Bez pesimisma

Problēmas? Nē, jaunas iespējas! Liepājas slimnīca

Mēģinot veikli pārvietoties pa slimnīcas gaiteņu labirintiem, top skaidrs, ka pusotras stundas ekskursija otrai lielākajai slimnīcai ārpus Rīgas ir krietni par maz. Arī te tāpat kā daudzās citās Latvijas slimnīcās sapucētas, renovētas atsevišķas nodaļas un jaunākās tehnoloģijas kontrastē ar vairākām telpām, kas tā vien prasās pēc celtnieku brigādes. Taču redzams vēl kas cits. Kopš 2007. gada sākumā slimnīca no pašvaldības uzņēmuma kļuva par SIA un tika pie jaunas vadības, te mēģina saimniekot citādi. "Pārmaiņas nozīmē - nedrīkst gribēt, ka paliek tā, kā ir. Slimnīcu nevar vadīt kā rūpnīcu - ārstiem ir liels sociāls spēks. Tāpēc pārmaiņas, lai cik tās būtu loģiskas un ekonomiski pamatotas, notiek lēnām. Svarīgi, lai komanda skatās vienā virzienā un nebaidās no izaicinājumiem. Finanses ir valdes locekles Lienes Buseles pārziņā, savukārt par visu ārstniecību rūpi tur valdes loceklis dr. Edvīns Striks, bez kura nebūtu iespējams pietiekami laika veltīt attīstības projektiem," saka valdes priekšsēdētājs JURIS BĀRZDIŅŠ.

Fakti

• SIA Liepājas reģionālā slimnīca, īpašnieks Liepājas pilsētas dome
• Reģionālas nozīmes daudzprofilu slimnīca
• Slimnīca dibināta 1986. gadā
• Darbinieku skaits – aptuveni 1000
• 500 gultasvietu; gultu noslogojums – 73%
• Ārstēšanas ilgums – 7,12 dienu
• Pacientu skaits 2007. gadā – 17 887
• Slimnīcas gada apgrozījums – ap 10 miljoniem latu
• Slimnīcas valdes priekšsēdētājs Juris Bārzdiņš; amatā kopš 2007. gada aprīļa

  

Katram sastaptajam slimnīcas darbiniekam pie baltā halāta ir identifikācijas zīme. It kā sīkums?! Bet pacientam ļoti patīkams! J. Bārzdiņš rāda arī jaunos katlus, kuros tiek izvadāts ēdiens un kurus var pieslēgt pie elektrības un ēdienu vienmēr turēt siltu. Protams, arī tikai sīkums. Taču pērn veiktajā aptaujā pacienti visvairāk bijuši neapmierināti ar ēdināšanu. Šogad decembrī plānots pacientu apmierinātību mērīt atkal.

Katras nodaļas māsu postenī - dators. Lai ērtāk organizētu darbu (cik pacientu iestājušies, cik izrakstījušies, atskaišu sagatavošanai Valsts obligātās veselības apdrošināšanas aģentūrai), bet kas vēl ļoti svarīgi - lai slimnīcas vadība komunicētu ar saviem darbiniekiem. Šim nolūkam izveidots slimnīcas iekšējais portāls: darbinieku elektroniskais pasts, rīkojumi, informācija par kursiem, zinātniskām konferencēm, problēmu pieteikumi... "Problēmas nedrīkst norakt, tās ir jāuzskaita. Slimnīcai ir mērķis - divos gados ieviest kvalitātes vadības sistēmu," stāsta J. Bārzdiņš. Labākai komunikācijai un darbinieku saliedēšanai reizi mēnesī tiek izdota slimnīcas avīze, šovasar pirmo reizi tika organizētas darbinieku sporta spēles. Arī Ziemassvētku balle būšot!

Saimniekot citādi nozīmē arī mēģinājumu citādi organizēt nodaļas darbu. Izrādot jauno Plaušu un infekciju nodaļu ar 78 gultām, kas izvietota divos stāvos un tapusi pēc Tuberkulozes slimnīcas pievienošanas Liepājas reģionālajai slimnīcai, slimnīcas vadītājs saka: te ģenerālis ir virsmāsa. "Mana pārliecība - ārstam ir jāārstē, nevis jākārto papīru lietas. Šajā nodaļā ārsti vada katrs savu programmu, bet administratīvo darbu paveic māsa."

