Šogad janvārī apritēja gads, kopš ZANE KOBIAKA pēc rezidentūras beigšanas ir pilntiesīga ģimenes ārste Grobiņā. Var teikt, ka viņa ir atgriezusies mājās — šai pusē uzaugusi, tur joprojām dzīvo viņas vecāki un tur ar novada pašvaldības atbalstu gan saņēmusi stipendiju rezidentūras studijām, gan atradusi brīnišķīgu darbavietu ar fantastisku un atbalstošu kolēģu komandu.
Ar Grobiņas novada pašvaldības stipendiju
Zane strādā par ģimenes ārsti SIA “Inate”, kas ir visīstākais ģimenes uzņēmums. To Grobiņā nodibināja ģimenes ārsti Inese un Atis Aivari, vēlāk abiem pievienojās arī meita Amanda Ozoliņa. Jau pirms pāris gadiem abi šīs prakses izveidotāji neslēpa: mēs gatavojamies doties pensijā, tāpēc meklējam kolēģi, kas gribētu iesākto turpināt un savā aprūpē pārņemt mūsu pacientus.
Tas sakrita ar laiku, kad Zane jau studēja ģimenes ārstu rezidentūrā un kā Grobiņas novada iedzīvotāja saņēma pašvaldības stipendiju rezidentūras studiju noslēgumam. Un vienlaikus interesējās, vai Grobiņā atrastos ģimenes ārsta vieta.
“Man pastāstīja, ka dakteri Aivari gatavojas doties pensijā un ir gatavi apmācīt rezidentu. Savulaik pati esmu bijusi viņu paciente, tagad mēs satikāmies jau kā kolēģi."
Iesākusi rezidentūras studijas Rīgā, viņa tās pabeidza jau Grobiņā un tur arī ir palikusi.
Mediķe trešajā paaudzē
“Zināmā mērā esmu mediķe jau trešajā paaudzē,” jaunā ģimenes ārste atklāj. “Kādreiz, kad Vaiņodē vēl bija slimnīca, mana vecmāmiņa tur strādāja par laboranti. Vasarās mana mamma arī tur piestrādāja par māsu palīgu, tomēr profesionāli izvēlējās pedagoģijas ceļu.” Zanei, kas jau kopš mazotnes daudz laika pavadīja slimnīcā, bija skaidrs — būs ārste.
Kad nākotnes mērķi par medicīnu ieskicējās jau pavisam konkrēti, Zanes sākotnējā doma bija par fizioterapiju: “Jo man patika kustības.” Tomēr mamma mudinājusi — varbūt tomēr ārste, jo ārstam darbs būs vienmēr. Tad filmu iespaidā nāca doma par patologanatoma specialitāti. “Man šķita tik interesanti, ka izmeklēšanas gaitā no traipa uz apģērba var atklāt, kurš ir slepkava,” viņa smejas, atklājot, ka ļoti daudz skatījusies šādas filmas, lasījusi grāmatas un tā gandrīz vai nostabilizējusi savu izvēli. Tomēr, nonākot saskarē ar īsto medicīnu, sapratusi — ar dzīviem cilvēkiem tomēr darbs ir īstāks un ļoti liela nozīme medicīnā ir sarunai starp ārstu un pacientu.
Nākamā doma bija par ginekoloģiju, pat braukusi volontēt uz Liepājas reģionālo slimnīcu. Bet tad pavisam nejauši prakses laikā iepazinās ar ģimenes ārsti Lailu Mikuli Rīgā, kuras iespaidā iemīlēja ģimenes medicīnu. Tas bija jau sestajā studiju kursā. “Daktere Mikule man ļāva saprast, ka ģimenes medicīna ir kas daudz vairāk nekā tikai nosūtījumi uz analīzēm vai pie speciālistiem vai medikamentu recepšu izrakstīšana.”
Pirmās pieredzes mācības
Pirmie divi rezidentūras gadi topošajai ģimenes ārstei pagāja Paula Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā. Lai gan aiz muguras bija seši medicīnas studiju gadi, pirmajā rezidentūras dienā atklāsme bijusi visai skarba: es neko nesaprotu no praktiskās medicīnas! “Tajā brīdī, kad esi kopā ar īstu pacientu un tās vairs nav grāmatas un studijas, saproti, ka nedrīksti kļūdīties, jo pacienta veselība ir atkarīga no ārsta lēmuma,” viņa skaidro šo situāciju. Rīgā Zanei pagāja divi no trīs rezidentūras gadiem.
