Zinātnē solo numuru nav. Marina Makrecka-Kūka
Esat veiksminiece?
Nē, drīzāk sacītu, ka esmu darbīga un čakla; paļauties uz veiksmi vien ir par maz. Ja gribu ko sasniegt, kaut kas jādara, jāmēģina. Darot izdosies.
Veicies man varbūt citā nozīmē - īstajā laikā saprotot, kas mani interesē, un izvēloties, ko studēt. Studiju laikā - sākot strādāt zinātnes laboratorijā un pārliecinoties, ka man šis darbs patīk. Sākumā gan šo iespēju uztvēru kā izdevību studentei izmēģināt spēkus, nedomājot, ka Organiskās sintēzes institūta farmaceitiskās farmakoloģijas laboratorija kļūs par manu darbavietu. Taču man tur patika, ar prieku braucu uz laboratoriju pēc lekcijām un brīvajās dienās.
Sadzīviskā izpratnē farmaceita profesija bieži vien vispirms saistās ar aptiekāra darbu. Aiz letes izturēta, laipna...
...un ļoti pedantiska darbiniece! Izvēlējos citu virzienu un darbam aptiekā laikam īsti nemaz nederētu, jo neesmu tik klusa, mierīga. Arī zinātnē nepieciešama precizitāte, taču nez vai kā vērtīgākā iezīme tajā noderētu pedantiskums - lai darbības laukā rastu kādu jaunu ceļu, jābūt radošam, gatavam pamēģināt darīt citādi, nevis pēc priekšrakstiem. Zinātnē strādājot, jābūt idejām, interesei un aizrautībai pamēģināt ko citu, pamainīt ierasto, meklēt variantus, nevis rūpīgi čubināt labi zināmo.
Kas ir jūsu pētījumu lauks, strādājot Organiskās sintēzes institūtā?
Mana promocijas darba temats doktora grāda iegūšanai ir "Jaunu zāļu mērķu izpēte enerģijas metabolisma regulācijā". Mērķis ir atrast veidu, kā iespējams pielāgot un izmantot enerģijas vielmaiņu, lai tās pārpalikumi nekaitētu sirdij.
Sirds ir muskulis, un normālai sirds funkcionēšanai nepieciešama enerģija. Turklāt sirds ne brīdi "neguļ", tā darbojas nepārtraukti, visu cilvēka mūžu. Enerģiju sirdij lielākoties nodrošina taukskābes, ko uzņemam ar uzturu un kas organismā veidojas arī vielmaiņas procesā. Taču, ja taukskābju ir par daudz un enerģijas ražošanai tās netiek izmantotas pilnībā, veidojas pārpalikumi, kas dažādās formās uzkrājas organismā un nevis palīdz sirdij ritmiski darboties, bet gan apgrūtina tās funkcionēšanu.
Viens no šo sirdij bīstamo pārpalikumu veidiem ir taukskābju vielmaiņas starpprodukti acilkarnitīni - aktīvas taukskābes, kas gatavas enerģijas ražošanai, taču šūnas bieži vien nespēj tās izmantot tā, kā vēlams.
Sākumā nebija īsti skaidrs, vai acilkarnitīnu uzkrāšanās notiek tāpēc, ka ir bojāti mitohondriji, ko dēvē par šūnu enerģijas ražotnēm, vai arī šie organisma neizmantotie taukskābju vielmaiņas pārpalikumi paši bojā mitohondrijus. Tātad - kas ir cēlonis, kas - sekas? Veicot eksperimentus, mums izdevās pierādīt, ka acilkarnitīni patiešām kaitē sirdij. Šā kaitējuma sekas ir enerģijas trūkums sirdij un dažādi traucējumi tās normālā funkcionēšanā.
Nākamais uzdevums ir meklēt veidu, kā palīdzēt organismam tikt galā ar vielmaiņas procesā enerģijas ražošanai neizmantotajām taukskābēm. Viens risinājums ir saprast, ko vajadzētu darīt, lai acilkarnitīni neveidotos par daudz. Otrs - kā būtu iespējams izvairīties no šo taukskābju vielmaiņas kaitīgo pārpalikumu uzkrāšanās. Trešais - ja tie jau uzkrājušies, kā panākt, lai acilkarnitīni tiktu izmantoti enerģijas ražošanai un palīdzētu sirdij tikt galā ar sekām, ko tie izraisījuši, un darboties normāli.
Jāmēģina un jāpārbauda visas iespējas, rēķinoties, ka zinātnē arī negatīva atbilde uz kādu jautājumu ir ieguvums - tātad tas nav pareizais ceļš, jāmeklē cits.
Citiem vārdiem - jāatrod zāles, ar ko vērsties pret kaitīgajiem acilkarnitīniem?
Daļēji jā, taču vispirms jāsaprot, kā medikamentam vajadzētu darboties, kam ar to jātrāpa; tas ir visa projekta pamatā.