Ķirurģijas nodaļā saskrienamies ar pirmā gada rezidenti dr. Alisi Hincenbergu. Uz jautājumu - kāpēc nav palikusi Rīgā, viņa atbild: "Man te ir labi! Darba apmācības pieredzes ziņā neko nezaudēju, lai neteiktu otrādi. Mans apmācīt tiesīgais ārsts uzskata: labāk esi operāciju blokā, nevis raksti papīrus! Varu būt klāt gan tad, kad operē ginekologi, gan ķirurgi. Nupat bija iespēja apgūt bariatriskās operācijas. Un, ja mani paturēs, labprāt palikšu Liepājā."

Ja cilvēkresursi ir prioritāte, tad kadrus var dabūt

Pirms nepilniem diviem gadiem J. Bārzdiņš slimnīcas vadītāja amatā ielecis no farmācijas biznesa. Kad jautājam, kāpēc tāda izvēle, viņš stāsta: liela daļa ārstu savulaik uz farmāciju aizgāja ne jau aiz labas dzīves. Tomēr to gandarījumu, kāds ir medicīnā, nevar atrast nekur citur. Un to nevar arī nekādā naudā izmērīt. Daļēji šā iracionālā iemesla dēļ viņš atgriezies medicīnā.

Viena no jaunās vadības prioritātēm ir jaunu asiņu ieplūdināšana slimnīcā. Pievilināšanas noslēpumus J. Bārzdiņš gan neatklāj, vien nosmaida: ja cilvēkresursi ir prioritāte, tad kadrus var dabūt! Viens no jaunajiem (tiesa - jau sirmajiem) kolēģiem esot dr. Ivars Krastiņš, Reanimācijas un anestezioloģijas nodaļas vadītājs un slimnīcas ārstniecības un zinātnes virsārsts. Viņa vadībā atjaunotas regulāras zinātniskās sanāksmes; izglītojošie pasākumi tiek novērtēti arī ar punktiem. No farmācijas biznesa atnākusi Ambulatorā konsultatīvā dienesta vadītāja, esot arī jauns internists.

Jauno asiņu ieplūdināšanā tālredzīgs gājiens noteikti ir rezidentu piesaistīšana slimnīcai. Pagājušajā gadā slimnīca izcīnījusi pirmo rezidentu; šogad pēc papīriem ir jau astoņi rezidenti. "Dažus no rezidentiem mēs vēl neesama redzējuši. Anestezioloģijā, radioloģijā viņi vispirms izies apmācību Rīgā. Četri internisti un ķirurgs, kas jau ir pie mums, ļoti labi iekļaujas slimnīcas darbā. Domāju, ka Rīgas lielajām klīnikām nevajadzētu uztraukties, ka mēs it kā mēģinām tām atņemt rezidentus, ka mums rezidenti vajadzīgi, lai nopelnītu. Tā nav. Reālo medicīnu jaunie ārsti vislabāk iemācīsies tur, kur viņus ļoti grib. Un rezidentus ļoti grib reģionos!" Liepājas slimnīca sadarbībā ar pašvaldību rezidentus nodrošina arī ar dzīvojamo platību, ar LU rezidentūras vadītājiem izmēģināta lekciju translēšana videorežīmā.

Jautājums par mediķu vakancēm Liepājas slimnīcā gan nav viennozīmīgs - ja jāsedz stacionāra darbs un dežūras, tad mediķu pietiek, bet, ja grib attīstīt ambulatoro dienestu, tad pietrūkst vēl vismaz 30 ārstu.

Izdevīgā nedraudzēšanās

Viena no lielākajām problēmām - nē, J. Bārzdiņš saka, izaicinājumiem - ir ārstniecības nepārtrauktība. "Ambulatorā un stacionārā aprūpe ir pilnībā nesaistītas - to mēs redzam katru dienu, kad pacienti maigi nenonāk no ģimenes ārsta pie mums un atpakaļ. Paradokss: sistēma ir tāda, ka abām pusēm finansiāli izdevīgi ir nedraudzēties. Slimnīca tādā gadījumā ir piepildīta ar pacientiem, kurus varētu ārstēt ambulatori, bet ģimenes ārstam par to, ka viņa pacients ar mājās ārstējamu stāvokli tiek nosūtīts uz slimnīcu vai pats meklē palīdzību slimnīcas uzņemšanas nodaļā, nekas nav - proti, nauda neseko pacientam, ir tikai mazāk pacientu, kas prasa papildu uzmanību. Izeja? Radīt tādas apmaksas shēmas, lai abas puses būtu ieinteresētas draudzēties, nevis darīt pāri pacientiem."

