Darbaholiķe un viņas doktorāts jeb „Man patīk kārtība!”
Lai gan Pļavu iela, kur atrodas dakteres Lailas Atiķes doktorāts, ir pavisam netālu no pilsētas centra - Pētertirgus, tā ir diezgan klusa. Tāda pati klusa gaisotne valda doktorātā. Uzgaidāmajā telpā sēž daži cilvēki. Reģistratore klusinātā balsī sarunājas pa tālruni. Arī otrajā stāvā, kur visos kabinetos pieņem ārsti, šķiet, ka te nekad nav stresa. Citādas izjūtas pārņem, ieejot Medicīniskās dia-gnostikas laboratorijā, kas atrodas aptuveni četru minūšu gājienā no doktorāta ēkas. Turienes noskaņā vibrē kaut kas tehnoloģisks, mazāk jūtama cilvēku klātbūtne, taču pati izmeklēšana notiek līdzīgi kā doktorāta telpās - klusi, mierīgi un ļoti personiski. 
Mierīga gaisotne ir nelielu medicīnas ies tāžu priekšrocība. Taču par nelielu nenosauksi visa šā kompleksa apgrozību - cilvēku plūsmu. Un to būtu vēl vairāk, ja dakterei L. Atiķei izdotos noslēgt līgumu ar Veselības obligātās apdrošināšanas valsts aģentūru (VOAVA) par datortomogrāfisko izmeklējumu veikšanu. Kopš vasaras Liepājā ar tiem ir nopietnas problēmas, jo Liepājas reģionālajā slimnīcā šī ierīce ir sabojājusies un pacientiem, kam vajadzīgs šis izmeklējums, jādodas uz 90 kilometru attālo Kuldīgu. Bet tur diezgan ilgi jāgaida rindā. Uz Kuldīgu ved arī akūtos pacientus no slimnīcas - pat tādus, par kuriem feldšeri, kas tos pavada, anonīmā sarunā atklāj - šādu cilvēku vispār nedrīkstētu transportēt. Bet ceļš no Liepājas līdz Kuldīgai ir slikts. Vai tas nozīmē, ka VO AVA atkal dakterei Atiķei līgumu atteiks, kā tas noticis jau vairākkārt? Arī ar līgumu par citu izmeklējumu veikšanu vajadzējis krietni paspēkoties ar VOAVA. Daktere tomēr ir optimiste un cer, ka lietas sakārtosies.
Tu atgriezies dzimtajā pilsētā. Vai Rīgā kā daudziem citiem palikt negribējās? 
Es būtu gribējusi palikt Rīgā. Bet ceturtajā kursā apprecējos, vīrs arī ir liepājnieks, un viņam darba lietas Rīgā nekārtojās tā, kā gribētos, turklāt viņam lielpilsēta nepatika, tāpēc nolēmām atgriezties. Taču toreiz, pirms četrpadsmit gadiem, mani Liepājā neviens ar atvērtām rokām negaidīja. Tolaik vēl neviens neapjauta, ka tik ļoti pietrūks ārstu. Paldies Pirmās poliklīnikas (tagad Vecliepājas primārās veselības aprūpes centra - aut.) galvenajai ārstei Violetai Celmai, kas mani, turklāt vēl grūtnieci, pieņēma darbā. Paralēli darbam poliklīnikā piecus gadus nostrādāju arī slimnīcas Narkoloģijas nodaļā.
Kāpēc tevi tā ieinteresēja narkoloģija?
Sākumā mani pierunāja, jo nebija neviena, kas strādā. Un man iepatikās! Turklāt tagad saprotu, cik ģimenes ārstam šīs zināšanas ir noderīgas. Pirmkārt, tāpēc, ka cilvēki īsti nezina, kur meklēt palīdzību. Nāk konsultēties ne tikai tie, kam ir alkohola atkarības problēmas, bet arī viņu piederīgie. Otrkārt, cik daudz slimību cilvēkiem rodas tikai tāpēc, ka ģimenē kāds dzer. Ļoti daudz! Piemēram, sievas, kas nāk pie manis ar hipertonijas krīzēm. Teikšu atklāti - tauta ļoti dzer!
Un kā tu nonāci līdz arodslimībām? 
Tā vairāk bija masu psihoze. Daktere Celma organizēja kursus, un mēs mācījāmies, lai gan tolaik neviens īsti neapjauta, ka tas varētu būt noderīgi. Daudzi tos pabeidza, bet tā arī nesāka strādāt. Tagad, kad man ir savs doktorāts, laboratorija, rentgens un viss cits, kas ir vajadzīgs, lai diagnosticētu arodslimības, man šīs zināšanas un sertifikāts ļoti noder. Uzņēmumiem ar mani ir interesanti strādāt, jo varu šai jomā piedāvāt pilnu pakalpojumu.
