Ieva Kalve, RSU Medicīnas fakultātes 2007. gada absolvente
PAR AUGUSTA NUMURU
Kamēr vien medicīnas students istabas klusumā vai neklusumā drudžaini valstīs rokās galvaskausu un mācīsies nākamās dienas kolokvijam anatomijā un kamēr vien ik vasaru jaunārsti priecīgi metīs gaisā absolventu cepurītes, savējie sapratīs. Un ārsts vēl arvien pirmkārt būs cilvēks. Un būs labi darbi un labi padarīts darbs. Būs pacientu uzticēšanās, paļaušanās un pateicība... Aplokšņainām, puķainām, brīvprātīgām vai brīvprātīgi-piespiedu pateicībām pievērsies arī Doctus.
Uzmanību saistīja raksti par venozo trofisko čūlu ārstēšanu, psihogēno neauglību un ļaundabīgo audzēju ārstēšanu. Atļaušos parotaļāties ar frāzi, kas lasāma literatūras apskatā par išēmisku insultu – „laiks ir smadzenes”. Man allaž šķitis, ka smadzenes ir laiks. Pastāvīgi izkopjot savu prātu un sirdi, rodas viedi cilvēki. Tikai paraugieties uz viņiem! Viedam cilvēkam nav vecuma, viņš ir kas pārlaicīgs. Šī atziņa pausta arī publikācijā par kādu meitenīti un viņas flokšu balerīnām. Raugoties no mana kā vēl nesena medicīnas studenta skatu punkta, iemācoties it visā atrast galveno domu, pavedienu, izprast lietu un faktu pēctecību, esi palīdzējis sev ietaupīt laiku. Un laiks ir bagātība. Laiks ģimenei, draugiem, korporācijai, tortes cepšanai un... tālāko uzzināsiet rakstā par ģimenes ārstu Jāni Stabingi. Tajā stāstīts par cilvēka laiku, ikdienas darba grafika neaprītu laiku!
Neraugoties uz acīmredzamo hroniskas venozas nepietiekamības diagnostikas un ārstēšanas progresu, venozas čūlas izplatība saglabājas praktiski nemainīga – 1-2% pieaugušiem cilvēkiem pēdējo 30 gadu laikā. Ilgstoša, nesekmīga, neracionāla un neattaisnojama čūlu ārstēšana, kam bieži pamatā ir tikai ārsta praktiskā pieredze un intuīcija, var izraisīt smagas komplikācijas un kalpot kā cēlonis slimības recidīvam. Nereti gadiem ilga čūlu ārstēšana ir iemesls tam, kādēļ medicīniska problēma pārvēršas par sociāli-ekonomisku problēmu ar ievērojamiem finansiāliem tēriņiem. Raksta mērķis – sistematizēt mūsdienīgas ārstēšanas metodes, pamatojoties uz medicīniski pierādītiem kritērijiem.
Neraugoties uz acīmredzamo hroniskas venozas nepietiekamības diagnostikas un ārstēšanas progresu, venozas čūlas izplatība saglabājas praktiski nemainīga – 1-2% pieaugušiem cilvēkiem pēdējo 30 gadu laikā. Ilgstoša, nesekmīga, neracionāla un neattaisnojama čūlu ārstēšana, kam bieži pamatā ir tikai ārsta praktiskā pieredze un intuīcija, var izraisīt smagas komplikācijas un kalpot kā cēlonis slimības recidīvam. Nereti gadiem ilga čūlu ārstēšana ir iemesls tam, kādēļ medicīniska problēma pārvēršas par sociāli-ekonomisku problēmu ar ievērojamiem finansiāliem tēriņiem. Raksta mērķis – sistematizēt mūsdienīgas ārstēšanas metodes, pamatojoties uz medicīniski pierādītiem kritērijiem.
Savā praksē kuņģa vēža slimniekus sastopam relatīvi bieži, bet šoreiz runa būs par īpašu, reti sastopamu kuņģa vēzi. Lasītājiem var rasties jautājums – kāpēc jātērē laiks tādas slimības apskatīšanai, kuras Latvijā, iespējams, nemaz nav? Tomēr iepazīšanās ar tālāk paustajām ziņām noderēs jebkuram praktizējošam ārstam, jo šī reti sastopamā kuņģa vēža pētīšanai veltītie pūliņi ļāvuši tālu pavirzīt izpratni par daudzu ļaundabīgu audzēju attīstību un bagātināt zināšanas par šo sarežģīto problēmu. [1]
Reti kurš medikaments ir tik plaši atpazīstams un folklorizējies kā aspirīns. Mūsdienās nav nepieciešama medicīniskā izglītība, lai zinātu, ka aspirīns jeb acetilsalicilskābe palīdz drudža gadījumā, var remdēt sāpes, bet sirds aspirīns (kas, protams, nav nekas cits kā tas pats vien aspirīns nelielās devās) regulāri jālieto sirds slimniekiem. Ja pirmajā un otrajā gadījumā aspirīnam ir iespējamas citas efektīvākas un drošākas alternatīvas, tad kardiovaskulāro slimību profilakses ziņā, neskatoties uz gastrointestinālo asiņošanu risku un augošo citu antiagregantu konkurenci, aspirīna pozīcijas pagaidām ir stabilas un tas joprojām pieder pie prevencijas un akūtu aterotrombotisku patoloģiju ārstēšanas pamatlīdzekļiem.