Liepājas reģionālās slimnīcas īpatnība ir nelielā ambulatorā biznesa daļa - no visiem slimnīcas ienākumiem tā veido tikai 12%. Ja daudzās slimnīcās ambulatorā daļa ir tā, uz kuras var balstīties un pelnīt, tad liepājniekiem tā jāveido no jauna, jāvelk ārsti atpakaļ, jārada labāki darba apstākļi, apmaksas noteikumi. Jālauž arī tradīcijas, jo Liepājas centrā ir divas lielas poliklīnikas, kur daudziem ārstiem ir atvērtas privātprakses. Arī iedzīvotājiem ir priekšstats, ka desmit minūšu brauciens uz slimnīcu, kas atrodas pilsētas pievārtē, ir grūti pārvarams. J. Bārzdiņš: "Nereti pacients guļ slimnīcā tikai tāpēc, ka viņam vajag tikt pie kardiologa vai jāuztaisa kāds izmeklējums. Pagaidām tas ir izdevīgi, bet, domājot par nākotni, kad apmaksas absurdi mainīsies, tas nebūs loģiski. Viens no mūsu nākotnes mērķiem: katram ārstam pusi darba laika vajadzētu pavadīt ambulatorā darbā, otru pusi - stacionārā. Pašlaik ambulatorā dienesta telpas ir ļoti šauras un nepiemērotas, tāpēc plānojam telpu pārbūvi. Ceru, ka skatāmu rezultātu plāni iegūs 2012. gadā."

Domājot soli uz priekšu - vajadzīgi ap-stākļi pacientu ārstēšanai gadījumos, kad var izvairīties no nevajadzīgas ievietošanas stacionārā -, rekonstruēta arī Uzņemšanas nodaļa. Nodalīta akūto pacientu plūsma no telpas, kur gaida pacienta tuvinieki, ierīkota neatliekamās palīdzības, stabilizācijas zāle, izveidots atsevišķs izolators infekciju slimniekiem.

Nav cita ceļā kā privātā publiskā partnerība

"Ja normālā biznesā ir izdevīgi atdot papildu jomas uz ārpusi, tad diemžēl slimnīcu biznesam ir griesti - kvotas, tāpēc esam spiesti kļūt speciālisti papildu jomās: ēdināšanā, veļas mazgāšanā un tā tālāk. Iepriekšējais slimnīcas vadītājs dr. E. Freidenfelds to bija saglabājis, un tas ir pareizi," teic J. Bārzdiņš. Slimnīcai ir arī sava laboratorija, tā gan pašlaik tērē, nevis pelna naudu. Taču nevar gribēt, lai tā pelna, ja strādā pa vecam, tāpēc nākamā gada plānos ir laboratorijas datorizācija.

Stājoties amatā, viens no slimnīcas vadītāja uzdevumiem bijis stabilizēt finanšu rādītājus: pagaidām slimnīcai saglabājas divu trīs mēnešu parāds piegādātājiem par zālēm, kredītu nav, par jauniem kredītiem šajos apstākļos netiekot domāts. J. Bārzdiņš: "Man šķiet, ka medicīnā nav cita ceļa kā arvien vairāk un vairāk attīstīt publisko privāto partnerību. Uz šādiem principiem slimnīca ir tikusi pie jaudīgāka datortomogrāfa un magnētiskās rezonanses aparāta. Ja vien atrastos privātās investīcijas, varētu attīstīt arī spa jomu. Kad citas slimnīcas fizikālās terapijas pakalpojumu likvidēja, Liepājā tas tika saglabāts - ūdensdziedniecība, Šarko dušas, zemūdens, terpentīna vannas, dūņu dziedniecība ir liepājnieku ieredzētas.

Kur atrast slēptās rezerves?

