Viesturs, sava ceļa gājējs.Psihoterapeits Viesturs Rudzītis
Klases biedrenes atceras, ka Viesturs bijis baigais gudrītis - ķīmijā, fizikā.
Fizika ir forša. Tai vajadzīga fantāzija. Jāmodelē procesi, lai saprastu, kāpēc kaut kas notiek tieši tā. Līdzīgi kā dzīvē, kā ģimenē, kad jāsaprot, kā funkcionē tās mehānisms. Lai to saprastu, vajag fantāziju. Kad Einšteinam prasīja, kā viņš ticis pie relativitātes teorijas, viņš atbildēja - ar fantāziju... 
Vai no patikas pret fiziku vai ķīmiju rodas tieksme pēc medicīnas?
No kādiem trīspadsmit gadiem man bija sava attieksme pret pasauli. Bija konflikti, kuriem meklēju risinājumu. Literatūrā, sacerējumos, esejās. Zināju, ka gribu būt psihologs. Vidusskolas pēdējā gadā mācījos arī Maskavas Valsts universitātes sagatavošanas kursos. Tos pabeidzot, atnāca ziņa, ka varu stāties universitātē psihologos. Bet es jau biju pārdomājis. Vienā skaistā maija naktī sapratu, ka būt psihologam ir tāda nedaudz gaisā pasista lieta, īpaši padomju laikā. Labāk neaiztikt...
Sapnim tuvojies pa citu ceļu - caur Medicīnas institūtu?
Uz Medicīnas institūtu es devos mācīties. Iegūt patiešām labu izglītību. Tas atbilst manām vērtībām - vajag rukāt! Es nevaru ciest bakstīšanos. Kad skatos, ko tagad sauc par mācīšanos un ko - par augstāko izglītību... Atceroties, kā mums bija jāurbj... Es gan cenšos distancēties no pamācošām atmiņu runām „kad mēs augām". Un tomēr. Mums bija daudz jāmācās. Pamanījos vēl basketbolu spēlēt. Un paspēju arī kādu alu foršā kompānijā iedzert.
Vēsturiski ieraksti liecina, ka students V. Rudzītis veiksmīgi vadījis iekšķīgo slimību zinātnisko pulciņu...
...un pat uzvarēju iekšķīgo slimību olimpiādē! Līmeni uzturēju ar domu - iet uz priekšu! Bakstīšanās mani dara nervozu. Mācīties liek atbildība. 
Ir ziņas, ka pats esi tiecies pēc atbildības. Kad noraidīji iespēju sarunāt un palikt Rīgā - populārā slimnīcā aiz prestižu nodaļu vadītāju muguras.
Bet tas mani nesaistīja! Biju nemobilizējams - ar sievu un nule kā dzimušu bērnu. Mani vispār nedrīkstēja sūtīt ārpus Rīgas! Pats uzprasījos. Nav motivācijas censties, ja netiek prasīta atbildība. Kaut ko mācīties mudina tas, ko prasa slimnieks.
Priekšsadalē satiku Jelgavas slimnīcas galvenā ārsta vietnieku. Bijām pazīstami kopš kopmītņu laikiem; mūs vienojošie faktori - kārtis, alus, meitenes... Vārds pa vārdam, līdz viņš uzaicināja vadīt Elejas zonālo slimnīcu, tolaik Jelgavas slimnīcas filiāli.
Ar ko tevi pievilināja? Jau ar ģimeni, kas nevar dzīvot būrītī?
Bet tā notika. Mitinājos galvenā ārsta kabinetā. Jo nepiepildījās solījums, ka dabūšu dzīvokli, kuru atbrīvos iepriekšējais galvenais ārsts. Sieva ar bērnu aizmuka atpakaļ uz Rīgu, kad redzēja, kādos apstākļos jādzīvo slimnīcas galvenajam ārstam. Vairāk nekā pusotru gadu nedēļas nogalēs braucu pie ģimenes uz Rīgu. Kad pēc diviem gadiem dzīvoklis beidzot atbrīvojās, to vairs nekāroju. Jo biju sapratis, ka Elejā negribu palikt. Profesionāli nevaru. Un cilvēciski negribu. 
Nepatika vai nederēja galvenā ārsta gods?
