Alga un piemaksas – uz papīra un dzīvē

Par algām - taisnību meklējot

Veselības ministrijas piesardzīgās prognozes rāda, ka 2010. gadā varētu pietrūkt līdz 1 200 ārstu un 1 700 māsu. Profesionāļi rēķina, ka šis skaitlis būs divas reizes lielāks. Latvijas Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrības (LVSADA) priekšsēdētājs VALDIS KERIS: „Ja gribam noturēt personālu (domāju, ka ir vērts gribēt, lai pacientiem pakalpojumi būtu gan pieejami, gan kvalitatīvi), pirmkārt, jāno­drošina konkurētspējīga alga. Velosipēds ir jau izgudrots - valdība ir pieņēmusi fundamentālus dokumentus. Apstiprinot pamatnostādnes un programmu Cilvēkresursu attīstība veselības aprūpē 2006.-2015. gadam, devusi solījumu indeksēt mediķu darba samaksu atbilstoši vidējai darba samaksai tautsaimniecībā." Divas vidējās darba samaksas tautsaimniecībā ir vienādas ar vidējo darba samaksu ārstam; māsai - 60% un jaunākajam ārstniecības personālam - 40% no vidējās ārsta darba samaksas. Sākot ar 2009. gadu ārsta vidējā darba samaksa tiek indeksēta, pielietojot nevis koeficentu 2, bet 2,5. Arodbiedrība šo koeficentu aprēķināja, apkopojot citu valstu pieredzi un citējamus pierādījumus par algu proporciju tautsaimniecības sektorā. „Tāpēc mēs noraidām ķengāšanos: kāpēc ne skolotājiem, kāpēc ne policistiem?"

LVSADA iebildums, par ko tā rosina diskusiju arī plašsaziņas līdzekļos, - mediķu algas šogad tika paaugstinātas, vadoties nevis pēc pagājušā gada faktiskās vidējās darba samaksas tautsaimniecībā, bet pēc Finanšu ministrijas prognozes par pērno gadu. V. Keris: „Normatīvajos dokumentos nekur nav minēts, ka darba samaksa jāveido pēc prognozes, tajos rakstīts: papildus finansējums būs nepieciešams turpmākajos gados, kad tiks aktualizēta vidējā darba samaksa tautsaimniecībā atbilstoši valsts ekonomiskajai attīstībai." Viņš skaidro - prognoze par vidējo darba samaksu pērn bija 287 lati, taču faktiskā darba alga - 302. Rēķiniet - starpība ir 15 lati. Tā kā ārsta alga tiek indeksēta ar koeficentu 2, tad valsts ārstam šogad katru mēnesi nesamaksā 30 latus, attiecīgi māsām - 18 latus un jaunākajam personālam - 12 latus.

Šogad pirmajā ceturksnī vidējā darba alga tautsaimniecībā bija 357 lati, kamēr prognoze veido tikai 327 latus, tātad starpība sasniedz jau 30 latus. Nākamajā gadā valsts gatavojas ārstiem nesamaksāt jau 60 latus mēnesī; gadā - 720 latus.

„Dzīve nestāv uz vietas. Šo kļūdu ir jālabo. Par nākamo gadu LVSADA uzreiz saka „nē" šiem skaitļiem. Ja valdība pasaka, ka šmaukties ir labi, tas pielīp gan ārstam, gan pacientam. Nevar katolis būt svētāks par pāvestu!" teic V. Keris.

Veselības ministrs VINETS VELDRE tikmēr šos apgalvojumus sauc par populismu. „Ņēmām vērā pagājušā gada Statistikas pārvaldes pasludināto vidējo statistisko algas rādītāju, ieplānojām lielāku budžeta algas pieaugumu nekā bija un vairāk nekā citiem (to aizmirst, ka vairāk nekā citiem!) - kur te ir melošana?" Viņš sarunu novirza uz ārstu faktisko darba samaksu (konkrētajā slimnīcā iekšēji definētā alga + piemaksas + prēmijas), kas nemaz neesot tik maza. Vairākos gadījumos lielāka nekā ministram. Viņam gan neesot ne mazākā apvainojuma vai sirdsapziņas pārmetumu, ka lielāko slimnīcu vai profilu vadītāji saņem vairāk - ārsti glābj dzīvības, kamēr ministrs ir tikai funkcionārs. „Algas darbiniekiem nosaka konkrētās slimnīcas vadība, Veselības ministrija - tikai koridorus."*

Par virsstundām - kur paliek 0,4 slodzes

Pēc Latvijas Slimnīcu biedrības datiem, katrs ārsts un māsa strādā vidēji 1,4 slodzes. Darba likumā termins slodze nepastāv. Darbs, kas tiek veikts virs normālā darba laika (nedēļā tas nedrīkst pārsniegt 40 stundas) tiek definēts kā virsstundu darbs, par ko pienākas piemaksa (tabula).

