VITĀLIJS ZUJS: mācīties no labākajiem jeb rezidentūras pieredze Austrijā

Insbrukā Vitālijs Zujs strādā kopš 2015. gada oktobra. Stāstot strukturēti ieskicē izglītības un veselības aprūpes sistēmu un ik pa laikam iestarpina smuki noapaļotu vācisku “ja”. Pašlaik viņš dzīvo, kā pats saka, pasakaini skaistā vietā — Insbrukā. Tā ar 130—140 tūkstošiem iedzīvotāju ir tūrisma centrs, Alpu ieskauta: 30 kilometru līdz Itālijai, divu stundu brauciens ar vilcienu līdz Cīrihei, pusotras stundas brauciens līdz Minhenei. Var doties skaistos ceļojumos, staigāt, slēpot. Ikdienā vairāk nekā Latvijā lutina saule.

Mācoties Rīgas Stradiņa universitātē, plānojis palikt Latvijā. “Diemžēl man uzreiz teica, ka labāk izvēlēties ko citu, nevis sirds ķirurģiju. Bet — viss ir reāli, ja vien kaut ko ļoti vēlies. Galvenais — nenolaist rokas.”

Ik gadu divi tūkstoši medicīnas studentu

Austrijā ir decentralizēta vara, tas nozīmē — katrai federālajai zemei sava, tāpēc nedaudz atšķiras arī izglītības un veselības aprūpes sistēmas. Tas jāņem vērā, izraugoties, kurā no zemēm (Vīne, Grāca, Insbruka, Zalcburga, Linca) ir vēlme strādāt. Austrijā ir piecas medicīnas universitātes, viena no tām privātā — Paracelza medicīnas universitāte Zalcburgā. Galvenā no četrām valsts medicīnas universitātēm atrodas Vīnē, tur ik gadu mācības sāk tūkstotis jauno kolēģu. Grācas universitātē gadā studē 400—500 studentu, tā atrodas slimnīcas teritorijā (pēc platības lielākā slimnīca Eiropā!), Insbrukā mācās 300—400 studentu. Vēl neliela universitāte ir Lincā, diezgan jauna, atklāta 2010. gadā. Kopumā Austrijā medicīnu ik gadu studē ap diviem tūkstošiem jauno kolēģu — ne tikai austrieši, arī vācieši, itālieši, šveicieši un studenti no citām valstīm.

Mācību process Austrijas medicīnas universitātēs sadalīts moduļos (katrs priekšmets ilgst noteiktu stundu skaitu). “Manuprāt, Austrijā, ja salīdzina ar Latviju, mācību process ir haotiskāks un zināšanu studentiem mazāk. Piemēram, anatomijas modulis ilgst trīs mēnešus, un tas nozīmē, ka students katru dienu mācās tikai anatomiju, nav citu priekšmetu. Mācoties anatomijas moduli, ir viens līdz četri kolokviji. Ja tos nokārto, nav eksāmena. Tas ir liels trūkums, jo līdz sestajam kursam students visu ir aizmirsis,” stāsta dakteris Zujs. Bet ir priekšmeti, kur nav kolokviju, tikai eksāmens, ko ik mēnesi var likt neierobežoti daudz reižu, līdz tas nokārtots. “Vēl mīnuss — dažos priekšmetos, piemēram, anatomijā, studentu grupas ir lielas, 36—72 studenti. Ja pirmajā un otrajā gadā moduļi ir saplānoti, tad pēc otrā gada students pats var izvēlēties moduļus, piemēram, fizioloģiju mācīties trešajā vai piektajā kursā vai pārcelt pēc astoņiem gadiem. Tādējādi mācību process ievelkas. Toties medicīnas studenti ir relaksētāki — paņem sešu mēnešu pauzīti, paceļo pa pasauli vai pamācās trīs mēnešus patofizioloģiju un — ai, tagad ziema, slēpošanas laiks, jāatpūšas!”

Pēdējais studiju gads ir klīniskās prakses gads, kad studenti apgūst ķirurģiju, iekšķīgās slimības, anestezioloģiju utt. Dažās zemēs valsts eksāmens jākārto, dažās — tāda nav, ārsta diploms tiek iegūts automātiski, sekmīgi pabeidzot studijas un uzrakstot diplomdarbu.

“Mācības notiek tikai (!) vācu valodā, nav tādu iespēju kā pie mums mācīties angliski. Studentiem tāpat ir Erasmus iespējas, var darboties Austrijas medicīnas studentu asociācijā — tas vēlāk dod priekšrocību konkurencē ar citiem.”

Dakteris Zujs norāda, ka studentiem ir arī nozīmīgas iespējas zinātnes jomā. “Piemēram, kardioķirurģijā mums ir sava laboratorija, kur strādā arī studenti un laboranti. Notiek pētījumi uz pelēm, ir sponsori no Vācijas, Šveices, ASV, Izraēlas. Viss atkarīgs no studenta vēlmes, jāteic gan — austrieši ir nedaudz slinki.”

Supersistēma!

Austrijā ir astoņi miljoni iedzīvotāju, taču tās veselības aprūpes sistēma apkalpo uz pusi vairāk iedzīvotāju, proti, katra federālā zeme apkalpo arī tai piegulošo valstu iedzīvotājus, jo Austrijas medicīnas kvalitāte un — galvenais — iespējas ir krietni lielākas nekā Itālijā, Ungārijā, Slovēnijā.

Vitālijs Zujs rāda grafiku ar veselības aprūpei atvēlēto IKP procentu — Austrijā tie ir 11 % jeb 38 miljardi eiro gadā! Tas ir viens no augstākajiem rādītājiem divdesmit septiņās Eiropas Savienības valstīs. Austrijas veselības aprūpes sistēma pēc Pasaules Veselības organizācijas datiem ierindota kā devītā labākā pasaulē, arī valsts iedzīvotāju apmierinātības līmenis ar pastāvošo sistēmu ir viens no augstākajiem Eiropā.

