Visu laiku jāmin pedāļi. Onkologs, ķīmijterapeits, algologs VILNIS SOSĀRS
Jūs sauc par paliatīvās aprūpes guru Latvijā. Kā viss sākās, kā par šo jomu ieinteresējāties?
Kad 1984. gadā sāku strādāt Onkoloģijas centrā, redzēju ļoti daudz ielaistu gadījumu, šiem pacientiem radikāla ārstēšana vairs nebija iespējama. Tolaik populārs bija formulējums “simptomātiska terapija pēc dzīvesvietas” jeb, citiem vārdiem izsakoties, kā vari, tā kulies ar savu slimību. Arī diagnozi slimniekam parasti neatklāja. To, ka pret pacientu var izturēties citādi, pirmoreiz redzēju 1991. gadā Austrālijā, kur man bija iespēja specializēties Pītera Makaluma Vēža institūtā Melburnā. Biju aculiecinieks tam, kā ļoti augsta līmeņa ķīmijterapeits, izcils zinātnieks, klīnikas galvenā ārsta vietnieks strādā ar mirstošu pacienti. Viņš vienojās ar piederīgajiem un sociālo darbinieku, ka šī paciente tiks pārvesta uz hospisu, kur uzturas tikai mirstoši cilvēki. Pats aizbrauca līdzi, lai būtu pārliecināts, ka viss norit raiti un pareizi.
Šī rīcība uz mani atstāja spēcīgu iespaidu. Sapratu, ka notikumā iesaistītie speciālisti teicami pārzina paliatīvo aprūpi, to, kā jāstrādā ar slimniekiem, kad viņiem vairs nav ķīmijterapijas, bet tiek izmantota sāpju terapija. Tolaik Latvijā tā visa trūka. Radās doma, ka jādibina pēcdiploma mācību fonds, lai varētu vākt līdzekļus speciālistu izglītošanai Austrālijā šajā jomā. Fonds sāka darboties 1992. gadā, beidza pastāvēt pirms gadiem pieciem sešiem, tā darbības laikā Austrālijā specializējās divdesmit astoņi speciālisti, katrs aptuveni gadu.
Atgriežoties no Austrālijas, par paliatīvās aprūpes nodaļas izveidošanu pie mums varēju pat nesapņot, jo Latvijā mainījās gan politiskā, gan ekonomiskā sistēma. Trūka naudas, nezinājām, pie kā lai ķeras vispirms.
Kad deviņdesmito gadu vidū Latvijā ieradās vairāki amerikāņu speciālisti, kas sniedza dažādu palīdzību, taču ļoti piezemētā līmenī, grupā bija arī menedžeri, kas man vaicāja — ko Latvijā vēl vajadzētu medicīnas jomā? Teicu: slimnieku paliatīvo aprūpi. Tas bija 1994. gadā.
Tālāk amerikāņi pievērsās jautājuma praktiskajai pusei un sāka ar potenciālo darbinieku izglītošanu. Aicināja volontierus no Polijas, no Amerikas, no citām valstīm, kur pastāv paliatīvā aprūpe. Pie mums ieradās izcili lektori, organizējām starptautiskus seminārus un konferences. 1997. gadā bijām jau tik spēcīgi, ka Onkoloģijas centrā spējām izveidot paliatīvās aprūpes struktūru. Lai tas notiktu, bija vajadzīga komanda — ārsti, māsas, māsu palīgi. Trīs gadus augstskolā “Attīstība”, kas mums sagatavoja klīniskos sociālos darbiniekus, lasījām lekcijas par sociālā darba specifiku slimnīcās. Bija vajadzīgs arī kapelāns, psihologi un psihoterapeiti, ko tāpat vajadzēja sagatavot darbam paliatīvās aprūpes nodaļā. Ja nepieciešams, pacientu aprūpē tiek iesaistīti dažādu medicīnas jomu speciālisti — ķirurgi, staru terapeiti, ķīmijterapeiti. Sākumā nodaļā bija divdesmit gultu, pēc tam divdesmit piecas, kas jau skaitās liela nodaļa. Ja grib vairāk gultu, jābūt nopietnākiem resursiem, labākam valsts nodrošinājumam.