Cita lieta - noslodze. Cilvēkresursu attīstības programma nosaka pieļaujamo slodzi dažādos veselības profilos. Piemēram, Gultu profila plāns 2007.-2010. gadam norāda, ka kardiologam pacientu skaits nedrīkstētu būt lielāks par 15, endokrinologam par 12, onkologam - 8 utt. Māsām vidējā noslodze - 8,6 pacientu. Dzīvē gan tā nenotiek. Komentē V. Keris: „Noslodzei ir rekomendējošs raksturs. Bet, pieminot 1,4 slodzi, ko mediķi vidēji strādā, tikai taisnīgi būtu, ja par 0,4 slodzēm tiktu samaksāts kā par virsstundām - dubultā apmērā. Ir viens āķis. Šīs papildu slodzes ar atsevišķiem izņēmumiem neparādās kā virsstundas." Kāpēc?

Darba likumdošana nosaka, ka virsstundu darbs nedrīkst pārsniegt 144 stundas četros mēnešos. Tātad mēnesī drīkst būt ne vairāk kā 36 virsstundas. Taču pusslodze veido papildus 80 stundas mēnesī. Līdz ar to darba devējs, pat ja gribētu šīs stundas uzrādīt un pat ja par tām varētu samaksāt, nedrīkst tās pieļaut. „Ja vien negrib, lai Darba inspekcija viņu paņem aiz astes."

Kas notiek realitātē? V. Keris: „Pirmais variants. Ārstniecības iestādē noris juridiskā tamborēšana, neuzrādot virsstundu darbu; tiek slēgti papildu līgumi, ka mediķis it kā strādā virsstundas, bet nedara to saistībā ar darba līgumu, bet ar citu līgumu vai atrunu. Otrs variants. Darba devējs saka: ir daudz citu slimnīcu, lūdzu, dodies tur dežurēt. Un anesteziologi, ķirurgi dodas izbraukuma tūrēs pa Latvijas slimnīcām. Jāteic, viņi šajās slimnīcās saņem labu atalgojumu, neatkarīgi no padarītā darba apjoma - tāpēc, ka nodrošina šo slimnīcu funkcionalitāti."

Taču, strādājot divās vai pat trijās darba vietās, rodas deformēta izpratne par darba laiku. V. Veldre: „Kā var strādāt trīs slodzes, ja diennaktī ir 24 stundas? Pusotru slodzi - vēl saprotu. Kad šīs slodzes ir rēķinātas? Padomju gados, kad dalīja bezmaksas ceļazīmes uz sanatorijām?" Protams - darba devējs redz, ka ārsta darba laiks nodaļā ir līdz plkst. 16.00, bet privātpraksē viņš sāk pieņemt jau no plkst. 14.00. „Formāli tas ir Darba likuma pārkāpums. Bet situācijā, kad darba roku trūkst, samaksa nav adekvāta, vadība piever acis. Pretējā gadījumā - ja pievilks skrūves, pazaudēs vērtīgo darbinieku," spriež V. Keris.

Lai labotu situāciju, LVSADA Veselības ministrijā ir iesniegusi priekšlikumus par darba laika uzskaites un apmaksas reorganizāciju. Ko tie paredz?

Pirmkārt, Ārstniecības likuma grozījumus, lai atļautu ārstniecības personām veikt papildu darbu virs normālā darba laika specialitātes un amata ietvaros, ja par to ir noslēgta ģenerālvienošanās nozarē.

Otrkārt, Ministru kabineta noteikumos tiktu iestrādāts, ka papildu darbs ārstniecības personai pie viena un tā paša darba devēja virs normālā darba laika ir pieļaujams, ja ir noslēgta ģenerālvienošanās nozarē un ja ārstniecības persona devusi rakstisku piekrišanu. Šis papildu darbs nedrīkst pārsniegt 192 stundas trīs mēnešu periodā jeb vidēji 16 stundas nedēļā, kas tiktu atalgots ar piemaksu, ne mazāku kā 75% apmērā no mēneša darba algas. Savukārt darbs, kas tiktu veikts virs šīm 0,4 slodzēm, ir uzskatāms par virsstundu darbu un apmaksājams dubultā apmērā.

