Doctus piecpadsmit gadu vērtība vispirms ir cilvēki. Ārsti un farmaceiti, kas ar savu piemēru kolēģiem rādījuši, ka var neļauties straumei, bet var gribēt un sasniegt vairāk. Piepildīt savus sapņus. Cilvēki, kuriem nav bijis un joprojām nav vienalga, kas un kā notiek viņu profesionālajā vidē. Doctus lappusēs piecpadsmit gadu garumā ir izlasāma Latvijas medicīnas un farmācijas vēsture – fiksēta nozares cilvēku izjūtā. Ielūkosimies šajā vēsturē!
"Baltais nams meža vidū", Doctus 1/1998
RAULS RENEMANIS 1998. gadā tika intervēts dienā, kad sniga un putināja. Toreiz viņš bija slimnīcas "Šmerlis" galvenais ārsts, sertificēts ķirurgs un jauks cilvēks, kurš kopš 1993. gada iepeldējis plašos privātbiznesa ūdeņos. Nodibinājis SIA MS "Gaiļezers", ko 2002. gadā pārdēvēja par Renemaņa privātklīniku. Tagad dakteris Renemanis joprojām ir jauks cilvēks, privātklīniku slēdzis un strādā par virsārstu RAKUS "Gaiļezers" stacionārā. Pirms 14 gadiem mēs viņam vaicājām: vai nedzīvojam muļķu zemē?
Toreiz: Par zemi gan es neko sliktu negribu teikt. Var jau jūsmot par peļņas iespējām aiz robežām, bet mēs tur vienmēr būsim iebraucēji. Te ir mūsu vieta un mūsu iespējas. Kā tai anekdotē par tārpiem sūdu čupā, kuriem jautā: "Kāpēc jūs te dzīvojat?" Un šie atbild: "Bet te ir mūsu dzimtene."
Tagad: Situācija ir skumīga. Darbīgie, aktīvie cilvēki tomēr izvēlas doties prom. Diemžēl. Pirmkārt, valdība stāsta par plāniem, kam nav izpildījuma, seguma. Darbīgiem cilvēkiem nav motivācijas palikt. Otrkārt, pašiem pietrūkst dzimtenes mīlestības. Protams, vieglāk ir aiziet un apsēsties pie pilna galda, bet pašiem uz vietas saklāt savējo galdu - to kaut kā negrib...
Toreiz: Nekas nenotiek pēkšņi, vienā dienā. Arī lielas lietas nav vienā mirklī veicamas. Lai visu sakārtotu, vajadzīgs laiks un pieredze. Pat ja kādam iedotu maisu naudas un teiktu - rīt atver slimnīcu! -, čiks vien tur iznāktu. Visi attīstības posmi pašam jāiziet, pieredze un zināšanas jāiegūst. [..] Ir vajadzīga puse dzīves, lai kaut ko kārtīgu izveidotu. Ja mēģini būvēt uz smiltīm (bez kārtīga pamata), ja darāmais tev nerūp, tāda smilšu pils vien iznāk. Tagad: Kad sāku strādāt privāti, biju domājis: sāks darboties normāla veselības apdrošināšana sistēma, bet tāda netika izveidota; arī likumdošana netika sakārtota. Līdz ar to privāti strādāt un izdzīvot šodien var tikai ambulatoras iestādes, ne nopietna (stacionārā) medicīna. Jo cilvēks no savas kabatas to nevar apmaksāt. Jā, var nosegt vienu spontānu pasākumu, piemēram, plastiskajā ķirurģijā. Bet arī te ir bīstama situācija - ja cilvēks sāk tiesāties kādas problēmas dēļ, tad tas bizness tūdaļ beidzas. Arī valsts slimnīcām tagad sokas grūti - lai savilktu galus kopā, tiek attīstīti maksas pakalpojumi, bet tik un tā ir ārkārtīgi grūti. Kur tagad lieku to biznesa funktieri, kas aizķēries no vectēviem - tirgotāja un būvuzņēmēja? Nu-u-u, joprojām ģimenei ir bizness - "Zaķumuižas ūdens", te vairāk darbojas dēls, es palīdzu ar padomu.