Mēģinot saprast slimnīcas saimniekošanas āķus, mēģinām provocēt slimnīcas vadītāju: kā izdzīvot nākamgad, kas slimnīcām solās būt grūts? Viņš ļaujas: "Ja VOAVA tarifu cenas pacels, bet kvotu samazinās, rēķiniet, kā gribat, tas nozīmē - mazāk pacientu. Vai var samazināt pacientu skaitu? Var! Aizveriet nodaļu, attīstiet ambulatoro daļu! Jā, pašlaik apmaksas noteikumi dienas stacionāram ir neizdevīgi, bet es pieturos pie loģikas, ka pacientam šāda ārstēšana daudzos gadījumos ir izdevīgāka un nākotnē situācija varētu mainīties."

Provocējam tālāk: bet vai valsts apmaksātā gultas dienas cena patiešām sedz izmaksas? "Ja citās slimnīcās šo gultas dienas cenu palīdz segt ambulatorā dienesta ieņēmumi, bet mums tādu nav, kādi ir secinājumi?" J. Bārzdiņš atvaicā. "Ja apgalvo, ka nevar vēl efektīvāk strādāt, - neticiet! Re, kā valsts budžetu griež un griež, un vienmēr atrod, ko nogriezt. Tas pats attiecas arī uz slimnīcām. Nav tā, ka nevarētu dzīvot vēl gudrāk. Gultas dienas cena patiešām sedz izmaksas tagadējo algu robežās, bet no otras puses - nevar viena māsa ar to, ko mēs viņai samaksājam, šodien normāli izdzīvot. Nemaz nerunājot par māsu palīgiem."

Slimnīcas vadītājs domā, ka lielas slēptās rezerves var atrast, ja automatizē darbu un investē informāciju tehnoloģijās, grāmatvedības programmās, slimnieku datu bāzēs, tad "beidzot vari ieraudzīt īstos ciparus". 2007. gadā slimnīca informāciju tehnoloģijām nav žēlojusi naudu. Ja pirms diviem gadiem grāmatvedībā bija 12 cilvēku, tagad uz pusi mazāk. Digitalizēta radioloģijas nodaļa, nākamais posms - laboratorijas digitalizācija. Plānā ir arī nodaļu datorizācija, bet to nedrīkst sasteigt, uzspiest ar varu. Visatsaucīgākais un elastīgākais esot māsu personāls. Kad slimnīcas vadītājs bijis apmaiņas programmā Čehijā apskatīties, kāda slimnīca varētu izskatīties pēc pieciem gadiem, viņam dots padoms: iemāciet māsai, un ārsts būs spiests iemācīties!

Kas notur Liepājā?

"Esam definējuši, ka gribam būt moderns biznesa orientēts uzņēmums ar labu reputāciju un augstiem kvalitātes rādītājiem," saka J. Bārzdiņš.

Kas tāds ir slimnīcā, kāpēc pacientiem nav jāskrien uz Rīgu? "Vieglāk uzskaitīt, kad tas ir jādara," atbild J. Bārzdiņš. "Lai saņemtu neiroķirurga palīdzību. Nevaram šaurās nozarēs turēt augsti kvalificētus ārstus, jo viņi sevi neatpelnīs. Mūsu slimnīcai ir problēmas ar lor dienestu, kas savulaik aizgāja uz Metalurga poliklīniku. Akūtos gadījumos mēģinām vienoties ar šīs poliklīnikas speciālistiem vai arī jāsūta pacients uz Rīgu. Nav krūškurvja ķirurģijas. Izaicinājums nākotnei ir onkoloģija. Māsterplānā gan ir paredzēts Piejūras slimnīcu pievienot mūsu slimnīcai, taču pašlaik onkoloģisko pacientu aprūpe ir diezgan saraustīta. Mūsu slimnīcā pārsvarā tiek veiktas lielās vēdera dobuma, ginekoloģiskās un uroloģiskās operācijas, bet krūts ķirurģija, ķīmijterapija un staru terapija - Piejūras slimnīcā." Tomēr slimnīcas vadītājs cerīgi raugās uz nākotni arī šajā jomā, jo uzsākts nākamais lielais Eiropas līdzfinansētais projekts, pēc kura īstenošanas jau nākamajā gadā slimnīcā tiks izveidots mūsdienīgs staru terapijas bloks, ir uzsākts darbs arī pie ķīmijterapijas speciālistu piesaistīšanas.