Austrijas veselības aprūpes finansēšanas sistēmas pamatā ir solidaritātes princips. Austrijas iedzīvotāji attiecībā uz veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību nekādā veidā netiek diskriminēti — ne pēc vecuma, dzimuma, izcelsmes, ne ienākumiem. Obligātā sociālā apdrošināšana aptver visus strādājošos un pensionārus, kuri neierobežoti saņem veselības aprūpes pakalpojumus. Nodarbināto ģimenēs apgādājamie automātiski tiek segti no nodarbinātā ģimenes locekļa apdrošināšanas.

“Mums kardioķirurģijas nodaļā bija pacienti, kam rēķins sasniedza divus miljonus eiro, bet to visu apmaksā valsts, nav limita. Supersistēma!” priecājas dakteris Zujs. “Dzīvojot tur pāris gadu, redzi — nodokļi lieli, taču saproti: medicīna ir viens no galvenajiem valsts kvalitātes kritērijiem!”

Rindas pie speciālistiem un izmeklējumiem nav garas. Gandrīz pie jebkura speciālista var tikt nedēļas vai divu ietvaros, pierakstīties uz datortomogrāfijas izmeklējumu — jau pēc dažām dienām. Tāpat uz citiem radioloģiskiem izmeklējumiem.

“Pacientiem ir divas apdrošināšanas klases: blakus valsts apdrošināšanas klasei ir arī privātā apdrošināšanas klase. Izmaksā diezgan daudz, ārstēšana abām klasēm vienāda, taču privātā apdrošināšana nodrošina labāku servisu, piemēram, vienvietīgu palātu. Par privātās apdrošināšanas klases pacientiem ārsti saņem vēl tā saukto Pool Geld — privātās apdrošināšanas naudu, kas tiek padalīta visas nodaļas ārstu starpā. Nauda ir diezgan ievērojama,” stāsta Vitālijs Zujs. Slimnīcas Austrijā sadalītas trīs kategorijās: pirmās, otrās un trešās kategorijas slimnīcās. Ir piecas pirmās kategorijas slimnīcas: Zalcburgā, Lincā, Insbrukā, Grācā un Vīnē. Šajās slimnīcās veic gandrīz visas sarežģītākās pasaules klases operācijas. “Insbrukā veic visas transplantācijas, kādas šobrīd iespējamas pasaulē. Vīnē, piemēram, neveic kuņģa un zarnu trakta pārstādīšanu, toties tur ir labāka koronārās šuntēšanas operāciju statistiska,” piebilst dakteris Zujs.

Pirmās kategorijas slimnīcas ir katra reģiona galvenā slimnīca, otrās kategorijas slimnīca ir novada centrālā slimnīca, bet trešās kategorijas slimnīcas — mazās, vietējās slimnīcas, kur pakalpojumu klāsts ir ierobežots.

Universitātes vai klīnikas rezidents?

“Rezidentūras struktūra Austrijā ir sarežģīta, to nesaprot pat vietējie,” smaidot atzīst Vitālijs Zujs. Katrā zemē ir ārstu biedrība (Ärztekammer). Nav iespējas nebūt tās biedram: ja grib par ārstu strādāt Austrijā, biedrībai katru mēnesi jāmaksā biedra nauda. “Ir sarežģīti pārcelties no vienas zemes uz citu, jo katrā zemē ir sava ārstu biedrība, tās savā starpā nedraudzējas, katra uzskata, ka visam jānorit pēc viņu noteikumiem. Birokrātiskais dokumentu kārtošanas process var ievilkties vairāku mēnešu garumā.”

Ja Latvijā rezidentiem ir centralizēts konkurss, tad Austrijā visu nosaka darba intervija un CV — par rezidentu kļūst, slēdzot līgumu ar universitāti vai konkrētu klīniku. Klīnikas šefs apkopo darba interviju rezultātus un lemj, kurš sevi parādījis vislabāk (atzīmes neskatās; ja eksāmens nokārtots, tātad viss kārtībā; ņem vērā zinātnisko un sabiedrisko aktivitāti). “Man palīdzēja darbs Latvijas Medicīnas studentu asociācijā, līdzi bija liels padarīto darbu saraksts.”

Kāda ir atšķirība, kļūstot par medicīnas universitātes vai klīnikas darbinieku, rezidentu? “Topošais rezidents to nelemj, to lemj klīnikas vadītājs,” atbild dakteris Zujs. “Ja esat medicīnas universitātes rezidents, tad darba līgumā tiek aprakstīts, ka nedēļā strādāsit četrdesmit darba stundas, kaut realitātē būs arī virsstundas un dežūras. Jums ir jāvada lekcijas studentiem, jābūt zinātniski motivētam, jāraksta publikācijas. Klīnikas darbinieki dara visu to pašu, tikai tas nav ierakstīts līgumā, to pirms rezidentūras pasaka šefs. Starpība ir tāda, ka medicīnas universitātes darbiniekiem ir atvēlēts laiks pētniecības pasākumiem, klīnikas darbiniekiem tas jādara brīvajā laikā. Medicīnas universitātes darbiniekiem maksā vairāk par četrdesmit stundu darba nedēļu, mazāk par virsstundu darbu. Klīnikas darbiniekiem ir otrādi — viņi vairāk tiek motivēti strādāt virsstundas. Kopumā atalgojums ir apmēram vienāds.”

Foto: no Vitālija Zuja albuma

Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2018. gada maija numurā