Toreiz: Jo grūtāk iet, jo nenovīdīgāki kļūst cilvēki. Galīgi apjukuši no grūtuma. Bet kuru gan tas interesē? Kā Freda un Ufo dziesmiņā: "Sniegi snieg un putina, bet ziemeļbriežiem vienalga..." [..] Man nekad nav bijis vienalga. Laikam neesmu ziemeļbriedis.
Tagad: Arī tagad nav vienalga. Tagad ne ar kādiem biznesiem īpaši nenodarbojos, tagad vislielāko gandarījumu rada tas, ja redzu, ka varu izoperēt slimnieku un viņš laimīgs aiziet mājās. Ja esi ķirurģijā nostrādājis vairāk nekā 30 gadu, šis ir gandarījums, no kā nevaru atteikties.
"Honorārs ārstam", Doctus 1/1999
Toreiz raksta varonis ANDREJS POŽARNOVS bija 7. Saeimas deputāts un Latvijas Ārstu biedrības prezidents, viņa vadībā biedrība bija izstrādājusi uzmetumu honorāru legalizēšanas likumam. Divu Doctus numuru lappusēs, iesaistot aktīvus ārstus (V. Zatlers, M. Ciems, O. Libermanis, D. Gardovska, A. Pētersons u.c.) tika diskutēts par honorāru ārstam. Tagad A. Požarnovs ir "Rīgas pilsētbūvnieka" valdes priekšsēdētājs un atzīst, ka pacienta un ārsta naudiskajās attiecībās joprojām daudz kas nav kārtībā.
Toreiz: Kolēģi dažkārt vaicā: kāpēc jālegalizē honorāri? Tu jau vari arī šodien prasīt no pacienta maksu - taisi augšā savu privātpraksi! Taču pēc pašreizējās finansēšanas sistēmas atbilstoši Ministru kabineta "Veselības aprūpes finansēšanas noteikumiem" valsts ārstniecības iestādē strādājošs ārsts tur savu privātpraksi atvērt nevar. Otrkārt, par pacienta ārstēšanu vai nu slimokase atmaksā visu, vai arī viss jāsedz pašam pacientam. Aizejot pie privāti praktizējoša ārsta, pacients par saņemto medicīnisko pakalpojumu samaksā simtprocentīgi. Loģiski, ka pacients iebilst: "Bet kā tad tā nauda, ko maksāju nodokļos? Kāpēc mana daļa aiziet citam un es to pats nevaru izmantot?" Ja ievieš jauno "honorārlegalizēšanas" modeli, tad pacients oficiālā kārtībā izraugās savu privātārstu un par viņa ārstēšanos programmas ietvaros maksā slimokase. Honorārs jau ir papildu maksājums par kvalitāti, par to, ka ārstē tieši izraudzītais ārsts.
Tagad: Atceros, ka ārstu sabiedrība toreiz nebija gatava sagatavotam likumprojektam... Tas tika gatavots pēc Vācijas modeļa, kur profesoriem, virsārstiem ir tiesības veidot savu praksi valsts ārstniecības iestādē un ņemt honorārus legāli un oficiāli, samaksājot nodokļus. Toreiz sākās protesti no ārstu sabiedrības - kā tad tā, kāpēc tikai daži drīkstēs ņemt honorārus, kāpēc ne visi?! Likumu nepieņēma, un Latvijas medicīna aizgāja pa citu ceļu, kas dod tiesības veidot ārstiem privātās prakses, attīstīt maksas pakalpojumus. Tiesa, robeža starp privāto un publisko medicīnu šodien ir... saplūdusi, puspelēka. Man ir gadījies ārstniecības pakalpojumus izmantot kā pacientam, un subjektīvā izjūta ir tāda, ka situācija publiskajā medicīnas sfērā pa šiem gadiem pasliktinājusies. Tāpēc cenšos izmantot veselības apdrošināšanu, maksas palātas vai maksas pakalpojumus (ja ārstniecības iestādē tas ir iespējams), tādējādi nesaskaroties ar publisko medicīnu. Ārsta un pacienta finansiālajās attiecībās, protams, šodien nav viss kārtībā... Manā skatījumā daudz labāk būtu, ja skaidri tiktu definēts oficiāls cenrādis un pacients skaidri zinātu, cik daudz un kam pienākas un kādā veidā var oficiāli norēķināties, nevis pacients staigā ar "prezentu" kabatā un nezina, no