Atskatoties uz paliatīvās aprūpes nodaļas darbības divdesmit vienu gadu, jāpiekrīt Alberta Einšteina teiktajam: “Lai nenokristu no riteņa, visu laiku ir jāmin pedāļi.” Divas komandas izdega. Tas notika diezgan ātri — gada laikā, jo cilvēki psiholoģiski nebija sagatavoti šādam darbam, neizturēja smago maratonu. Bija viens gads, kad pacientu mirstība sasniedza gandrīz 40 %, tagad tā svārstās 14—16 % robežās. Un aizgājēji lielākoties ir tie, ko ieved neatliekamā palīdzība. Var teikt, mirstoši pacienti, kam mēs atvieglojam pēdējos dzīves mirkļus, mazinot fiziskās ciešanas: sāpes, elpas trūkumu, paaugstinātu temperatūru, sliktu dūšu, vemšanu, visu, kas traucē cilvēkam dzīvot. Lai noņemtu sāpes, izmantojam modernākos pretsāpju līdzekļus. Paliatīvajā aprūpē iesaistās arī psihologi un psihoterapeiti.
2004. gadā paliatīvās aprūpes nodaļas sāka veidoties arī citviet Latvijā — Irlavā, Iecavā, Bauskā, Mazsalacā, Līvānos, Daugavpilī, Valmierā. Veidojās sistēma kā tāda.
Ne tikai, arī organizatorisks jautājums. Uzskatu, ka slimnīcas vajadzētu nevis dalīt līmeņos, bet nodrošināt, ka tajās ir paliatīvās aprūpes nodaļas. Tām nav jābūt lielām, bet ir jābūt visās reģionālajās slimnīcās. Un šo jautājumu var risināt, ja tiek piešķirti līdzekļi. Domāju, ka tā ir politiķu vienaldzība. Neviens no viņiem nav atnācis un pajautājis, ko dara paliatīvās aprūpes nodaļā un kas tai būtu vajadzīgs. Vismaz pēdējos desmit gados šāda apmeklējuma nav bijis. Ja kas tamlīdzīgs būtu noticis, mēs to uzskatītu par brīnumu.
Uzskaitē ir ap septiņdesmit pieciem tūkstošiem onkoloģisko slimnieku, un daudziem kādā brīdī var būt nepieciešama paliatīvā aprūpe. Un ne tikai ar šo slimību sirgstošajiem, arī tiem, kam ir sirds un asinsrites traucējumi, neiroloģiskās un citas slimības.
Visās slimnīcās izveidotu nelielas paliatīvās aprūpes nodaļas un dienas stacionārus. Izveidotu arī mobilās komandas, kas dotos uz mājām pie pacientiem, ko grūti transportēt. Gan dienas stacionāri, gan mobilās komandas darbojas daudzviet pasaulē — Vācijā, Anglijā, Francijā un citur. Kopš pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem gadiem tas ir normāls slimnieku paliatīvās aprūpes modelis.
Tad vēl medicīnas augstskolu izglītības programmā ieviestu specializētu kursu mūsu jomā. Patiesībā tas jau notiek, nodaļā ir daudz rezidentu, kas iepazīst mūsu darba specifiku.
Mokas noteikti ir lielākās. Nav reti gadījumi, kad diagnozes noteikšanas brīdī ļaundabīgais audzējs jau ir trešajā vai ceturtajā stadijā, cilvēka vispārējais stāvoklis diezgan vājš. Ja tad nenoņem sāpes... Es nezinu, kur atrodas elle, bet šādā situācijā cilvēks izcieš elles mokas. Savukārt tie, kas nomirst pēkšņi, parasti — miegā, ir nopelnījuši Dieva svētītu nāvi. Tā to dēvēja viduslaikos, tagad saka — ātru nāvi. Tie ir akūti gadījumi. Ja ir subakūti vai hroniski gadījumi, sagaidāmas lielākas vai mazākas ciešanas. Tad pieslēdzas paliatīvā aprūpe.
Vienai daļai ir bail to darīt vairāku iemeslu dēļ. Tā var būt nezināšana, kā opioīdus pareizi lietot, tās var būt bailes no blaknēm, dažkārt mēdz būt spiediens no radinieku puses, kas uzskata, ka opioīdi rada prāta aptumsumu, tāpēc neļauj tos dot savam smagi slimajam tuviniekam, kaut viņš kliedz, nevarēdams izturēt spēcīgās sāpes.
Ja ģimene ir stipra, pat ja tā nav pilnā sastāvā, tad tuvinieku atbalsts ir pamatīgs. Viņi rūpēsies par ģimenes locekli, apciemos slimnīcā, ņems mājās, prasīs ārstiem, ko un kā darīt, lai varētu palīdzēt sirgstošajam. Paliatīvajā aprūpē darbs ar pacientu un viņa tuviniekiem ir vienlīdz svarīgs.