Tev bija ērta dzīvošanā savā praksē pilsētas poliklīnikā, tomēr tu ķēries pie savas prakses veidošanas. Kāpēc?
Ja man patiešām būtu bijusi ērta dzīvošana, es nekad nebūtu uzsākusi un paveikusi to, kas man ir tagad. Man nepatika, ka es ar saviem pakalpojumiem nevaru izplesties. Valsts deva ģimenes ārstiem aizvien lielākas iespējas: veidot šoferu komisijas, vakcinēt pacientus un daudz ko citu, bet tad bija jāstumj ledusskapis kabinetā un tamlīdzīgi. Turklāt poliklīnikā darbs beidzās pulksten sešos vakarā, durvis ciet un ejiet visi mājās! Bet man tas nebija pieņemami. Doktorātā mēs reizēm beidzam pēc pulksten deviņiem vakarā. Gan es tā strādāju, gan arī citi speciālisti.
Tevi neuzskatīja par izlēcēju?
Varbūt aiz muguras kāds kaut ko teica, bet man pašai ne. Tagad gan dažkārt kolēģi apjautājas, kad es kritīšot. Jā, es pieļauju, ka par mani kaut ko arī runāja, jo man vienmēr ir gribējies vairāk. Piemēram, man vienai no pirmajām starp ārstiem bija mobilais tālrunis. Bet tā nebija mana kaprīze, man tas vienkārši bija vajadzīgs.
Izveidot savu doktorātu nenozīmē tikai izremontēt telpas un apsēsties pie jauna galda, lai sāktu visus komandēt. Medicīnas iestādēm, lai tajās atļautu strādāt, prasības ir ļoti augstas.
Tas viss notika nevis tāpēc, ka mani kāds piespieda darīt, tā bija mana brīva griba. Un, ja cilvēks kaut ko dara no brīvas gribas, tad ir citādi. Lai gan laboratorija nāca patiešām ļoti smagi, jo akreditācija - tā tomēr bija piespiedu.
Kāpēc?
Lai saņemtu Eiropas fondu naudu, akreditācija ir obligāta prasība. Turklāt rentgens un datortomogrāfs, kas ir manā laboratorijā, šobrīd ir vienīgie akreditētie Eiropā. 
Cik viegli bija tikt pie kredīta, lai sāktu remontēt veco ēku, kas šobrīd ir atjaunota un kur atrodas doktorāts?
Bija diezgan dīvaini - izstaigāju visas bankas, bet nevienā no tām nebija gatavi atbalstīt tik vērienīgu projektu. Bet tad jau biju samācījusies un kļuvusi gudra - aizgāju uz Hansabanku pie savas konsultantes un teicu: mani nosacījumi ir tādi un tādi, man vajag tik un tik, un, ja banka ir ar mieru man palīdzēt šīs trakās idejas īstenošanā, mēs varam sadarboties. Un tā bija vienīgā banka, kas noticēja, ka šī iecere izdosies. Pēc trim dienām man piezvanīja un teica, ka varam sākt darboties. Tad nāca balsojums par iestāšanos Eiropas Savienībā, un mana ģimene balsoja PAR tāpēc, ka es zināju - nu mums būs pieeja Eiropas Savienības struktūrfondu naudām.
Arī ar to atbalstu tapa tava laboratorija. Cik tajā ir ieguldīts?
Projekta kopējās izmaksas ir pāri par pusmiljonu latu, no kuriem struktūrfondu nauda ir piecsimt tūkstoši, par ko mēs iegādājāmies aparatūru. Pārējais ir manis pašas nauda - atkal kredīts. Šajā projektā ir arī simt četrdesmit četri tūkstoši latu Latvijas valsts iedzīvotāju naudas, tāpēc es vēl jo vairāk nesaprotu - ja reiz valsts man ir noticējusi, šo projektu atbalstījusi un devusi naudu, kāpēc tā man nedod iespēju noslēgt līgumu par valsts pasūtījuma pildīšanu datortomogrāfiskajiem izmeklējumiem, lai cilvēki, no kuru nodokļiem arī šī nauda ir ņemta, varētu šeit tos veikt.
Sadarbība ar VOAVA tev vispār veidojas ļoti sarežģīti. Savulaik smaga bija cīņa, lai pierādītu to, ka vajadzīgs līgums par citiem šīs iestādes nodrošinātajiem izmeklējumiem.