Šobrīd Darba likums pieļauj papildu darbu, tikai - līdztekus pamatdarbam (tabula). Tas nozīmē, ja māsa dežurējot pamazgā grīdas, tas ir papildu darbs, bet, ja viņa ir spiesta dežurēt vienu dežūru vairāk, tas tiek definēts kā virsstundu darbs.

V. Keris: „Kāpēc rosinām diskusiju par mazajām virsstundām? Tāpēc, ka veidojas apburtais loks. Mediķu katastrofāli trūkst, cilvēki pārstrādājas, virsstundas netiek uzrādītas, līdz ar to valsts neizdala darba devējam naudu virsstundu apmaksāšanai. Rezultātā mediķi piemaksas par pārstrādi nesaņem. Galvenais, ko mums pārmet - ka gribam atteikties no simtprocentīgas piemaksas par virsstundām. Ar ko mēs to attaisnojam? Cilvēki šobrīd vispār piemaksu nesaņem. Tāpēc piedāvājam kompromisu: esam gatavi piekāpties par vienu ceturtdaļu, lai iegūtu trīs ceturtdaļas." Viņš domā, ka ieguvēji būtu visi. Gan ārsti un māsas, kas sāktu rēķināt - varbūt stress un ceļa nauda nav tā vērta, lai ziedotu laiku skrējienā no vienas darba vietas uz otru. Iegūtu arī darba devēji, jo normalizētos darba laika uzskaite. Iegūtu arī pacients, izslēdzot risku, ka ārsts var būt ceļā no punkta A uz punktu B laikā, kad viņš tiek atvests uz slimnīcu.

Par stāžu un kvalifikācijas novērtējumu - pašu rokās

Ārstniecības personai ir paredzētas ikmēneša piemaksas par darba stāžu ārstniecības jomā un īpašos apstākļos (tabula). Taču mediķu sarunās izskan jautājums: vai nevajadzētu piemaksāt nevis par gadiem, bet gan par sasniegumiem? V. Keris: „Piemaksu noteikšana par stāžu ir delikāts jautājums. Starptautiskā darba organizācija pauž uzskatu, ka fiksēta piemaksa par stāžu būtībā ir diskriminācija pēc vecuma. Nedrīkst maksāt par vienāda labuma darbu vienam vairāk tikai tāpēc, ka viņš ir vecāks. Cita lieta, ja ārstniecības persona ir ar lielāku pieredzi un tāpēc pienesums ir kvalitatīvāks, labāks. Taču tas ir jautājums nevis par piemaksu, bet gan par darba samaksas aprēķināšanu."

Ministru kabineta noteikumi Nr. 980 nosaka darba algas apmēru atbilstoši amata kvalifikācijas kategorijai. Attiecīgos amatus novērtē un amata kvalifikācijas kategoriju nosaka ārstniecības iestādes vadītāja izveidota komisija ne mazāk kā trīs cilvēku sastāvā. Ko tas nozīmē? V. Keris: „Katram pašam savas iespējas un tiesības ir aktīvāk jāaizstāv! Pirmkārt, nevajag izstāties no arodbiedrības, kad algas kļūst mazliet lielākas. Otrkārt, arodorganizācijas līderim jāaicina vadība uz dialogu, un, ja tas nepieciešams, tad LVSADA var palīdzēt to uzturēt un veicināt starp visām iesaistītajām pusēm." Ār­stiem, māsām, jaunākajam personālam savā darba vietā jāizveido stipra arodorganizācija, lai tās līderis ar koplīguma starpniecību varētu vienoties ar darba devēju, ka tarifikācijas komisijā piedalās arī viens vai vairāki arodorganizācijas pārstāvji. Tas ir ceļš, kā darbinieki paši varētu ietekmēt darba algas apmēru. Ja sertificēts ārsts ar augstāko profesionālo vai akadēmisko izglītību var saņemt 4.-6. kategoriju, tad ir iespēja cīnīties par ceturto kategoriju, kuras zemākā algas likme ir 512 lati, kamēr sestās kategorijas zemākā likme ir tikai ir 365 lati.

* Latvijas radio 1, raidījums Krustpunktā, 2007. gada 8. jūnijs