Galvenā ārsta amats tur faktiski nebija vajadzīgs. Toties terapijas nodaļā, kuras vadītājs biju, riktīgi ņēmos. Neprātīgi daudz. Lielākā problēma - es nevarēju mūsu slimniekiem nodrošināt pienācīgu medicīnisko aprūpi. Piemēram, veikt cukura analīzi naktī vari, tikai īpaši izlūdzoties vai uz sava rēķina, jo laborantam par to algu nemaksā. Slimnīcā skaitījās trīs elektrokardiogrāfi, divi no tiem atradās poliklīnikā. Trešais, kas slimnīcā, ir vai nu sabojājies, vai tam izbeigusies lente. Lai uztaisītu ēkāgā, ar savu mašīnu brauc uz poliklīniku, nes un liec palielo kasti mašīnā, pēc tam ārā, centies atcerēties, kā aparātu ieslēgt, iezemēt, ūtētē. Pašam arī jāprot nolasīt bilde. Un tad iestājas sajūta: nupat atbildības ir par daudz. Jāstrādā par laborantu, par ēkāgā māsu, šoferi un vēl jāgarantē, ka pacients nenomirs. Vienmēr palika kaut kas, ko neesmu noorganizējis. Būtu gan varējis, bet - uz sava brīvā laika, uz ģimenei veltāmā laika rēķina. Šīs sajūtas izdedzina. Vienlaikus sapratu, kāpēc man tas viss bija vajadzīgs. Es vaigu vaigā redzēju patieso medicīnu. Biju tajā iekšā līdz elkoņiem, reizēm šķita - vēl dziļāk. Satiekoties ar kolēģiem, kas strādā Rīgā, tuvāk naudai, iekārtām, izmeklējumiem, mūsu sarunā iestājās brīdis, kad runājam kā dažādās valodās - par ko tu ņemies? Tu taču nekā nezini no reālās medicīnas, vīsties kā zīdainis sterilos autiņos!
Pats no Elejas ar godu aizgāji vai aizmuki?
Aizmuku. Biju atsācis interesēties par psihoterapiju, meklēju kontaktus. Kādā no sarunām tolaik valsts galvenais psihoterapeits dakteris Vītols ieteicās, ka Straupē vajadzīgs galvenais ārsts. Piekritu iesaistīties tā atrašanā. Un tikai vēlāk uzzināju, cik nopietna procedūra tā bijusi. Jo Straupei kā republikāniskai slimnīcai pienācās trīskārša pakļautība - ministrija, partijas komiteja un drošības komiteja. Biju tik naivs šajās lietās. Atcerējos kādu epizodi Elejas slimnīcā. No Jelgavas atbrauc čekists, jauns puisis. Viņam esot nepieciešams pastrādāt pie mums. Es savā naivumā: „Bet ko - spīdzināsiet, vai?" Viņam aizrāvās elpa. Un prom bija. Sākums Straupē iznāca pavisam interesants. Spriedu: ja jau esmu iecelts par galveno ārstu, tas nozīmē, ka visu te nosaku es. Bet sanāk ļauži, partijas šūniņa, kopā ar rajona atbildīgajiem cilvēkiem, un lemj par manu vadības stilu. 
Kā izpaudās tavs vadības stils, kurš jāizskata sapulcē?
Nesapratu, kā man jāizturas pret padotajiem, kuri ir partijas biedri - māsa, darba terapijas instruktors. Ikdienā es viņiem dodu darba uzdevumus. Un viņi tagad lems par mani?
Iznāk sanitāre gumijas zābakiem kājās un sūdzas: viņš tāds jauns un viņš man atsaka iesniegumu nenākt darbā, kad govs atnesusies... Viņš nenāk pretim. Taisa grimases. Nedara, kā iepriekšējais vadītājs. Visādi pārmetumi bija. Biju sapratis, ka jāiekļaujas spēlē. Teicu sirsnīgu paldies par to, ka beidzot varam no sirds izrunāties, ka viņi pieņēmuši mani, kāds esmu. Pateicos par atklātību ūtētē. Norunāju pēc visiem spēles noteikumiem.
Vai mainīji savu stilu, pieskatīji grimases?
Šķiet, ka darba kolektīvs mainīja savu stilu. Tas bija kā armijā. Vai cietumā - kad sit, bet jāiztur, lai iegūtu cieņu. Ja sāksi kauties un psihot, esi zaudējis. Ja izturi, tevi pieņem. Manīju, ka darbinieki gaidīja, kā reaģēšu uz tiem, kuri izrunājās sapulcē. Vai nepieminēšu uzbraucienus. Tik zemu nenolaidos. Jutu, ka esmu pieņemts, ka mana vara atzīta. Un tad jau vieglāk izturēt stilu.
Kopš sapulces kļuva vieglāk vadīt?