Ārstniecības augi ir pirmsākums mūsdienu farmakoloģijai – līdz 19. gadsimtam tie bija farmakoterapijas pamatlīdzekļi. Mūsdienās no ārstniecības augiem ir iegūti vai sintezēti ķīmiskie analogi ar selektīvu vai spēcīgāku iedarbību. Tomēr augu valsts līdzekļi vēl arvien tiek lietoti medicīnas praksē un šķiet, ka interese par tiem nemazinās. Neraugoties uz modernās medicīnas sasniegumiem, daudzi cilvēki nelabprāt atsakās no tradicionālās dziedniecības par labu sintētiskajiem farmakoloģiskajiem līdzekļiem. Rakstā aplūkoti augu valsts līdzekļi, kuriem piemīt ietekme uz nervu sistēmu, pieturoties mūsdienu farmakoloģijas klasifikācijai. Lasītājs pamanīs, ka ārstniecības augiem ir raksturīgs plašs darbības spektrs, kas var būt gan noderīgs, gan nē.
Seno indiešu mitoloģija vēsta, ka dievs Krišna auga gana Nandas un viņa sievas Jašodas ģimenē. Reiz Jašoda ievēroja, ka puisēns ēd zemi. Viņa norāja Krišnu un pavēlēja atvērt muti, lai varētu to iztīrīt. Taču, ielūkojusies bērna mutē, viņa ieraudzīja tajā vismaz trīs pasaules. Tā arī mēs – jo dziļāk un uzmanīgāk apgūstam savu ķermeni, jo pārsteidzošākus atklājumus tas mums sniedz. Auglība, dzīvības turpināšana un atjaunošana bija senā cilvēka galvenais rūpju objekts. Vienlaikus cilvēku populācijā ir novērotas un arī šodien izpausmi gūst daudzas īpatnības, atkāpes no vispārpieņemtām normām, deviācijas. [1]
Atbilstoši vispārējām zinātnes tendencēm, arī ar insultu saistīto problēmu risināšana nākotnē ļoti iespējams tiks realizēta molekulārā un gēnu līmenī. Šajā virzienā norit aktīvi pētījumi, tas tiek uzskatīts par cerīgu, un tam veltīts liels publikāciju īpatsvars specializētajā literatūrā. Taču pagaidām disharmonija starp perspektīvu un realitāti ir visai asa – insulta ārstēšanas iespējas ir limitētas, bet ikdienā visaktuālākā jautājuma vietu nereti ieņem gluži triviāli pacienta aprūpes aspekti. Tāpēc šis apskats veltīts atsevišķiem praktiskiem jautājumiem. Izmantojot iespēju un nepakavējoties pie satraucošajiem skaitļiem, kas atspoguļo kardio- un cerebrovaskulāro slimību slogu mūsdienu pasaulei, gribas jo sevišķi atgādināt, ka insults pieder slimībām ar labu primārās profilakses potenciālu.
Mūsu redzeslokā – paciente ar retu ģenētisku sindromu, kurš nosaka sekundāra cukura diabēta attīstību ar tam raksturīgajām konsekvencēm. Ārstējot šādus pacientus, būtiski, ka multiplas slimības, kas ir ģenētiskā sindroma fenotipiskās manifestācijas, ir jāsaskata un jāsasaista konkrētā ģenētiskā sindroma ietvaros.
Viņai patīk agrie pavasara un vasaras rīti, kad, pamostoties vēl pirms sešiem, var kādu brītiņu netraucēti palasīt. Viņai patīk visu darīt ātri – iet, domāt, rakstīt, runāt. Gluži kā tēvam, kurš nepratis mierā sēdēt un visu mūžu teciņiem vien skrējis. Viņai patīk lasīt, zīmēt, dziedāt, adīt, sēņot, rušināties dārzā, braukt ar mašīnu, ceļot, apmeklēt operu, teātrus un muzejus.Viņai, dzimušai pilsētniecei, patīk lauki, meži un mākoņi. Viņai patīk sapņot. Jo viņai patīk dzīvot.