kuras puses ārstam pieiet. Savukārt ārsts baidās, vai tik pacients nav atsūtīts no KNAB kā provokators. Strādājot citos amatos un esot prom no medicīnas, brīžam ir nostalģija... Tajos gados, kopš medicīnā nestrādāju, mani bijušie kolēģi ir sagrupējušies trīs daļās. Vieni medicīnā ir uzdienējušies līdz augstiem profesionāliem amatiem, otra daļa atradusi iespēju strādāt ārzemēs, trešie pārkvalificējušies citā jomā. Kad mācījos Rīgas Starptautiskās ekonomikas un biznesa administrācijas augstskolas maģistrantūrā, brīnījos, jo satiku ļoti daudzus paziņas no ārstu vides, kas strādāja dažādās farmācijas firmās, citos uzņēmumos un apguva uzņēmējdarbību. Mans vilciens medicīnā ir aizgājis, bet lietas, kas bijušajiem kolēģiem sāp vai par ko prieks, - mani aizskar. Šogad trešo reizi iestājos augstskolā - mācos "Turības" Juridiskajā fakultātē. Par kursadarba tēmu izvēlējos Circenes iecerētās veselības aprūpes reformas juridiskos pamatus - medicīna joprojām man ir tuva sirdij un man ir citāds uzskats par šo reformu nekā pašreizējai veselības ministrei...
"Receptes stāsts par ārstu", Doctus 2/2000
Doctus vienmēr ir bijis žurnāls, kas meklējis krustpunktus ārstu un farmaceitu sadarbībā. 2000. gadā rakstījām par to, ko vērīgam farmaceitam par kolēģi-ārstu pasaka recepte. Viena no iztaujātajām farmaceitēm bija Limbažu aptiekas vadītāja ILONA RŪĶE. Viņa uzsver: 12 gadu laikā mainījusies sadarbības forma (vēl taču priekšā e-recepte!), bet ārstu un farmaceitu labās attiecības nav mainījušās.
Toreiz: Poliklīnikas un slimnīcas ārstu kopīgajās piecminūtēs periodiski mīļi atgādinām, kā izrakstīt receptes. Reizi mēnesī mums kopā ar ārstiem ir mācības, arī tad varam aprunāties. Ja rodas individuālas problēmas, runājam kabinetā zem četrām acīm.
Tagad: Slimnīca likvidēta, tā vietā ir dienas stacionārs, tāpēc kopīgas piecminūtes nenotiek. Poliklīnikā, kur ir ģimenes ārstu un speciālistu prakses, ir arī mūsu aptieka - te arī saņemam atgriezenisko saiti no ārstu kabinetiem, ārsti ienāk, aprunājas. Ja poliklīnikas aptiekā mūsu farmaceitēm pietrūkst informācijas, piemēram, par konkrētu zāļu sagādi, viņas zvana uz mūsu "lielo" aptieku. Ja receptē ir kādas ķibeles, piemēram, kaut kas nogājis greizi diagnožu kodā, izrakstot kompensējamās zāles, tad veikli, ātri un mierīgi nokārtojam, lai cilvēkam nav jāstaigā ar recepti šurpu turpu.
Toreiz: Vislielākās galvassāpes aptiekāriem sagādā bēdīgi slavenās papīra strēmelītes, uz kurām uzšņāpts medikamenta nosaukums. To dēļ farmaceiti ik dienu nonāk dilemmas priekšā - pārkāpt likumu un recepšu zāles izsniegt pret paviršām zīmītēm vai sarūgtināt pircēju, sūtot atpakaļ pie ārsta. Ja mēs bez receptes nedosim, cilvēks aizies uz citu aptieku, kur viņam pret to pašu zīmīti izsniegs.
Tagad: Problēma nav izskausta pilnībā, visbiežāk pacients ar "strēmelīti" atnāk no stomatologa. Tad sazināmies ar ārstu vai jautājam klientam: varbūt viņam ir iespēja aiziet pie ģimenes ārsta tūdaļ un pēc tam to recepti atnest. Otrs variants - slimnieks ir izrakstījies no slimnīcas, viņam ir izraksts, kurā norādīts, kādas zāles jālieto. Tad viņš ar to nāk uz aptieku, nevis dodas pie sava ģimenes ārsta. Ja netiek tajā pašā dienā pie ģimenes ārsta un zāļu lietošanu nedrīkst atlikt, iedodam tās dažām dienām, kamēr recepte tiek sagādāta.