Jā, un man tas nav saprotams. Piemēram, mums no Rīgas brauc bērnu kardioloģe Inga Lāce. Bet šis speciālists nevar strādāt bez ehokardiogrāfiskajiem izmeklējumiem, jo sirds defekti ir jāskatās dinamikā. Mazs bērns nevar izstāstīt, piemēram, to, ka viņam ir sirds pārsitieni. To nevar zināt arī mamma. Vispirms es izcīnīju, ka slimokase apmaksā pieņemšanu pie šā speciālista ar ģimenes ārsta norīkojumu. Taču pēc tam man vēl bija jāraksta papīri, lai skaidrotu, ka šai pieņemšanai nav jēgas bez ehokardiogrāfijas. Kāpēc nevar izdarīt visu uzreiz?!
Lai parādītu, kāda ir mana ideja un ko šeit esmu izveidojusi, uzaicināju pie sevis uz laboratoriju VOAVA Kurzemes nodaļas vadītāju Eglītes kundzi. Viņa atbrauca, visu apskatīja un izteicās ļoti atzinīgi. Bet situācija īpaši nemainījās, un par datortomogrāfiju es cīnos joprojām, lai gan esmu piedalījusies neskaitāmās atlases kārtās. Vienmēr saņemu juridiski pareizu atbildi, ka šis pakalpojums mūsu reģionā ir nodrošināts. Kā tas var būt nodrošināts, ja cilvēki, kurus vispār nedrīkstētu kustināt, tiek transportēti no Liepājas uz Kuldīgu! Un tas notiek laikā, kad tepat mūsu pilsētā ir pieejams moderns datortomogrāfs!
Kāpēc, tavuprāt, tā notiek? 
Tāpēc, ka turas pie papīriem. Varbūt arī šiem speciālistiem šķiet normāli, ka pacients kritiskā stāvoklī tiek transportēts deviņdesmit kilometru turp un tikpat atpakaļ.
Kāpēc tev bija vajadzīga laboratorija?
Tāpēc, ka man patīk sakārtotas lietas. Mums visiem šobrīd ir hronisks laika trūkums, tāpēc man patīk, ka pacientam steidzamā situācijā varam sastādīt grafiku un tepat uz vietas visu nepieciešamo izmeklēšanu paveikt, nevis likt viņam skraidīt pa dažādām iestādēm. Tāpēc arī es savām māsiņām stāstu, ka pret cilvēkiem, kas ir atnākuši - patīk mums viņi vai ne -, ir jāizturas kā pret tuviniekiem un nevar viņus lieki gaiņāt. Turklāt, ja būtu nepieciešams, laboratorija varētu strādāt darba dienās līdz vēlam vakaram un arī brīvdienās.
Var jau var. Tikai kur atrast speciālistus?
Mūsu laboratorijā netrūkst citu speciālistu, tikai ārstu. Tā nu patiešām ir problēma.
Zinu, ka tu aicini pie sevis strādāt ārstus no Rīgas un citām pilsētām. Cik viegli vai grūti ir viņus pierunāt?
Nav viegli, jo Rīgas ārsti uzskata, ka strādāt ir iespējams tikai un vienīgi Rīgā, lai gan te, Liepājā, darba netrūktu. Es pat esmu ar mieru rentgenologu nodrošināt ar labu dzīvoklī, lai tikai viņš nāktu un strā dātu. Vienīgais noteikums - viņam būtu jāstrādā tikai un vienīgi manā doktorātā un laboratorijā. Viņam patiešām darba netrūktu.
Vai tu kādam esi to piedāvājusi?
Ne tikai piedāvājusi, es sludinu un skaļi kliedzu! Esmu at stā jusi informāciju Rīgas Stradiņa universitātes pēcdiploma apmācības fakultātē, regulāri lieku sludinājumu internetā. Cik cilvēku ir painteresējušies? Nulle, komats, nulle! Ja šis cilvēks patiešām ar pilnu jaudu strādātu, kā es te sēžu, varu apsolīt, ka viņam būtu iespēja nopelnīt divus tūkstošus latu mēnesī. Bet pat par tādu naudu neviens no Rīgas negrib nākt uz Liepāju strādāt.
Tu esi sieviete ar pamatīgu krampi!
Nu kā - ir jāstrādā! Un, ja cilvēks strādā, tad viņš arī nopelna.
Pastāsti, kā tu vari apvienot ģimenes ārstes darbu ar doktorāta un laboratorijas darba organizēšanu!
