Jāpaveic maksimums
1. Cik mediķu dodas uz Vankūveras ziemas olimpiādi?
Seši sporta ārsti un četri fizioterapeiti. Sportisti paši izvēlas sev ārstu. Ļoti svarīga ir saderība. Mums jābūt labi informētiem par visiem sporta veidiem. Vasarā man vairāk patīk strādāt ar vieglatlētiem, bet ziemā - ar biatlonistiem. Taču strādāju arī ar airētājiem, svarcēlājiem, džudistiem un citiem. 
2. Kādas problēmas saistās ar šo ziemas olimpiādi?
Vankūveras kontekstā ļoti saasināta cūku gripas problēma. Kaut gan tā jau norimst, olimpiādes rīkotāji sūta dažādas rekomendācijas. Pārlidojumu laikā sportisti lietos maskas, profilaktiski - pretgripas preparātus. Dodu viņiem arī dažādus homeopātiskus līdzekļus imunitātes stiprināšanai. Vēl problēmas saistās ar aklimatizāciju, jo būs diezgan liela laika starpība. Labi, ka augstums šoreiz nebūs problēma. Hokejs un šorttreks notiek jūras līmenī. Viss pārējais - apmēram 600 metru augstumā.
3. Kā izskatās viena diena sporta mediķa dzīvē ziemas olimpiādē?
Diena sākas agri - ap sešiem, septiņiem. Tad tiek sagatavoti dzērieni, enerģijas batoniņi un želejas, salikti pa somām, sagatavota arī medicīnas soma. Ciematā satiekamies ar sportistu un treneri un dodamies uz notikumu vietu. Sacensību vietā, ja vajag, tiek uzlīmēti teipi, kas noņem spazmas, sāpes, nostiprina locītavas. Tagad arvien vairāk lieto jaunās paaudzes teipus - kinezioteipus, kas ir staipīgi. Kad, piemēram, biatlonists devies trasē, dodos uz speciāli apzīmētu vietu un gaidu. Tur vēlāk dodu viņam ēst un dzert, uzmundrinu. Pēc sacensībām ir dažādi atjauninoši pasākumi, pašā vakarā fizioterapeiti veic masāžu.
4. Pekinas vasaras spēlēs jūs sportistus peldinājāt ledus vannās mikrotraumu profilaksei. Vai kas īpašs paredzēts arī Vankūverai?
Nav gan. Tā kā ledus vannas paredzētas lietošanai ārā, diez vai sportisti Vankūverā uz to būtu gatavi! (Smejas.) Vispār tām vannām bija labs iznākums.
5. Vai mūsu sportisti saņem ārvalstu konkurentiem līdzvērtīgu medicīnisko palīdzību?
Grūti teikt. Mums nav precīzi zināms, ko un kā saņem konkurenti. Domāju, kopumā mūsu aprūpes sistēma sportistus nodrošina ļoti labi. Cik esmu runājusi ar ārvalstu kolēģiem, mums šī aprūpe, iespējams, ir pat augstākā līmenī. Citās valstīs tā bieži ir sadrumstalota pa sporta veidiem, mums viss ir vienots.
6. Jums ir droša sirds dopinga pārbaužu kontekstā?
Droša sirds par to nevar būt nekad. Tpu, tpu, tpu (pārspļauj pār plecu)... Mēs darām visu, lai mums būtu droša sirds. Daudz runājam, skaidrojam. Domāju, ka viņi mūs klausa, jo nekādi brīnumi nav bijuši. Bet tajā brīdī, kad paņem sportistu uz kontroli... sirds dauzās.
7. Kā noturat līdzsvaru starp sportista veselību un trenera vēlmēm?
Jābūt labās attiecībās un nemitīgā kontaktā ar treneri. Par visu var vienoties. Nav vairs kā agrāk, kad dzina līdz pēdējam spēku izsīkumam un neskatījās - sāp sportistam vai nesāp, ir temperatūra vai nav. Treneri un sportisti ieklausās mūsu teiktajā.
8. Kādas traumas vēl var saglābt un kad jūs sakāt: šodien nestartēsi?
Ja tas ir muskuļa vai saites plīsums un kaula lūzums, tad saku - nestartēsi. Pārējo var saglābt. Pārpūli, iekaisumu, sastiepumu ar teipiem, fizioterapiju un zālēm var saglābt. Tomēr Pekinā Staņislavs Olijars sildoties sarāva muskuli - protams, viņš gribēja startēt un visu darīja, bet, kad sāka iet uz stadiona pusi, saprata, ka nekā... Diemžēl.
9. Gadās būt klāt īstās drāmās?
Protams, cilvēks gatavojies četrus gadus un tad - nevar iziet uz starta. No tā dzīvē tik daudz kas atkarīgs! Zinu, kam var iet klāt un vajag mierināt. Ir tādi, kuriem jāļauj izārdīties un kurus labāk nemaz neuzrunāt. Mēs jau viņus pazīstam - kurš sit telefonus un mētā pret sienu, ir tādi, kas ieslēdzas istabā un trīs dienas nenāk ārā. Es to visu uztveru diezgan personiski un pārdzīvoju. Morālais atbalsts vajadzīgs ne tikai šādos brīžos. Ikdienā viņi visbiežāk nāk parunāties tāpat vien. Droši vien tā ir vēlme pēc atbalsta, uzmundrinājuma. Nekādos speciālos kursos neesmu gājusi, un es viņus nehipnotizēju, nelietoju neirolingvistisko programmēšanu (smejas). Uzticēšanās rodas pamazām savstarpējās attiecībās un sarunās.
10. Kuri ir jūsu emocionālākie brīži olimpiādēs?
Kad ir medaļas. Bet ne tikai. Arī tad, ja redzu, ka sportists ir parādījis savu maksimālo varēšanu - pat bez medaļām. Zinu, ka arī es esmu tur palīdzējusi, un tas ir mans gandarījums, kādēļ vispār strādāju. Sportisti mēdz pateikt arī vienkāršu paldies. Pirms starta necenšos sportistiem kaut ko novēlēt, jo tas uzliek it kā papildu pienākumu. Tā jau sabiedrības spiediens ir milzīgs, žurnālisti jau iepriekš sakarinājuši medaļas pie krūtīm. Sportistam ar to jātiek galā. Patiesībā viss notiek galvā. Ceru, ka Vankūverā mēs visi izdarīsim maksimumu!