Toreiz: Par viena cilvēka atnesto recepšu skaitu - rekords bija viens pircējs, kurš uz letes bija sarindojis 15 receptes, 15 dokumentālas liecības par ārstiem.
Tagad: Ai, tas nu gan nav mainījies! Vienam cilvēkam var būt ļoti daudz izrakstītu medikamentu, piemēram, diabēta pacientam ar hipertensijas problēmām un paaugstinātu holesterīna līmeni. Un ja vēl ir arī apdrošināšanas polise...!
"Gribam pacelt Latgalei to asti augstāk!", Doctus 3/2000
Farmaceite SVETLANA LAIZĀNE pirms 12 gadiem kopā ar dzīvesbiedru Juri Laizānu, bijušo enerģētiķi, toreiz vienu no veiksmīgākajiem Latvijas farmācijas biznesmeņiem, dedzīgi stāstīja par savām izlolotajām četrām aptiekām un divām filiālēm, kas bija iecienītas Latgales pusē. Pirms 12 gadiem Laizāni bija pirmie uzņēmēji Latgalē, kam piederēja sava privātā aptieka. Tagad Laizānu ģimenei pieder piecas aptiekas. Klāt nācis arī mazs biroja tehnikas veikaliņš Rēzeknē.
Toreiz: Mēs esam pirmie vēl dažās jomās. Rēzeknes "Lanas" aptiekā, piemēram, jau sen var iepirkties ar kredītkartēm. [..] Grāmatvedības uzskaiti mēs datorizējām jau pirms sešiem gadiem, kad pat vairākas medikamentu piegādātājfirmas vēl rakstīja pavadzīmes ar roku. "Lanas" aptieku tīklam jau ir pašiem sava mājaslapa internetā. Gribējām datorizēt arī "Lanas" medikamentu uzskaiti, bet tas plašais sortiments... Sākam domāt arī par preču marķēšanu ar svītrkodiem, bet pagaidām tas mums ir par dārgu. Jaunais likums par aptiekām nosaka to, ka invalīdiem jāierīko speciāli celiņi iebraukšanai telpās. "Lanas" aptieku arhitekte Inta Mangulsone, projektējot telpas, to paredzējusi, un divās aptiekās mums šie celiņi jau ir.
Tagad: Galvu par datorizācijas lietām vairs nelauzām. (Smejas.) Taču būt pirmajiem vairs nav vienkārši. Ir citi laiki, vietējie uzņēmumi nespēlē vairs tādu lomu, nespējam konkurēt ar ārzemju investīcijām "Euroaptiekās", "BENU aptiekās", spēcīgām lieltirgotavām, kam ir savas aptiekas. Esam iesaistījušies mārketinga programmā - "Aptieku aliansē".
Toreiz: Aptiekā jābūt visām nepieciešamajām zālēm, arī homeopātiskajiem līdzekļiem, uztura bagātinātājiem, ārstnieciskajai kosmētikai. Visās "Lanas" aptiekās var bez maksas izmērīt asinsspiedienu, nosvērties, izdzert glāzi vēsa avota ūdens. Sākumā skolēni pie mums nāca veselām klasēm kā ekskursijā, lai iedzertu ūdeni. Mēs aicinājām pie sevis dažādu firmu pārstāvjus, sākām rīkot degustācijas, popularizēt veselīgu dzīvesveidu. Piemēram, ciemos uzaicinājām daudzkārtējo Latvijas čempionu kultūrismā Aivaru Visocki. Viņš izģērbās peldbiksītēs, parādīja apmeklētājiem savu skaisto figūru un skaidroja, kā pie tādas var tikt. Sportistu pārtikas noiets mums strauji palielinājās.
Tagad: Ne tikai Rīgā, bet arī laukos cilvēki kļuvuši gudrāki, izglītotāki, ir izlutināti ar dažādiem veselības mērījumiem. Mēs to visu turpinām. Tik trakus pasākumus kā ar Visocki gan vairs nerīkojam (Smejas.) Cilvēki pieraduši, ka lielveikalos notiek visādi brīnumi, ar to vairs nevaram konkurēt.