Tas nav darbs, ko varētu paveikt viens pētnieks.
Zinātnē solo numuru nav. Nemaz nevar būt - darbību zinātnē drīzāk var salīdzināt ar kori, kuru prasmīgi, noteikti vada diriģents, īstajā brīdī iesaistot vajadzīgās "balsis". Laboratorijā strādā pie vairākiem projektiem vienlaikus, darbojamies kā komanda, palīdzam cits citam veikt eksperimentus, lai pabeigtu pētījumu vai sagatavotu publikāciju.
Es vairāk specializējos mitohondriju funkciju un to bojājumu izpētē šūnās, šajā jomā strādāju mazliet dziļāk nekā citi kolēģi. Savukārt viņiem ir savas īpašās nozares.
Vai par studiju virzienu izšķīrāties viegli un pašsaprotami?
Skolā man ļoti patika ķīmija - pateicoties fantastiskai skolotājai Alvīnai Petrovai. Mācījos Rīgas 65. vidusskolā - tā atradās vistuvāk mājām, bez īpašas specializācijas, tomēr ļoti spēcīga eksaktajās zinātnēs. Skolotājas Petrovas stundas bija vesels piedzīvojums - kā viņa stāstīja par reakcijām, par ķīmiju ikdienas dzīvē! Fenomenāli! Piedalījos ķīmijas olimpiādēs, arī fizikas un matemātikas; interesējos par bioloģiju. Mani saistīja medicīna, šķita interesanti, kā funkcionē organisms, cik skrupulozi un precīzi tajā viss izdomāts. Kādu brīdi šaubījos, vai studēt ārstniecību vai farmāciju, līdz māsīcas vīrs pajautāja: vai gribi ikdienā ar ķīmiju nodarboties? Gribu. Nu tad skaidrs, ka farmācijas studijas būs piemērotākās.
Stradiņa universitāte bija vienīgā augstskola, kur iesniedzu dokumentus. Būdama parastas Ķengaraga skolas absolvente, veiksmīgi iestājos budžeta grupā, pabeidzu universitāti. Tagad turpinu studijas doktorantūrā - ceru, ka šogad tās pabeigšu! - un pati lasu lekcijas studentiem, vadu viņu zinātniskos darbus.
Jūs labi runājat latviski, bet vai tas, ka studijas būs latviešu valodā, nebiedēja?
Kā jau tas mēdz būt, ir lietas, par ko vairāk uztraucas tuvinieki. Mana mamma savulaik bažījās, vai daru pareizi, iesniegdama dokumentus tikai vienā studiju programmā, farmaceitos: ko tad, ja netikšu budžeta grupā?! Mudināja paralēli mēģināt arī mediķos. Bet paliku pie sava. Vecmamma sākumā uztraucās - vai tu spēsi, visu taču vajadzēs mācīties latviski?!... Tagad latviešu valodu protu labāk, bet arī skolas laikā, piedaloties olimpiādēs, un citur runāju latviski, tāpat, piestrādājot mammai piederošajā bērnu apģērbu veikalā, ar pircējiem sazinājos katram no viņiem ērtā valodā.
Tagad krieviski runāju tikai ar vecākiem, jo visur citur ikdienā - gan institūtā, gan augstskolā, tāpat savā ģimenē - esmu latviskā vidē. Esmu straujas dabas, un, ātri runājot krieviski, man dzimtajā valodā arvien biežāk iesprūk latviešu vārdi. Kolēģi pat teic, ka krieviski es runājot ar vieglu latvisku akcentu.
Kā jums savos 26 gados izdevies kļūt jau par tik daudzu publikāciju līdzautori starptautiski citējamos zinātniskos žurnālos?
Kopš studiju laika strādājot Organiskās sintēzes institūta farmaceitiskās farmakoloģijas laboratorijā, esmu iesaistījusies dažādos jaunu zāļu izstrādes projektos, pie kuriem strādāja kolēģi. Veicu eksperimentus, palīdzēju kolēģiem, lai pabeigtu kādu viņu publikāciju. Padarīju vienu darbiņu, otru, pamazām krājot pieredzi un dažādu projektu īstenošanā piedaloties arī ar daļiņu sava darba. Kad stājos doktorantūrā, biju līdzautore četriem starptautiski citējamiem rakstiem.
Tā ir ierasta, loģiska prakse, ka eksperimentus, kas nepieciešami cita publikācijai, veic kolēģi. Katrs publicēts raksts citiem ļauj spert nākamo soli - zini, ko kāds citā laboratorijā, citā pasaules malā jau ir pārbaudījis, un vari iet tālāk vai citā virzienā.
Tā piešķirta kā atbalsts pētījuma veikšanai par jaunas pieejas meklēšanu sirds veselības saglabāšanai - samazinot acilkarnitīnu daudzumu.