Ir ļoti daudz laba, kāpēc pacientiem palikt Liepājā. Reģionālās slimnīcas statusam atbilst gan Kurzemes Perinatālās aprūpes centrs, gan Narkoloģijas nodaļa, gan angiogrāfija un invazīvā kardioloģija. Septembrī pabeigti divi lieli investīciju projekti. Ar Eiropas līdzfinansējumu uzlabota slimnīcas energoefektivitāte, nomainot vecos logus, ārdurvis, rekonstruējot katlu māju un slimnīcas ventilācijas sistēmu. Par valsts, pašvaldības un slimnīcas naudu atvērta Plaušu un infekciju nodaļa. Nesen darbu sākusi arī Paliatīvā nodaļa ar desmit gultasvietām, bet vasarā pašu spēkiem izremontēta daļa Bērnu nodaļas.

Tomēr tieši kas Liepājā notur mediķus? J. Bārzdiņš: "Tehnoloģijas? Arī. Atalgojums? Droši vien ne visi tā domā, kaut gan perifērijā pamatdarbā ārsti pelna vairāk nekā Rīgā. Taču gribu domāt, ka darbinieki novērtē arī to, ka slimnīca mainās."

No katrām durvīm ar pluszīmi. Saldus medicīnas centrs

Saldu sasniedzam vēlā pēcpusdienā: glītā uzkalniņā aiz ducīgā stacionāra korpusa paslēpusies septiņdesmit gadu veca divstāvu ēka, kur izvietots ambulatorais dienests. Saldus medicīnas centra valdes priekšsēdētājs dr. AGRIS SKUJEVSKIS mūs sagaida savā kabinetā. Pārsteidz slimnīcas vadītāja galds. Gandrīz tukšs, bez ierastajām sajauktu papīru kaudzēm. Tā nav nejaušība. Izrādot slimnīcu, viņš teiks: man patīk kārtība. Kaut remonts dažās nodaļās bijis pirms vairāk nekā pieciem gadiem, to grūti pateikt. Ja kaut kur nolupusi krāsa, ieskrambāti stūri un to var labot pašu spēkiem - tas ir jāizdara. Turklāt, ja ķeries pie darba, tad izdari tik labi, cik vien vari!

Fakti

• SIA Saldus medicīnas centrs, īpašnieks Saldus rajona padome
• Slimnīcas gada apgrozījums mazliet zem 2 miljoniem latu
• Slimnīca dibināta 1938. gadā, tagad tajā atrodas ambulatorā daļa; jaunā slimnīcas ēka piebūvēta 1974. gadā
• Darbinieku skaits - ap 300
• Gultas - 110, noslogojums - līdz 90%
• Pacientu plūsma - ap 4000 pacientu gadā
• Saldus medicīnas centrs izveidots 2002. gadā, apvienojot Saldus poliklīniku un slimnīcu; valdes priekšsēdētājs Agris Skujevskis

Viss vajadzīgais mums ir

Kad A. Skujevskis pēc garākas sarunas ved ekskursijā pa Saldus medicīnas centra stacionāru, nepamet doma - par katru nodaļu viņš varētu pavēstīt garu stāstu. Tā noteikti arī ir. Saldus slimnīca un poliklīnika ir viņa darbavieta, kopš 1979. gadā viņš te ieradās ar neirologa diplomu kabatā. Starp citu, ņemot vērā ārstu deficītu, viņš turpina praktizēt kā ārsts nodaļā un pieņemt pacientus ambulatori.

Iesākumā pāris gadu viņš ir vadījis poliklīniku, bet 2002. gadā, apvienojot poliklīniku un slimnīcu, viņam piedāvāts kļūt par Saldus medicīnas centra direktoru. Lai gan 2002. gadu A. Skujevskis atceras kā sarežģītu laiku, šodien viņš smaida: "Protams, slimnīca tāpat kā Rīga nekad nebūs uzcelta. Taču viss, kas nepieciešams lokālai rajona slimnīcai, mums ir." Slimnīca ir nodrošināta ar modernām tehnoloģijām: datortomogrāfu, ultrasonogrāfu, digitālo rentgenu. Sadarbībā ar uzņēmējiem ir cerība tikt pie jauna mammogrāfa.

