirstas. Jaunajā ārstā parādās pašpārliecinātība, jo viņam šķiet, ka visu zina un visu var. Kas mani notur šajā profesijā? Patīk, ka ar mazajiem pacientiem varu būt tieša un atklāta, jo bērni veiksmīgi atpazīst uzspēli un samākslotību. Manuprāt, vienreizīgums slēpjas ķirurga rokās, kuram izdodas profesionāli atdzīvināt ķirurģiskos instrumentus, lai operācija noritētu veiksmīgi un pašam būtu gandarījums.

Esmu stažējusies Somijā, Francijā un Itālijā. Mēs uz šo valstu fona tehnoloģiju jomā neizskatāmies slikti, taču viņiem ir daudz vairāk iespēju attīstīties. Vēroju, ka ārsti šajās valstīs pret vieskolēģiem izturas profesionāli un draudzīgi, viņiem ir vēlēšanās dalīties pieredzē, strādāt komandā un apmācīt jaunos ārstus strādāt patstāvīgi. Ārzemju kolēģi ir apmierināti ar darbu, pacientiem un atalgojumu, tāpēc stress slimnīcā, nesaskaņas kolēģu un pacientu starpā praktiski nav manāms. Tur ārsti ciena cits citu. Diemžēl pie mums vēl nav tik sakārtota vide. Mēs esam diezgan nevērīgi.

Jaunas vēsmas atnesīs jaunie ārsti un tie, kas atgriezīsies mājās

P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas internistam, gastroenterologam, pērnā gada titula Gada rezidents internā medicīnā īpašniekam ĒRIKAM ŠMAGRIM ir uzkrājusies darba pieredze gan Latvijas ārstniecības iestādēs, gan ārzemēs - Bazildonas universitātes slimnīcā Anglijā, Dalasas universitātes klīnikā ASV un Zviedrijā, kur viņš stažējās.

Mans starta kapitāls ārsta profesijā ir neatlaidīgs darbs. Paralēli tiešajiem pienākumiem slimnīcā daudz lasu nozares literatūru, sekoju līdzi jaunumiem, apspriežos ar kolēģiem, mācos no viņiem. Es protu mobilizēties. Ja nepieciešams izlasīt grāmatu, kur aplūkota kāda specifiska tēma, kas attiecas uz manu profesiju, es to daru, neatliekot uz vēlāku laiku, turklāt - strādāju sistemātiski, nevis forsēju.

Veselības aprūpes sistēma izjuta krīzi arī 2000. gadā, kad beidzu augstskolu. Viss juka un bruka, bija neziņa par nākotni un niecīgas algas, piemēram, rezidenta atalgojums bija pavisam nožēlojams - 60 latu mēnesī. Vēl izdomāja, ka varētu būt valsts sadale, kas mūs, augstskolas beidzējus, šokēja. Studiju sākumā daudzi sapņo par ķirurga vai neiroķirurga karjeru Klīniskās universitātes slimnīcā, nevis par iespēju strādāt lauku slimnīciņā. Tāpēc jaunības maksimālismā šūmējāmies - ko mēs tur darīsim ar visām savām gudrībām?! Piezagās pat doma, vai nav jāmaina profesija.

Pēc augstskolas vienu gadu strādāju Infektoloģijas centrā, taču sapratu, ka tas nav man, turklāt vēl saķēru kādu neskaidru vīrusa infekciju, kas mani uz piecām nedēļām izsita no ierindas, tāpēc mainīju profilu un pievērsos iekšķīgām slimībām. Un tad jau tā lieta aizgāja. 2002. gadā sāku strādāt kā rezidents P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Gastroenteroloģijas centrā. Man lika daudz strādāt, daudz lasīt, bija iespēja papildināt zināšanas par aknu slimībām, kas ir manu interešu lokā. Tagad nodarbojos ar gremošanas trakta endoskopiju. Nodaļā esmu noslogots mēreni, jo šobrīd endoskopijas valsts apmaksā ierobežotā skaitā. Brīvdienās un naktīs strādāju uzņemšanas nodaļā. Tas ļauj nopelnīt kaut ko klāt, kā arī praktizēt ārpus endoskopijas striktajām robežām, kas ir ļoti instrumentāla lieta, turklāt ir citādas attiecības ar pacientu. Pie mums vēsturiski izveidojies, ka ir gastroenterologi, kas nodarbojas ar nodaļas darbu, un ir gastroenterologi, kas veic endoskopiju. Ārvalstīs ir cita prakse - katram praktizējošam gastroenterologam jāveic arī endoskopija.