No tā laika viņai atmiņā arī kāda skarba pieredze, ko, visticamāk, nekad neaizmirsīs. Viņa kopā ar sertificētu ārstu izmeklēja pacienti, kas slimnīcā nonāca ar vēdersāpēm. “Nekas neliecināja par izteiktām problēmām,” viņa atceras. “Man bija jāaiziet pēc tonometra, lai pacientei izmērītu asinsspiedienu. Kad atgriezos, bija skaidrs, ka situācija ir daudz nopietnāka, nekā sākotnēji šķita. Atklājās, ka pacientei plīsusi divpadsmitpirkstu zarna — sākotnējā izmeklēšanā akna problēmu bija piesegusi.” Sievieti nekavējoties operēja, diemžēl viņa nepamodās no narkozes. Viņai bija tikai 51 gads...
Pēc tam Zane ilgi analizējusi, ko vajadzēja darīt citādi jau pašā sākumā. “Sapratu, ka visu izdarījām pareizi, bet vienalga šī bija ļoti skarba pieredze,” viņa neslēpj. Un mācība turpmākajam, ka jābūt gatavam negaidītiem pavērsieniem. Tagad jau patstāvīgā darba pieredzē viņai bija gadījums, kad ap pusnakti zvanījusi savam pacientam, gados vecākam kungam, ka jādodas uz slimnīcu. “Bija ap vienpadsmitiem vakarā, kad saņēmu atbildi no laboratorijas — ļoti slikti nieru rādījumi, lai gan pirms tam nekas neliecināja, ka tie pēkšņi varētu pasliktināties. Jā, viņam bija dažādas veselības problēmas, bet biju sabijusies — analīzes liecināja, ka, visticamāk, būs jāsāk nieru aizstājterapija. Pacients bija jāglābj.”
Kolēģi — atbalsta komanda
Zanes atgriešanās Grobiņā nebija nejaušība. “Mēs abi ar vīru Gintu iepazināmies vēl pirms studijām, devāmies uz Rīgu mācīties un skaidri zinājām, ka brauksim atpakaļ,” viņa stāsta. Zanes vīrs ir liepājnieks, izstudējis uzņēmējdarbību, bet tālāk izvēlējies jūrniecību.
Savukārt Zane saņēma toreizējās Grobiņas novada pašvaldības stipendiju un ieguva arī ģimenes ārstu praksi, kur turpināt rezidentūru un vēlāk palikt pastāvīgā darbā.
“No pirmās dienas, kopš te ierados, mēs ar dakteri Inesi Aivari strādājām kopā vienā kabinetā un ātri sapratām, ka esam uz viena viļņa, es tik daudz no viņas mācījos, un liela vērtība bija un joprojām ir arī pārējie kolēģi."
“Mēs esam trīs ģimenes ārsti, divi ārsta palīgi un divas medicīnas māsas. Tepat praksē var ņemt arī analīzes, notiek vakcinācija un bērnu aprūpe.” Tāpēc, sākot savu patstāvīgo praksi, viņai nebija jāmeklē sava komanda — viss jau bija uz vietas.
“Un man ir arī labi draugi ārsti, mēs daudz runājam par medicīnu — tā visa kopā ar maniem kolēģiem ir mana stiprā atbalsta komanda un drošības izjūta,” saka Zane. Drošību dod arī speciālisti Liepājas reģionālajā slimnīcā, ja vajadzīgs speciālista padoms, taču jaunā daktere to jautā tikai patiešām īpašos gadījumos, saprotot, ka šādas konsultācijas ir šo mediķu brīvprātīgais darbs. “Tāpēc es gribētu, lai mūsu veselības aprūpes organizatori valstī padomā par to, ka vajadzētu ieviest šiem speciālistiem apmaksātu laiku, kad viņi konsultē kolēģus,” Zane skaidro savu redzējumu. “Tad mums, ģimenes ārstiem, nebūtu neērti, ka atņemam laiku viņu tiešajam darbam.”
Sarunas laikā daktere atklāj, ka ne brīdi nedz studējot, nedz arī pēc tam nav bijusi doma meklēt savu vietu ārpus Latvijas. “Lielā mērā pateicoties maniem vecākiem, kas man jau no mazotnes iedevuši mīlestību pret mūsu valsti, mūsu Latviju, turklāt Grobiņa ir ļoti latviska pilsēta,” viņa sirsnīgi saka. Un piebilst, ka pēdējos gados situācija ar mūsu mediķu aizbraukšanu no valsts ir mainījusies — tik daudz vairs prom nedodas, jo valstī pamazām sakārto gan slodžu, gan samaksas un citus jautājumus.
Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2022. gada jūnija numurā