Ar lepnumu medicīnas centra direktors izrāda nule izremontētās slēgta tipa aptiekas telpas, kas vēl tiek iekārtotas. "Iepriekš aptieka bija atsevišķā ēkā. Katru dienu, arī lietū un sniegā, virsmāsām ar lieliem groziem bija jāiet pēc medikamentiem. Tagad aptieka ir līmenī: atsevišķa ieeja, pa kuru preces tiek atvestas, māsas ar liftu var medikamentus nogādāt uz nodaļu."

Visām nodaļām atrasti līdzekļi - lielāki vai mazāki -, lai tās uzturētu pieklājīgā kārtībā. Terapijas nodaļa izremontēta pirms diviem gadiem, Bērnu nodaļā sienas apgleznojuši mākslas skolas audzēkņi. Anestezioloģijas nodaļa aprīkota ar visu nepieciešamo aparatūru - citādi nevar, jo šosejas tuvums liek sevi manīt.

Lai gan Saldus slimnīca bijusi viena no pirmajām, kas ieviesusi ģimenes dzemdības, izpelnījusies Mazulim draudzīgās slimnīcas nosaukumu un šeit tiek organizēta arī māmiņu skola, Dzemdību nodaļa ir viens no stacionāra sāpju bērniem. Šogad te piedzimis mazāk nekā 150 bērnu. "Tas ritenis ir sācis velties uz Dobeli un Kuldīgu. Ekonomiski šī nodaļa nes zaudējumus, un, ja skatītos no biznesa viedokļa, nodaļa būtu jāaizver. Tāpēc domājam par reorganizāciju - ginekoloģiju savietot ar dzemdību nodaļu. Taču, lai cik maza būtu māmiņu daļa, pakalpojumam jābūt pieejamam," A. Skujevskis ir pārliecināts.

Savulaik ēdināšana bijis slimnīcas pakalpojums, nu tas atdots nomā privātam uzņēmējam. Slimnīca esot tikai ieguvēja, jo pēc padomju laika normatīviem celtā virtuve ir ar milzīgu platību, turklāt ēdināšanas cenas, maigi sakot, esot draudzīgas. Veļu mazgā paši, turklāt šo pakalpojumu nodrošina arī tuvējām internātskolām. Savulaik nav atdevuši laboratoriju, nu priecīgi, jo ģimenes ārsti to labprāt izmantojot un laboratorija nes pelņu.

Par Eiropas finansējumu - aptuveni 100 tūkstošiem latu - sakārtota gāzes apkure poliklīnikai, nomainīti logi, bet cilvēkiem ar kustību traucējumiem izveidota uzbrauktuve - saldenieku leksikā Šūmahera trase. "Mans princips - no katrām durvīm jāiznāk ar plusa zīmi," stāstu par saimniekošanu rezumē A. Skujevskis.

Kad vaicājam, ar kurām slimnīcām Saldus medicīnas centrs draudzējas, atbilde ir - ar visām. A. Skujevskis: "Varat smaidīt, bet cilvēkiem laukos nevar piedāvāt ne Liepāju, ne Ventspili, ne Kuldīgu. Pacienti lielākoties ir gatavi paciesties, lai tikai nokļūtu Mekā - Rīgā."

Sapnis par Uzņemšanas nodaļu

Uz galda A. Skujevskis ir izklājis skices par Uzņemšanas nodaļas rekonstrukciju. "Tā varētu būt ar atsevišķu mazu ēku, kur piebrauc ātrās palīdzības mašīnas. No telpām slimnieks tiek ievests uzņemšanā. Šī iecere varētu iegriezties līdz pat 800-900 tūkstošiem latu. Pašlaik projektam dabūti 70 tūkstoši latu. Kad būs projekts, tad lauzīšu galvu, kā to dabūt gatavu."