Vispārīgāk raugoties, stipendija ir dota, lai kaut ko paveiktu. Es uz to pretendēju jau trešo reizi un, lai gan iepriekšējos gados stipendiju ieguva citas pētnieces - starp citu, no mūsu laboratorijas esmu piektā, kas to saņem! -, visu, ko biju plānojusi paveikt, piesakoties uz to, bet neiegūstot, vienmēr esmu izdarījusi. Primārais bija vēlme, interese un nepieciešamība kaut ko noskaidrot un izpētīt, nevis pašmērķīgi saņemt stipendiju - ja atbalstu nepiešķir, pie šā temata nestrādāšu, mani tas vairs neinteresē.
Stipendija noderēs, kad drīz vien uz diviem mēnešiem došos uz Austriju - tur, strādājot apmaiņas programmā, varēšu apliecināt un citiem stāstīt, ka arī Latvijā ir zinātne, turklāt labā pasaules līmenī. Šī iespēja man šķiet pat svarīgāka nekā tikai konkrētais darbs. Jo arī no mums ir ko pārņemt, bet, lai tas notiktu, svarīgi, lai pasaulē mūs pazīst. Tāpēc jāpublicē raksti, jāpiedalās konferencēs, jādarbojas kopīgi starptautiski. Jā-trāpa vilnī, jāzina, pie kā strādā citi zinātnieki citur pasaulē, un jāgādā, lai arī citi zina, ko darām mēs, - tikai tad iespējama izaugsme un attīstība. Paldies mūsu laboratorijas vadītājai Maijai Dambrovai, kas pati savulaik bija L'Oreal stipendiāte un prot stimulēt citus, izvirzīt mērķus, uz kuriem tiekties.
Un, ja nu Austrijā saskumšu, būs iespēja atbraukt brīvdienās vai arī vīram paciemoties pie manis.
Abi esat zinātnieki, strādājat vienā institūtā...
Esam pabeiguši arī vienu augstskolu, studējuši vienu un to pašu specialitāti - farmāciju, tikai Jānis studijas Stradiņa universitātē beidza, kad es sāku. Iepazināmies laboratorijā, kad vēl biju studente praktikante, bet Jānis strādāja pie savas doktora disertācijas. Veicu kādus viņa darbam nepieciešamus eksperimentus, tagad viņš palīdz man, kad jāsagatavo publikācija latviešu valodā. Daudz strādājam kopā, bet mums katram ir savs lauciņš un mājās savas farmācijas laboratorijas nav!
Esat mūžam darbīgi?
Sēdēt un skatīties griestos arī reizēm vajag, un es to daru. Ir dienas, kad negribas neko, tikai dīku atelpu. Bet smadzenes un domāšanu vislabāk varu atslēgt tad, kad kaut ko daru. Agrāk cītīgi nodarbojos ar jogu, ik sestdienas rītu - man patika! Tā kolosāli palīdz sagatavoties atpūtai, brīvdienām - pēc nodarbības ir tāda enerģija! Man īpaši patīk asana, kuras izpildē pakāpeniski, nedomājot jāatslābina katra ķermeņa daļa. Sākumā šķita: kā tā var - nedomāt?! Taču pamazām iemācījos - un galva kļūst tīra, ir tāds enerģijas pieplūdums! Bet, lai līdz tam tiktu, vajadzīga fiziska piepūle, lai izturētu pozas, jāiemācās pareiza elpošana - jāstrādā ar sevi.
Tagad jogai atlicis mazāk laika, jo rīkojām kāzas, gaidāmas pāris konferences, tad atvaļinājums, kura laikā jāraksta disertācija, pēc tam jādodas uz Austriju.
Šim hobijam tagad vairāk pievērsies Jānis. Agrāk tā viņam nešķita aizraujoša nodarbošanās, bet, kad pirmoreiz kopā ar maniem vecākiem aizbraucām uz Engures ezeru un viņš izvilka līdaku, bija tik priecīgs un apmierināts, ka nu kļuvis par kaislīgu makšķernieku. Tēvam makšķerēšanas rīku ir daudz, tiem atvēlēta vesela istaba, un Jānis reizēm apcerīgi spriež - ja man tāda būtu...
Mums netrūkst darāmā - jāapciemo mani un vīra vecāki, jāsakārto vasarnīca Saulkrastos un jāsakopj dārzs, jāizbrauc ar riteņiem, jānokausē suns - Džeka Rasela terjeri ir enerģijas pārpilni.
Visu darāt ar zinātnisku loģiku un precizitāti?
Savā ziņā jā. Risinu lietas pakāpeniski, kā zīmējot shēmu - kur un kā ērtāk nokļūt, izdarīt ātrāk, racionālāk, optimizējot laika un resursu tēriņu. Ja kaut kur plānojam doties, man prātā ir maršruts un secība, kā rīkoties; ja dodos iepirkties - iztēlojos, kā iekārtots veikals, tad - kur man jāiet un kas jāiegādājas. Tā ir loģiski un ērti.
Foto: Māris Morkāns, Ilmārs Znotiņš/no «L'oreal» arhīva