Šis mums ir ģimenes uzņēmums, un ļoti daudz man palīdz vīrs Uldis. Viņš dara visu: no skrūvju skrūvēšanas līdz manu dullo ideju uzlikšanai uz papīra un arī īstenošanai. Turklāt ar gadiem mani darbinieki ir sapratuši, ka es atnāku, mēs izrunājamies, es izmētāju papīrus, bet viņiem aiz manis ir jāsavāc. Nu kaut vai manai māsiņai Ļenai - es izlieku slimības vēstures, nostāstu, kas katram pacientam nepieciešams, un tālāk strādā viņa. Bez sadarbības nekas nesanāktu.
Ir gan dzirdēts, ka dzīvesbiedriem strādāt kopā nemaz nav tik labi.
Manam vīram ir kur izpausties, jo daudz no tā, kas te izveidots, ir arī viņa idejas. Tā ka mums abiem pietiek vietas šajā uzņēmumā.
Redzi, mēs jau darbā nesēžam vienā kabinetā. Turklāt mums ir kopīgs hobijs - makšķerēšana. Tāpat mums ļoti patīk sēņot. Tur gan mēs esam kopā. Un īstenībā nekad vēl nav bijis tā, ka mēs viens otram būtu apnikuši.
Tu esi stingra priekšniece?
(Smejas.) Nē! Domāju, ka esmu pat slikta priekšniece. Turklāt drīzāk esmu nevis priekšniece, bet koordinatore.
Vai, sākot strādāt savā biznesā, esi atklājusi kaut ko jaunu par sevi? 
Nē, vienmēr tāda esmu bijusi. Jau skolas laikā es strādāju un man bija sava nauda. Tolaik audzēju redīsus, salātus, skābenes un vedu uz tirgu - omīte man to atļāva. Vēlāk strādāju slimnīcā par sanitāri. Vienīgais laiks, kad nestrādāju, bija pirmie trīs kursi augstskolā, kad bija ļoti liela mācību slodze. Citādi mans darba stāžs ir no četrpadsmit gadu vecuma.
Cik gara ir tava darba diena?
Vidēji divpadsmit stundu, tomēr ik pa laikam cenšos izkārtot arī nedēļā kādu brīvu dienu. Nu kaut vai sēņu laikā. Vai atkal tad, kad ir zivju laiks. Tā ka reizēm es nejūtos pārmērīgi pārstrādājusies, lai gan man šķiet, ka tomēr esmu darbaholiķe. Piemēram, ja esmu paņēmusi uz mājām līdzi kādus dokumentus, ko brīvdienā gribu aizpildīt, tad manējie zina, ka labāk man to atļaut un pēc tam mēs varēsim darīt kaut ko visi kopā, nevis bubināt - kas tā par darba ņemšanu uz mājām.
Cik veiksmīga tev veidojas sadarbība ar saviem pacientiem? Vai cilvēki patiešām ieklausās ģimenes ārsta teiktajā vai paši ir pietiekami gudri?
Protams, gudrinieku netrūkst! Cik nav tādu pacientu, kas nāk pie manis caur aptieku un jautā: dakter, nopirku tādas un tādas zālītes, vai man tās derēs? Bet man daudz ir iemācījusi akreditācija. Nu, piemēram, to, ka informāciju pacientam vajag sagatavot rakstiskā veidā uz lapiņas. Ja pacientam ir jāveic daudzi izmeklējumi, cilvēks apjūk. Un tāpat es mācu savus pacientus, lai viņi jau mājās uz lapiņas saraksta, ko vēlas man pajautāt, jo, ienācis ārsta kabinetā, cilvēks apjūk un daudz ko aizmirst.
Pēdējos gados ne mazums ir diskutēts par to, vai jaunajā tehnoloģiju laikmetā ārsti nepazaudē iespēju ar saviem pacientiem izrunāties. Varbūt nemaz nevajag daudz runāt, jo aparāts diagnozi jau palīdzējis noteikt?
Vajag runāt, bet arī bez tehnoloģijām neiztiksim. Taču ir kāda cita problēma - šobrīd mēs tehnoloģiski varam konstatēt gandrīz jebkuru defektu cilvēka organismā, bet mēs neprotam tos likvidēt. Tas nozīmē, ka šobrīd tehnoloģiju iespējas pārspēj ārstu praktisko varēšanu. Manuprāt, būtu vērtīgi, ja tehnoloģiju attīstība uz kādu brīdi apstātos.
Un tagad atbildi uz kolēģu uzdoto jautājumu - kad tu kritīsi?
Nezinu! Normāls atvaļinājums man nav bijis piecus gadus, bet, kā jau teicu - cenšos sev izbrīvēt pa kādai dienai. No otras puses: divas brīvas dienas - tas jau man ir daudz. Es jūtos slikti, ja man nav darba. Un mājās mani saprot.
Foto: Egons Zīverts