Viņš stāsta par pierobežas projektu: Skodas, Priekules, Saldus, Mažeiķu slimnīcu Uzņemšanas nodaļām jaunas aparatūras iegādei piesaistīts Eiropas finansējums. Naudas dabūšana gan vēl ir procesā, un domājams, ka slimnīcas ieguldījums nebūs nekāds mazais. "Galvenā grāmatvede, ar kuru ilgus gadus strādājam kopā, saķēra tik galvu: dakter, dakter! Es saku: būs labi! Parādu slimnīcai nekad nav bijis! Vienpersoniski lēmumus nepieņemu. Vienmēr tie ir apspriesti vai nu ar galveno grāmatvedi, vai izpilddirektoru, kurš atbild par tehniskām lietām. Arī ar valdi reizi mēnesī pārrunājam, kādi ir slimnīcas plāni. Valdē ir četri cilvēki: no rajona, pilsētas domes un divu pagastu pārstāvji. Taču beigu beigās zirgs jau jājūdz vienam..."

Katrs ir gatavs nopirkt dakteri!

Līdzīgi kā citu slimnīcu vadītāji, Saldus medicīnas centra direktors saka - darbu mediķiem varētu piedāvāt jebkurā specialitātē. Pirms trim gadiem atnācis ķirurgs, pirms pusotra gada - Anestezioloģijas nodaļas vadītāja, nākamgad tiek gaidīts jauns terapeits. "Izklausās jauki, bet tā nav. Milzīgas mokas, milzīga meklēšana, milzīga runāšana. Garš, garš process. Jo katrs ir gatavs nopirkt dakteri! Vai nu ar dzīvokli, vai ar kādu citu bonusu!"

Kāpēc nākt tieši uz Saldu? A. Skujevskis atbild - tā tomēr ir katra izvēle, ko nosaka daudzi subjektīvi faktori: sieva, vecāki, bērni. Arī motivējošie faktori katram citi: viens tēmē uz nodaļas vadītāja amatu, otrs meklē ērtu vidi, trešajam svarīga tikai alga. "Es brīnos par jaunajiem ārstiem, kuri gatavi strādāt pusslodzi uzņemšanas nodaļā, pusslodzi nodaļā, kur jātur āķi un jātur mute, vēl ņemt dežūras. Tā īstā dzīves skola, manuprāt, ir reģionos!" Viņa sacīto vēlāk papildinās Anestezioloģijas nodaļas vadītāja Irina Gorenko, kuru sastopam, apskatot slimnīcu: "Lēmums nākt uz Saldu strādāt bija saistīts ar privāto dzīvi. Profesionāli es neko nezaudēju - aparatūra un iespējas, arī slimnieki tādi paši kā Rīgā. Taču te ir daudz patīkamāk strādāt, jo attiecības starp personālu un pacientiem ir siltākas. Slimnieks tiek uzņemts kā ģimenē, māsa patiešām pieies lieku reizi, aprunāsies." Mazsvarīgi nav bijis arī tas, ka slimnīca jaunajai dakterei palīdzējusi nokārtot dzīvokļa jautājumu un bērniem nodrošināt bērnudārzu.

Vai reģionā patiešām maksā vairāk nekā Rīgā? Katram ir individuāli līgumi - saka medicīnas centra direktors. Protams, ir valsts noteiktā samaksa, bet atkarībā no tā, cik speciālists ir nepieciešams, var ar galveno ārstu runāt. "Uz saldenie ku fona ārsti saņem labi - ja strādā vairāk nekā vienu slodzi, un pārsvarā jau visi tā arī strādā. Protams, grūta iztikšana ir māsu palīgiem, kam jādzīvo ar minimālo algu."

Sistēmas absurdi

Uz jautājumu par veselības aprūpes finansējumu A. Skujevskis attrauc - ko tas dos, ja sūdzēsies? Visiem zināms, ka finansējums ir nepietiekams. Kad viņu tomēr tincinām, gatavs pastāstīt par neizprotamajiem veselības aprūpes absurdiem.

"Valsts nosaka pakalpojuma vērtību, par kuru tā pirks šo pakalpojumu. Kur te loģika? Ja es saku, ka rentgens man izmaksā vairāk, nekā valsts noteikusi, un neslēgšu līgumu, tas nozīmē, ka nedabūšu vispār nekādu finansējumu! Vēl viens absurds - visi zinām, ka reanimācijas gultas izmaksā vairāk. Kad par to ierunājamies, mums saka: labi, varam noteikt augstāku cenu. Bet tajā pašā laikā tiek samazināta cena pārējām gultām. Ja man ir konkrēta naudas summa, varu to turēt vienā, divās vai četrās kabatās, tāpēc jau naudas vairāk nekļūs."