Stradiņos konkurence vienmēr ir bijusi, tāpēc tiek pievērsta uzmanība ne vien tam, cik labs ārsts esi, bet arī cilvēciskajām īpašībām, prasmei strādāt komandā un tamlīdzīgām kvalitātēm. Turklāt tagadējā valsts politika ir nostādījusi vecās paaudzes ārstus pret jaunajiem. Daudziem, kas beiguši augstskolu, ieguvuši ārsta sertifikātu, darba nav, bet seniori, kas jau sen pārkāpuši pensijas vecuma slieksni, turpina praktizēt. Un tas ir saprotami, jo pensijas mūsu valstī ir tādas, ka jāstrādā, kamēr var. Daudzi turpina strādāt arī pavisam vienkārša iemesla dēļ - viņiem patīk šī profesija. Tā ir visa viņu dzīve!

Jauno un veco pretnostatījums patiesībā ir valdības politikas uzspiests konflikts. Paldies Dievam, ka Endoskopijas nodaļā to neizjūtam. Vecākie kolēģi pret mani ir izturējušies ļoti labi kopš pirmās dienas, kad sāku strādāt Gastroenteroloģijas centrā. Ir lieliska prakse, ka docenti un profesori, kas bieži dodas pieredzes apmaiņā uz Rietumeiropu, pēc tam mūs iepazīstina ar jaunākajām tehnoloģijām, ārstēšanas metodēm un medikamentiem.

2004. gadā devos līdzi draudzenei uz Angliju, - viņa tur mācījās un strādāja medicīnā. Mana pirmā ārzemju pieredze bija kā ārsta endokrinologa ēnai jeb clinical attachment Bazildonas universitātes slimnīcā netālu no Londonas. Internetā sekoju darba piedāvājumiem, sūtīju savu CV ārstu rekrutēšanas firmām, aizpildīju anketas. Latvija tad jau bija uzņemta Eiropas Savienībā, bet darba tirgus vēl nebija noregulējies. Man vajadzēja konkurēt ar Indijas un Pakistānas jaunajiem ārstiem, kas Anglijas veselības aprūpi pārzina daudz labāk nekā mēs, jo nāk no kādreizējām britu kolonijām. Viņi arī perfekti pārvalda angļu valodu, ir pārliecināti par sevi, jo nāk no valstīm ar daudziem miljoniem iedzīvotāju, kur jau ir izsitušies, iegūstot labu izglītību. Tāpēc ārpus valsts tālāk izglītoties un strādāt dodas augstas klases speciālisti, pat ģeniāli cilvēki.

Anglijā ārsts pacientam velta salīdzinoši maz laika - pārmij pāris vārdu, apskata analīzes un dodas tālāk, jo dienā dažkārt jāapseko 30 vai pat vairāk pacientu, kurpretim mēs nodarbojamies teju vai ar psihoterapiju. Savstarpējā komunikācijā ārsti ir ļoti koleģiāli un solīdi, neatļaujas pateikt stingrāku vārdu, kā tas notiek pie mums, piemēram, nezvana kolēģim un nepārmet: "Kas tas par pacientu, ko esat ielikuši manā nodaļā?!" Pie mums Latvijā - kā tik kas, ejam pa gaisu!

Cik man bija iespējams vērot, dažos medicīnas centros Anglijā ir pats jaunākais un labākais tehnoloģiju jomā, bet, piemēram, aparatūra lauku pilsētu slimnīcās, salīdzinot ar stradiņiem, ir pat trūcīga. Toties viņiem ir daudz labāka apgāde ar zālēm. Tur pacientu ārstēšanai izmanto jaunākās paaudzes medikamentus, netaupa naudu dārgu preparātu iegādei, ko mūsu valsts nevar atļauties augsto izmaksu dēļ, piemēram, iegādāties interferonu, lai ārstētu C hepatītu. Anglija ciena savus pilsoņus, kuru maksātie nodokļi balsta veselības aprūpes sistēmu, kas tur ir ļoti sakārtota: katrs zina, kas viņam jādara un par ko viņš saņem naudu.

