No divdesmit tūkstošiem septiņsimtie
Vai sašutums bija vietā?
Latvijas Universitāte ar šo izvērtējumu ir apmierināta, jo no 15 visaugstākajā kategorijā novērtētajām zinātniskajām institūcijām sešas ir Latvijas Universitātē, un starptautiskie eksperti atzinuši, ka mūsu mērķis būt zinātnes universitātei ir realizējies. Mums izdevies sagraut mītu, ka fakultātēs nevar būt zinātne un ka tā var pastāvēt tikai zinātniskos institūtos. Trīs no novērtētajām zinātnes institūcijām ir LU fakultātes: Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultāte, Datorikas fakultāte un Fizikas un matemātikas fakultāte, kā arī trīs zinātniskie institūti: Cietvielu un fizikas institūts, Atomfizikas un spektroskopijas institūts un Literatūras, mākslas un folkloras institūts, kas augsto novērtējumu saņēmis, pateicoties mūsu folkloristiem. Un šeit ir apgāzts arī otrs mīts, ka starptautiski nevar izvērtēt humanitārās zinātnes.
Protams, šajā izvērtējumā var diskutēt par interpretāciju, iespējams, ir arī objektīvas problēmas, bet tās noteikti nav tik lielas, lai teiktu, ka izvērtējums ir neobjektīvs.
Zinātnes bāzes finansējums Latvijā ir tikai 25 procenti no aprēķinātās nepieciešamās minimālās summas. Pirmajam pusgadam septiņi miljoni eiro. Vai par šādu summu Latvijā zinātnei var būt ambiciozi mērķi?
Tas gan nav vienīgais Latvijā zinātnei pieejamais finansējums, bet, protams, šī summa nav adekvāta. Valsts kopā ar struktūrfondiem no IKP zinātnei Latvijā atvēl mazāk par 0,5%, līdz ar to pēc Eiropas Savienības valstu rādītājiem esam ļoti tālu no optimālā.
Otrs jautājums ir par zinātnes organizāciju. Protams, sistēma ir jāsakārto, bet - vai zinātni finansēsim tikai tad, kad sistēma būs ideāli sakārtota, vai sapratīsim, ka zinātne ir vitāli nepieciešama valsts attīstībai? Citādi situācija ar zinātnes finansējumu šobrīd atgādina anekdoti par trakonama baseinu, kur pacientiem saka: kad iemācīsities peldēt, tad baseinā ielaidīsim arī ūdeni. Es uzskatu, ka sistēmu var sakārtot, investējot tajā.
Vajās vietas zinātnes finansējumā saistītas ar ES naudas administrēšanu, kas, manuprāt, ir pārāk birokrātiska. Joprojām vadu ES pētniecības projektus, tāpēc varu par to runāt kā cilvēks, kas ar to ikdienā strādā. Šobrīd prevalē stundu skaitīšana, lai gan vispirms būtu jāprasa, vai ir zinātniskais rezultāts. Protams, procesā nedrīkst būt anarhijas, bet šobrīd skrupulozi tiek kontrolēts process, nevis mērīti rezultāti.
Vai zinātne Latvijā ir racionāla - augstskolas mērķis ir sagatavot vairāk doktorantu vai produktīvus doktorantus?
Uz mums attiecas abi mērķi, un ir jāatzīst, ka gan akadēmiskajai videi, gan sabiedrībai kopumā trūkst cilvēku ar doktora grādu. Latvijas Universitātei vien vajadzētu ap četriem tūkstošiem doktoru. Normālā sabiedrībā visiem doktorantiem nebūt nav jānonāk zinātnē, viņiem jābagātina tautsaimniecība. Tāpēc ir svarīgi domāt, kā doktorantus adekvāti finansēt, piemēram, šobrīd vitāli nepieciešams finansējums pēcdoktorantūras studijām, kas doktorantam dod iespēju strādāt citā augstskolā, paralēli meklējot darbu. Tā kā mūsu kaimiņvalstī šādas stipendijas ir, daudzi mūsējie nonāk Igaunijā un, iespējams, atradīs darbu ārpus Latvijas, kas mūsu valstij nebūt nav izdevīgākais variants.
Rietumos Ph. D. grāda iegūšana ir pilnas dienas pētniecisks darbs laboratorijā, kamēr pie mums reti kurš doktorants to var atļauties. Kā risināt šo situāciju?
Pēdējos gados Latvijā situācija nebija nebūt tik slikta: bija stipendijas, piemēram, trešā gada doktorantam ap 800 latu mēnesī, līdz ar to doktora darbu kvalitāte pieauga. Diemžēl šī programma beidzās un tagad ar bažām skatāmies nākotnē. Izglītības un zinātnes ministrija nav plānojusi šādu stipendiju turpināšanu, būs tikai pēcdoktora stipendijas.