Viņš ir nobažījies arī par jaunajiem pakalpojuma tarifiem, kurus nākamgad solās paaugstināt, bet kvotu samazināt. "Latviešu tauta ir veca, veselāks neviens nekļūs. Ja tagad slimnīcai ir 22-25 tūkstošu latu pārstrāde, nākamgad tā būs vēl lielāka. Ja sāksim šķirot, kuru pacientu ņemt, kuru ne - sāksies sūdzības, kāpēc kaimiņieni paņēma, bet mani ne. Uzstādījums dot vairāk darba un naudas ģimenes ārstiem nav pārdomāts! Ģimenes ārsti nemaz tā nepiesakās uz šo naudu un strādāšanu sestdienās."

Gribat vēl absurdu? Lūdzu, no birokrātijas sērijas! Ir vairākas administratīvas kontrolējošas institūcijas, kas dublē viena otru, uzraugot slimnīcu darbību  un novērtējot, vai tās atbilst normatīvajos aktos noteiktajiem standartiem.

A. Skujevskis: "Manuprāt, sistēmā ir par maz naudas, birokrātijas aprāts ir par lielu un finansējuma sadalījums starp primāro, stacionāro aprūpi un tehnoloģijām varētu būt pārdomātāks. Kad saka - ir jāoptimizē, jāpārstrukturē -, es atbildu: cilvēks ar divām rokām var ņemt tikai divas šprices vai divus šīberus."

Kūlās tik ilgi, kamēr sakūla sviestu

 "Pie mums ciemos bija atbraucis Mažeiķu galvenais ārsts. Viņš gāja pa gaiteni un, ieraudzījis, ka nelietderīgi deg gaisma, to izslēdza. Tas ļoti labi raksturo attieksmi - mana slimnīca. Nezinu, vai katrs darbinieks - uzņemšanā, rakstot slimības vēstures, konsultējot pacientus un tā tālāk - izdara visu labāko, ko varējis, taču domāju, ka sirdī darbiniekiem ir tā izjūta: tā ir mana slimnīca," vērtē A. Skujevskis.

 Pirms trim gadiem Ziemassvētki svinēti kolektīvi: skaistā pļavā ar egli, kamanām, mūziku, salūtu. Taču svinības apmeklēja mazāk nekā puse darbinieku. Tāpēc tagad medicīnas centra direktors uz svētkiem piešķirot darbiniekiem pīrāgu naudu. "Nedomāju, ka tas ir slimnīcas patriotisma trūkums, cilvēki vienkārši ir noguruši: darbs aiz darba, pienākums aiz pienākuma."

Saldus medicīnas centra vadītājs atzīst, ka var būt arī skarbs pret darbiniekiem. Zinot A. Skujevski kā lielu hokeja fanu, nav grūti iedomāties, ka viņš arī darbā spēj būt aizrautīgs. "Varam ar kolēģi izstrīdēties par pilnīgi pretējiem viedokļiem, taču piecos aizveram kabineta durvis un esam labi čomi."

Ko Saldus medicīnas centra direktors novērtē savos darbiniekos? Viņš aizdomājas: "Iniciatīvu. Degšanu pa savu lietu. Piemēram, laboratorijas vadītāja nāk pie manis un saka: vajag jaunu aparatūru! Reizēm es pat viņu bremzēju, bet ļoti novērtēju šo iniciatīvu. Loģisku domāšanu novērtēju. Atbildību par savu darbu. Nenoliedzami arī profesionālo varēšanu. No cilvēciskajām īpašībām - mīļumu, laipnību, sapratni. Man šķiet - daudz ko nosaka kombinācija darbs un ģimene. Ja ir labi ģimenē, tad arī uz darbu nāc apmierināts."

Par sevi A. Skujevskis saka - "vienmēr esmu bijis optimists". Un izstāsta labi zināmo fabulu par divām vardēm, kas iekrita piena krūzē. Viena teica: nekādu cerību, pacēla kājiņas un laidās krūzes dibenā. Otra tik ilgi sitās, kamēr sakūla sviestu, atspērās un izlēca ārā. "Tikai no darba, enerģijas, pozitīvā skata un cerībām, kas rodas!"

Foto: Inese Austruma