Bazildonas klīnikā nostrādāju mēnesi. Punktu manai pirmajai ārvalstu profesionālajai pieredzei pielika vairāki faktori. Darba apjoms mani nebaidīja, bet gan tas, ka nebija cerību izkļūt no ēnas statusa. Kā man stāstīja daži indiešu ārsti, kas strādāja Bazildonas slimnīcā, viņi reāli sākuši praktizēt pēc clinical attach­ment statusā pavadīta gada. Es to finansiāli nevarēju atļauties, tāpēc nolēmu atgriezties Latvijā, pabeigt studijas un skatīties, kas notiks.

Šā gada sākumā piedzīvoju patīkamu pārsteigumu - tiku atzīts par Gada rezidentu internajā medicīnā P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcā. Balvā saņēmu braucienu uz Dalasas universitātes klīniku ASV, Teksasā, kur stažējos pie latviešu izcelsmes ārsta endokrinologa profesora Uģa Gruntmaņa. Mēneša laikā, ko tur pavadīju, nevienam pacientam gan nedabūju pieskarties. Lai to varētu darīt, ir jābūt ASV iegūtam ārsta sertifikātam.

Manuprāt, jaunas vēsmas veselības aprūpes sistēmā varētu ienest jaunās paaudzes ārsti, kā arī tie, kuri, kādu laiku pastrādājuši ārvalstīs, atgriezīsies. Taču nav jau arī akli jāpārņem viss, kā ir citu zemju slimnīcās un klīnikās.

Šis ir brīdis, kad esmu gatavs nodarboties ar zinātni. Iespējas to darīt it kā ir, bet šķērslis ir finanšu trūkums. Uzskatu, ka nav nopietni nodoties zinātnei pa ceļam, skrienot no vienas darba vietas uz otru, bet vakarā lasīt literatūru, ieskrienot laboratorijā. Zinātne prasa laiku, naudu un lielu pacietību. Taču jāskatās, kas Latvijā ar veselības aprūpes sistēmu notiks gada beigās. Ja nebūs naudas, lai samaksātu ārstiem algu, būs jādodas vai nu prom no Latvijas, vai arī jāpievēršas zinātnei vai privātpraksei. Vienmēr ir varianti.

Par konkurenci nebēdāju

ALISE HINCENBERGA ir ķirurģijas 2. gada rezidente Liepājas reģionālajā slimnīcā. Viņai ir 30 gadu un trīs bērni: deviņus un trīs gadus vecas meitas, bet pastarītim dēliņam ir tikai desmit mēneši. Kad puikam bija divi mēneši, jaunā daktere atgriezās darbā.

Liepāja man nav sveša, te esmu dzimusi, mācījusies skolā, slimnīcas laboratorijā strādā mana mamma. Dzimtajā pilsētā atgriezos vairāku iemeslu dēļ: pirmkārt, kad beidzu augstskolu, šeit bija radīta iespēja ķirurģijas rezidentiem stažēties ārpus Rīgas, otrkārt, te piedāvāja dežūras slimnīcā kopā ar profesionāļiem (vēl pirms gada par dežūrām bija arī pietiekami laba alga) un, treškārt, te ir mani tuvinieki, kas man var palīdzēt bērnu pieskatīšanā.

Mana darbdiena sākas pulksten astoņos un ilgst līdz čet riem pēcpusdienā, kad esam gan pie slimniekiem, gan operāciju zālē, kur es gan asistēju pieredzējušajiem kolēģiem, gan tik, cik atļauj mana kvalifikācija, arī pati operēju, bet apmēram trīs reizes mēnesī ir diennakts dežūras. Nesaku, ka ir viegli. Tomēr man ir pilnīgi skaidrs, ka šī ir mana īstā profesija, lai gan pirms tam izmācījos par ķīmiķi. Savā nodaļā esmu vienīgā ārste sieviete. Esmu dzirdējusi vīriešus ķirurgus sakām, ka ķirurģija nav domāta sievietēm, ka tā ir ļoti grūta specialitāte, taču, manuprāt, tas ir tikai stereotips. Drīzāk sievietes pašas labprātāk izvēlas vieglāku medicīnas jomu. Varbūt arī viņām ir bail no vīriešu kolektīva, kāds lielākoties ir šāda profila nodaļās.