Normālā situācijā valstī izglītība sakņojas zinātnē - profesors reizē ir gan mācībspēks, gan arī augstas klases zinātnieks un piesaista līdzekļus reāliem zinātnes projektiem. Lai šos projektus realizētu, doktoranti ir visefektīvākais darbaspēks. Līdz ar to doktorants saņem arī projekta naudu, lai nedomātu, kur vēl piestrādāt vakaros, lai savilktu galus. Un šis noteikti ir labākais veids, kā attīstīt zinātni, jo iegūstam gan jaunas zināšanas, gan izglītību caur reāliem zinātnes projektiem. Laureātu fotoattēlos Nobela komitejas tīmekļa vietnē redzams: profesoriem apkārt pulks jaunu cilvēku - doktoranti, maģistranti. Unikālāku un labāku recepti mēs neizdomāsim.
Vai tik mazā valstī kā Latvija LU un RSU medicīnas un farmācijas studiju programmu konkurence ir lietderīga?
Konkurence ir labs stimuls. Mūsu valstī ir virkne studiju programmu, kas augstskolās dublējas daudz vairāk nekā medicīna. Uzskatu - mums ir laiks aizmirst, ka esam maza valsts, jo ar savu augstskolu piedāvājumu konkurējam gan ar Hannoveres, gan Helsinku, gan citām Eiropas universitātēm. Ja Latvijas Universitātē gribam noturēt pozīcijas, tad medicīnas jomā mums jābūt inovatīviem. Piemēram, neiroķirurģijā vairs nevar iztikt bez inženieriem un fiziķiem. Esmu bijis operācijā, kur sākumā inženieru un fiziķu ir vairāk nekā ārstu, bet pēc galvaskausa atvēršanas ķirurgs jau komandē datoroperatorus. Tikai ar mediķu darbu vien jaunas idejas nevarēs attīstīt un tikai tādā plaša profila universitātē, kāda ir Latvijas Universitāte, mēs varam panākt šo sinerģiju. Piemēram, pirmsklīnisko priekšmetu docēšanā mums ir unikāla iespēja piesaistīt docētājus no plaša fakultāšu spektra, daudz plašāka nekā specializētajās medicīnas izglītības iestādēs.
Arī studiju izvērtējums apliecināja, ka starptautiskā līmenī LU Medicīnas fakultāte novērtēta augstu, īpaši atzīmējot tās konkurētspēju ārvalstu studentu piesaistē. Mūsu Medicīnas fakultāte aug visstraujāk, tajā ir vislielākais ārzemju studentu skaits (lielākā daļa šo studentu ir no ES valstīm).
Vai ārvalstu studentu skaits būtu jāpalielina?
Uzskatu, ka jā. Mums ārzemju studentu skaits ir ap 4%, bet mēs gribētu, lai tie ir 10% un vairāk. Tas nepieciešams vispirms demogrāfiskās situācijas dēļ, jo Latvijā studētgribētāju skaits sarūk. Mācot mazāk studentu, kvalitātes nebūs, jo "katlam jāvārās" arī studentu pusē. Jauniešiem jāmācās internacionālā vidē, jau studiju laikā jāveido profesionālie kontakti. Visus studentus apmaiņas programmās aizsūtīt nevarēsim, tāpēc ir labi, ka ārzemju studenti brauc pie mums.
Bet vai valsts interesēs nebūtu spējīgākos studentus noturēt Latvijā?
Mēs dzīvojam atvērtā Eiropā un žogu sev apkārt neuzcelsim. Latvijai jābūt pietiekami interesantai valstij, lai tikpat, cik mūsējie brauc prom, ārzemnieki brauktu pie mums. Pirms desmit gadiem manā kabinetā ienāca Čikāgas Universitātes beidzējs ar doktora grādu fizikā, īsts amerikānis bez latviešu saknēm, un taujāja pēc darba. Tagad viņš studentiem lasa lekcijas jau latviešu valodā un ir augsti kvalificēts darbinieks. Ir arī latvieši, kas atgriežas kā augsti kvalificēts darbaspēks, piemēram, Andris Ambainis, Jurģis Šķilters, Vjačeslavs Kaščejevs, Aigars Ekers. Negribu šķist augstprātīgs reintegrācijas jautājumā, bet visus latviešu izcelsmes cilvēkus, kas ieguvuši doktora grādu, mums nemaz atpakaļ nevajag. Mums vajag tādus, kas ārvalstīs veidojuši veiksmīgu karjeru. Spilgtākos. Tāpēc esmu priecīgs, ka jaunieši brauc studēt uz ārzemēm.
Pilnu rakstu lasiet Doctus marta numurā.
Foto: Ligita Ieviņa