Toreiz: Interesanti ir tas, ka visi topošie farmaceiti aizbrauc uz Rīgu mācīties un pēc skolas beigšanas tur arī paliek. Taču beidzamajā laikā esam pamanījuši, ka apmēram pēc trim gadiem vairāki no viņiem, varētu pat teikt - daudzi atgriežas dzimtajā pusē.
Tagad: Reti kurš atgriežas. Daudzi aizbrauc uz ārzemēm. Mūsu meita arī izmācījās par farmaceiti un palika Rīgā - strādā farmakoloģijas katedrā universitātē. Kā pacelt šodien Latgalei asti? Divdesmit gados iedzīvotāju skaits Rēzeknē sarucis uz pusi. To arī jūtam, nav pircēju. Kas atliek mums? Būt savas aptiekas, vietas patriotiem. Maksājam savai pilsētai nodokļus. Tā ceļam to asti Latgalei. Strādāt ir kļuvis vieglāk tādā ziņā, ka vairs nav mežonīgais laikmets, kad pašiem bija jābrauc pēc zālēm, lieltirgotavas ir attīstījušās. Taču aptieka ir valsts reglamentēta iestāde - ja paceļ cenas elektrībai, nevaram zālēm kā pienam pielikt dažus santīmus, zāļu piecenojumi neaug. Esam cenas "nometuši" - strādājam pa nullēm. Tāds brīvprātīgo darbs gandrīz sanāk. Esam atteikušies no nakts dežūrām, jo tās nebija rentablas. Aptieku vidē šodien valda agresīva konkurence, strādā ar negodīgiem paņēmieniem, aizmāna darbiniekus. Tās agrākās dzirksteles jau sen nav, tā bija jaunības maksimālisma dzirkstele. Prieks ir par klientu pateikto paldies. Tas paliek.
"Kuģa ārsts atrasts!" Doctus 3/2001
2000. gadā ekspremjers Māris Gailis ar Doctus starpniecību uzrunāja dakterus, meklējot kuģa ārstu 22 mēnešus ilgajai pasaules tūrei ar jahtu "Milda". Anesteziologs KASPARS SMILGA attapās oktobrī, bet sludinājums bija publicēts jūnijā. Aizsūtīja e-pasta vēstuli. Atbildes uzreiz nebija. Uzzināja, ka kolēģi, kas arī bija rakstījuši pieteikumus, saņēmuši ļoti pieklājīgus atteikumus. Saprata - nav ko gaidīt, jāmeklē pašam šī kompānija rokā! Rezultātā žurnālā Doctus divu gadu garumā varēja lasīt astoņas Kaspara Smilgas speciālreportāžas no "Mildas". Tagad viņš Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā vairs nepraktizē kā anesteziologs, bet strādā ar informāciju tehnoloģijām, administrē arī mājaslapas buratajiem.lv un dzidra.lv. Un burā!
Toreiz: Man patīk uz kuģiem skatīties, bet burāt nav bijis izdevības. Vienu brīdi domāju - varbūt iet uz kuģa par ārstu. Tad parunāju ar kolēģiem - tur galīgi neesot interesanti.
Tagad: Tagad man ir sava laiva, 2006. gadā nopirku jahtu. Ar to visai intensīvi burāju. Šajā gadā bija diezgan interesants pasākums - bijām Arktikā, burājām tur visu vasaru. Divatā ar Juri Bārzdiņu tikām pat līdz 80. paralēlei. Pie lāčiem aizburājām. Visnotaļ patika! Kopš uzkāpu uz "Mildas", tā... jā, neesmu nokāpis. Burāšana ir viens no ērtākajiem, lētākajiem, drošākajiem veidiem, kā ceļot. Varbūt ne visu var apskatīt, bet pietiekami daudz.