Aploksnes kā savdabīgs postpadomju valstu veselības aprūpes sistēmu piedēklis būtu pētījuma vērtas. It kā traucē, it kā visiem liek justies neērti, bet šķirties no tām pavisam – arī žēl. Pacienti gatavi maksāt aploksnēs, bet nav gatavi maksāt legāli. Ārsti – kāpēc neņemt, ja dod? Un galu galā, kur skatās Temīda: kāpēc celtniekam ar deviņu klašu izglītību par lamināta ieklāšanu maksā vairāk nekā ārstam par viņa veikumu? Arī valsts aploksnes ne īsti nosoda, ne akceptē. Un ne jau mēs tādi vienīgie, citviet vērojami vēl lielāki grāvēji. Armēnijā, piemēram, valdība bija izkalkulējusi, ka iedzīvotāji uztur dakterus, tāpēc mierīgu sirdi mediķiem vairākus gadus neizmaksāja algas. Un tomēr. Ja godīgi, tad Valsts prezidenta vēlēšanas apliecināja, ka problēma pastāv.
Par dažiem skolotājiem studentu vidū klīst leģendas. Piemēram, kā piesēžot uz galda un īpatnēji velkot „r” skaņu, lekcijas lasīja pasniedzējs Makss Beļenkijs (bet studentes pirms viņa lekcijām skrēja uz frizētavu pucēties!), kā eksāmenu pieņēma Kristaps Rudzītis, kā Jūlijs Anšelēvičs saviem studentiem mācīja ne tikai profesionālās lietas, bet arī – kādai jābūt attieksmei pret pacientu. Kā Miervaldis Kaminskis gan ar bargām, gan asprātīgām metodēm – izdomājot pašsacerētus stāstiņus, piemēram, par Galvas apvidus artēriju – panāca, ka anatomijas gudrības paliek prātā. Un tā varētu uzskaitīt vēl un vēl daudzas personības...Tie ir skolotāji, kurus apbrīno, no kuriem dažkārt arī baidās, kuru mācības patur prātā uz mūžu, kurus atceras. Kuriem piemīt vārdos neizskaidrojamā harizma un dzīvesgudrība.
Sarunājamies ar ārstu no Šveices – zemes, kas mūsu izpratnē viennozīmīgi asociējas ar sakārtotību, lietu pēctecību, jā, un, protams, bagātību. Arī ārstu vidū... Tādēļ arī profesoru PJĒRU ANDRE MIŠO no Lozannas universitātes slimnīcas Pusaudžu veselības aprūpes multidisciplinārā centra lūdzam raksturot veselības aprūpi Šveicē. Viņš gan mūsu dedzību mazliet slāpē, jo domā, ka šīs valsts modelis Latvijai nederēs, un labprātāk vēlas stāstīt par savu tiešo darbu, taču sarunas laikā neiztikt bez plašāka skatījuma uz nozares problēmām, kas raksturīgas ne Šveicei vien.
Pētot algu un piemaksu jautājumu, nepamet sajūta, ka brīžiem lūkojamies greizajos spoguļos. Normatīvie akti, likumdošana ataino vienu realitāti, bet cipars algas kontā mēneša beigās un regulāra pārslodze daudzu gadu garumā – gluži ko citu.
Uz virtuves loga palodzes saules pusē vienādi kā zaldāti slejas tomātu stādi ar pirmo īsto lapu. Caurspīdīgos stikla traukos bufetes plauktos rindojas žāvēti āboli un zāļu tējas, bet burkās gaida medus un aveņu ievārījums. Alūksnes rajona Liepnas ģimenes ārsts JĀNIS STABINGIS, paspēdams dzirdēt pasaules hokeja čempionāta spēles radiotranslāciju, mierīgā balsī spriež, ka viņam nebūtu nekā, ko teikt par korporāciju, gaisa baloniem un vakariem ar tortēm, ja viņu neatbalstītu sieva Liene. Pati Liene grūtnieču džinsa kombinezonā gatavo abām meitām Lāsmai un Ilzei putru, bet gluži kā apliecinājuma zīmogu tēta teiktajam vecākā meita Lāsma drukātiem burtiem uz lapas raksta lielus tintes burtus: tētis mīl mammu!
Stāsts, ka medicīnas studijās nav konkursa, ka nenotiek gaišāko prātu atlase, jau pāris gadus nav spēkā. Situācija labojas, neskatoties uz to, ka valsts audzē budžeta vietu skaitu. Šogad Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas un Veselības aprūpes fakultātēs valsts apmaksā 594 vietas (par 108 vairāk nekā pērn), taču, kā rāda pieteikumu statistika, Medicīnas fakultātē studēt gribētāju skaits jau pirmajā uzņemšanas nedēļā pārsniedza iepriekšējā gada ciparus (uz 280 vietām saņemti 389 iesniegumu, un tie vēl nav pēdējie rezultāti).