Tiesa, tagad daudzas ģimenes kļuvušas pavisam šķidras, jo bērni skolojas vai strādā ārvalstīs, bet vecāki vieni šeit vada savas dienas. Šādos gadījumos slimniekam parādās psiholoģiskas un sociālas problēmas. Ar to saskaramies diendienā.
Bet arī tad, ja bērni vai citi tuvinieki ir prom ārzemēs, ir divi uzvedības modeļi. Vieni atbalsta pacientu, kā vien spēj, veicina ārstēšanu, savukārt otri rīkojas destruktīvi, piemēram, uzskata, ka tuvinieku ārstē nepareizi, tāpēc viņam kļūst sliktāk. Nepieņem to, ka slimība progresē.
Ja ir spēcīgas sāpes, pacients domā tikai par to, kā tikt no tām vaļā. Dzīvi izvērtēt sāk tad, kad veselības stāvoklis pasliktinās. Cilvēks saprot, ka vairs nespēj daudz ko izdarīt, ka ir kļuvis atkarīgs no citiem, ka pārvietojas ar grūtībām, ka nav apetītes, moka bezmiegs. Tad daudzi pārvērtē dzīvi, bet ne visi. Daži man teikuši — ja varētu dzīvi sākt no jauna, dzīvotu citādi. Tādos gadījumos parasti atvaicāju, kas traucē dzīvot citādi tagad. Jo katrs mirklis jau pieder cilvēka dzīvei.
Nenoliedzami, smaga slimība vienmēr nozīmē zaudējumu. Cilvēks nereti zaudē darbu, ienākumus, sociālos kontaktus, notiek lomu maiņa ģimenē. Saskaras ar garīgām, sociālām un eksistenciālām problēmām. Kardinālo dzīves pārmaiņu dēļ daži (it īpaši trūcīgie, kam nav naudas zālēm) mēdz uzdot jautājumu — kāpēc man būtu jāturpina dzīvot? Citi kļūst ticīgi.
Svarīgi ir tas, kā tu, kristietis būdams, traktē ciešanas. Ja domā — kāpēc Dievs pieļauj, ka man tā jācieš, nekas labs tur nebūs. Jo tas ir noliegums un izmisums, nevis pieņemšana. Taču lielākā daļa kristiešu ļoti mierīgi uztver savu slimību un ciešanas — ka tā ir viņu dzīves daļa. Taču ļoti grūti strādāt ar mediķiem, jo mani amata brāļi bieži ir pārliecināti, ka visu zina un visu var. Negrib pieņemt, ka šajā brīdī ir pacienti, ne vairs ārsti. Vēl problemātiska pacientu grupa ir skolotāji un arī tie, kas ieņēmuši augstus amatus, jo raduši būt situācijas noteicēji. Viņiem grūti pieņemt savu nevarību, to, ka veselības stāvoklis slīdēs uz leju, process varbūt nebūs apturams.
Paliatīvās aprūpes definīcija skan: nesaīsināt un nepagarināt cilvēka dzīvi. Tā ir ļoti smalka laipa, uz kuras stāvēt un neuzņemties Dieva lomu. No vienas puses, ārstus māca glābt pacienta dzīvību, taču, no otras puses, reizēm veltīga ārstēšana pārvēršas cilvēka mocīšanā. Bet tuvinieki pieprasa... Kā izdodas noturēties uz šīs laipas?
Ja ārstēšana nepalīdz, cilvēks ir mirstošs, viņam nav sāpju, tad nevajag lieki šļircināt zāles, likt sistēmas un tamlīdzīgi rīkoties. Kādreiz tā darām, pakļaujoties pacienta radinieku spiedienam. Taču ar šādu rīcību pagarinām nevis pacienta dzīvildzi, bet viņa miršanas ilgumu. No ārsta viedokļa tas ir pilnīgi bezjēdzīgi, jo pacientam tiek dotas papildu ciešanas. Taču tā ir ļoti trausla robeža, tāpēc ārstam rūpīgi jāvēro pacients. Un nepārtraukti jāizglītojas, jāizmanto jaunākā profesionālā literatūra, jābrauc uz starptautiskām konferencēm.
Foto: Inese Austruma un no V. Sosāra albuma
Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2018.gada maija numurā