Toreiz: Kad biju maziņš, mēs abi ar mammu ar "stopiem" izbraukājām puspasaules. Latgales keramiķus kājām esam apstaigājuši vienā vasarā. Pie viena šķūnī padzīvo, paskatās, kā viņš strādā, pēc tam - tip, tip - pie nākamā. Kirgīzijā meteoroloģiskajā stacijā gadu nodzīvojām, mamma tur komandējumā aizbrauca. Interesanti - krievu skolā ar kirgīzēniem pakauties. Gandrīz kā ar pirātiem, tikumi tur ļoti līdzīgi: akmens rokā un no mugurpuses pa galvu. Tagad: Jā, ir man tāds netikums - blandīties apkārt. Paņēmu puiku līdzi uz Norvēģiju, bet ģimeni savā netikumā maz iesaistu, blandos viens.
"Ārsts bija Dievam līdzīgs", Doctus 10/2002
Pirms 10 gadiem Doctus rīkoja diskusiju par ārsta prestižu. Doctus redakcijas telpās pie viena galda sēdēja gan izcilais ārsts prof. Ilmārs Lazovskis, gan medicīnas vēsturnieks Arnis Vīksna, gan farmācijas firmas Pfizer produktu speciālists un reanimatologs Edijs Ilziņš, ģimenes ārste Ilze Bode un studente Inga Priedniece. Šajā kompānijā bija arī 1. kursa students JĀNIS KAUPE. Tagad, pēc 10 gadiem sazvanīts, viņš smej: sagadīšanās vai kā, bet gluži nesen viens kolēģis "izracis" veco Doctus, lai apskatītos, ko viņš toreiz sacījis.
Toreiz: Vēl nezinu, kādu tieši specialitāti izvēlēšos, skatīšos, ko dzīve man piedāvā, un izmantošu situāciju. Pieļauju, ka varētu arī nestrādāt tieši par ārstu. Bet tas ir tikai tāpēc, ka es nekad nesaku "nekad".
Tagad: Esmu medicīnā, bez šaubām. Šogad pabeidzu sporta medicīnas rezidentūru un kopš septembra strādāju Latvijas Olimpiskajā vienībā. Līdz tam darbojos Sporta medicīnas valsts aģentūrā, pāris gadu lasīju anatomijas lekcijas Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā. Kāpēc sporta medicīna? Dzīve piedāvāja iespēju iepazīties ar darbu sporta medicīnā. Pats aktīvi braukāju ar velosipēdu (patīk man šī lieta!), sanāca pastrādāt Olimpiskās vienības laboratorijā - kopš tā laika īpaši nebija jādomā, kādu specialitāti izvēlēties. Iepatikās!
Toreiz: Neesmu gan dzirdējis, ka mediķu vidū būtu daudz bada nāves gadījumu. Varbūt esmu pārāk liels optimists, tomēr uzskatu - ja galva strādā, tad daudz ko var paveikt. Atzīstos, ka šobrīd man vēl nav reālas apjausmas, ko nozīmē dzīvot par tik un tik latiem, bet uzskatu, ka es ļoti maz tagad prasu no vecākiem. Es nedzeru, nesmēķēju, mani izdevumi nav lieli.
Tagad: Atceros, ka vecākais kolēģis, kurš strādāja farmācijas firmā, toreiz diskusijā teica, ka negribētu graut manu jaunā cilvēka optimismu... Tomēr šodien joprojām par simt procentiem palieku pie tā paša viedokļa, ko izteicu toreiz. Varbūt man vienkārši veicas, bet es cenšos darīt to, kas patīk, un finansiālā puse... Neteikšu, ka varu nopirkt māju, bet varu paēst un dzīvot. Ja ar sirdi un dvēseli esi savā lietā, tad arī pārējais sakārtojas!
Toreiz: Kas tas prestižs tāds īsti ir? Tā pati uzticēšanās un viedokļa respektēšana no pacienta puses. Es neuzskatu, kad tad, kad beigšu studijas un sākšu strādāt, šīs profesijas prestižam ir jānāk līdzi kā bonusam. Man pašam jānopelna, lai mani cienītu. Ar to vien, ka esmu izvēlējies šo specialitāti, es par Dievu nekļūstu.
Tagad: Neesmu nekur tālu pavirzījies, man tagad ir jauna darbavieta, viss jāsāk ja ne gluži no nulles, tad sevi atkal jāparāda, jāpierāda. Tas laikam būs tāds nebeidzams process. Ārsts nekad nevar ieslīgt pašapmierinātībā, gulēt uz veciem lauriem - ārstam savs prestižs visu laiku ir jāapstiprina.
Foto: no Doctus arhīva