Es zinu, ka noteikti vēlos strādāt klīniskajā medicīnā, nevis zinātnē, turklāt slimnīcā, jo ķirurgs bez slimnīcas nav īsts ķirurgs. Mani kolēģi ir atsaucīgi un saprotoši. Manuprāt, tas, kā jauno speciālistu uzņem vecākie kolēģi, lielā mērā ir atkarīgs no viņa paša prasmes saprasties ar cilvēkiem. Jā, tieši prasme saprasties man šķiet svarīgākā īpašība. Un par konkurenci kolēģu vidū es nebēdāju. Tagad viņi ar mani dalās savā pieredzē, savukārt, kad es varēšu sākt ar kādu dalīties, man jau būs pietiekami daudz gadu, lai nesatrauktos par to, ka ienāk jaunie. Lai kļūtu par pilnvērtīgu un pieredzējušu ķirurgu, paiet tik daudz gadu, ka tā īsti nemaz nepaspējam kļūt cits citam par konkurentiem. Vismaz Latvijā ne.

Neslēpšu, ka esmu domājusi par došanos prom no Latvijas. Par to domā daudz jauno ārstu, jo mums ir ļoti labs sākuma kapitāls: ārsta diploms, labas angļu valodas zināšanas un apņēmība mācīties vēl kādu valodu, ja tas būs vajadzīgs. Turklāt mēs vēlamies strādāt, taču nejūtamies vajadzīgi savā valstī, neesam pieprasīti. Un tas ir skumji.

Nenovērtēti šajā valstī jūtas arī vecākie kolēģi ar visu lielo pieredzi. Es domāju, ka daudzi aizbrauks. Un nevaru apgalvot, ka nebūšu starp tiem, jo kārdinājums ir liels, lai gan līdz šim man nav bijusi iespēja ne pamācīties, ne pastrādāt kādā citā valstī. Manuprāt, šobrīd palikt un strādāt Latvijā - tā zināmā mērā ir pat varonība. Katrā ziņā es ceru, ka šī krīze atrisināsies, kamēr es vēl mācīšos. Piedāvājumu ir ļoti daudz un ļoti dažādi: sākot no pāris nedēļu darba līdz krietni ilgākam periodam. Ir pat piedāvājumi lidot tikai uz dežūrām, un tas atmaksājas.

Pagaidām gan neesmu nožēlojusi, ka esmu šeit un par savu rezidentūras vietu izvēlējos tieši Liepāju. Runājot ar kursabiedriem, saprotu, ka man ir daudz lielākas praktiskā darba iespējas nekā tiem, kas palika Rīgas slimnīcās. Mani kolēģi man vairāk uzticas.

Tā kā mājās ir trīs bērni, cenšos sevi darbā maksimāli noslogot, lai tad, kad aizeju mājās, varu būt mamma. Un teikšu atklāti - mani nemoka sirdsapziņa par to, ka neesmu visu dienu kopā ar savu mazo bērnu. Jā, viņam ir vajadzīga mamma, kas viņu samīļo, baro, maina autiņus un tā tālāk. Es to visu daru, tikai ne visu dienu, bet no septiņiem vakarā līdz septiņiem rītā. Pārējā laikā viņam ir mīļa auklīte. Savukārt lielākie bērni paši lieliski pielāgojas mūsu dzīves ritmam - viņi man ir tādi spartieši.

Es domāju, ka mani bērni arī ir apmierināti, jo bērniem ir vajadzīga priecīga mamma, nevis nelaimes čupiņa, kas visu dienu pavada mājās un nejūtas piepildīta, vai arī iet uz darbu ar niknumu, ka jāstrādā tikai naudas dēļ. Esmu laimīga, ka varu strādāt tīkamu darbu un ka man ir lieliska ģimene.

Foto: Inese Austruma un Egons Zīverts