Tas bija laiks, kad daudz kas notika ļoti ātri. Visos līmeņos. Biju Straupē galvenais no 1987. līdz 1994. gadam. Tajos septiņos gados satilpa vesels laikmets. Ļoti aktīvi sāka braukt ārzemnieki, kurus interesēja narkoloģiskā saslimšana un terapija, alkoholiķi, narkomāni. Sajutāmies kā izredzētie, mūs aicināja uz Norvēģiju, uz Vāciju apgūt pieredzi. Mēs viņiem šķitām tik interesanti! Kāpēc? Demokrātija, kas izaugusi cauri kapitālismam, nevar nebalstīties uz cilvēktiesībām, uz cilvēku kā augstāko vērtību. Mēs vēl šobrīd to nesaprotam. Kad pietrūkst darbaspēka, sākam skatīties - kur viņi palikuši? Kā var trūkt ārstu? Kur lai dabū? Norvēģiem vai vāciešiem sen viss sakārtots visos līmeņos. Mentāli, kulturāli, ekonomiski. Viņi brīnās, kā narkoloģijas pacienti var būt ražošanas piedeva. Straupē visiem slimniekiem bija jāstrādā astoņas stundas dienā. Tā tika saukta par darba terapiju, bet bija vienkārša atstrādāšana valstij par ārstēšanu. Narkomāniju vai alkoholismu nevar izārstēt ar kartupeļu lasīšanu! Tas ir absurds. Mēs izlikāmies, ka tā ir medicīna. Darbā kā terapijā cilvēks kaut ko jaunu iemācās, uzzina par sevi, disciplinē, izpauž sevi radoši. Un kritērijs nav rezultāts kartupeļu tonnu daudzumā! Bet - visiem bija labi: slimnieki darbā, dakteri var paslinkot, māsiņas staigā baltos halātos, palātās klusums, gultas saklātas. Studiju gados pa naktīm strādāju operāciju zālē republikāņos un atceros, kāda slodze tur jāiztur māsiņām! Vai Valmieras slimnīcā, kur pa vasarām strādāju nakts dežūrās. Salīdzinot ar to, Straupē darbs bija gurķošanās. Tad kļuva manāmi centieni reformēt narkoloģiju. Ar ārzemju partneru atbalstu mums izdevās daudz ko izdarīt. Taču mēs nevarējām aiziet tālāk par sabiedrību, kurā dzīvojām.
Tu runā par darbu ar pusaudžiem narkomāniem?
Norvēģi stāstīja, kā viņi strādā ar saviem jauniešiem. Ideja - mums arī vajag ko līdzīgu! Izveidojām pusaudžu komūnu piecus kilometrus no Straupes, meža vidū, vecas skolas ēkā. Kādi viņi tad vēl narkomāni! Iesācēji ostītāji! No norvēģiem pārņēmu ideju vest jauniešus uz kalniem. Aizlidojām uz Tadžikiju kādi 20 cilvēki. Audzēkņi, pedagogi, instruktori. 
Vai kalni kaut ko mainīja viņos?
Protams. Bet dilemma samilza. Nevar izraut ļoti labu ideju un likt tai ilgstoši dzīvot pavisam citos apstākļos. Norvēģi izmantoja piedzīvojumus kalnos, lai motivētu jauniešus, lai viņus saliedētu. Kalnos nav kur mukt. Lai izdzīvotu un visi kopā nonāktu lejā, ir jāsadarbojas. Mēs izmēģinājām, kā tas ir. Bet kalni nevarēja kļūt par sistēmu vai darba ikdienu. Mums pietrūka ne tikai kalnu rokas stiepiena attālumā. Svarīgākais - mums nebija atbilstoši izglītotu speciālistu. Visi vēl mācījāmies. Darījām un no kļūdām mācījāmies.
Punktu pielika naudas lietas, algā saņemtie 15 lati. Apstājās programmu finansējums. Sākās prioritāšu meklēšana. Varas spēles. Intrigas.
Tuvojamies privātpraksei?
Atstāju Straupi. Sieva atguva dzimtas īpašumus, nolaistas ēkas Mellužos. Celmus rāvu, jaucu, lauzu. Ar domkratiem stutēju sienas. Četrus mēnešus smagi fiziski strādāju. Celmi bija reāli un reizē simboliski. Cēlu tos no zemes un reizē sevi centos atbrīvot no aizvainojuma. Kā viņi varēja pārmest mani, kurš tik daudz darījis, sevi nežēlojot, Latvijas medicīnas labā?
Brīdi tirgojos ar medicīnas precēm. Sākumā domāju, kas tur liels, vai tad nepratīšu? Taču veikals ir pilnīgi cita pasaule. Pārdevēja loma ir pilnīgi cita. Dakteris principā ir cienījams cilvēks. Bet, ja nostājies aiz letes, tevi var nosunīt kurš katrs. Biju pārliecināts, ka savu nišu var atrast jebkurā vietā. Nē, katram ir savs. Lēmums - veidoju privātpraksi.
Tik vienkārši - par psihoterapeitu?
Nekas nenotika vienkārši. Bija speciālie kursi ārzemēs, stažēšanās Norvēģijā, Vācijā, Zviedrijā. Atceros piektdienu, manu pēdējo darbadienu veikalā. Biju ielicis sludinājumu avīzē par privātprakses uzsākšanu - ārstēju paģiras. Zvana pirmā kliente no Kauguriem. Sieviete ir saindējusies, nekāda vēl alkoholiķe. Biju piemirsis, kā vēnā dur, aizšāvu garām. No malas tas varēja izskatīties komiski - sieviete, kuru pēc kokteilīšiem moka nelaba dūša, un glābējs ārsts, manāmi samulsis no sen nedarītām manipulācijām. Paciente jutās tik pateicīga, kaut kādas ievārījuma burkas iespieda rokās. Es arī jutos ļoti labi. Ne jau zaptes dēļ, protams. Par to, kas ir noticis starp mani un pacienti, bez starpniekiem, mūsu brīvas vienošanās rezultātā. Man tas ir ļoti svarīgi. Es nevienam neuzbāžos ar savu palīdzību. Kam vajag - mani atrod. Katrs pacients mani pieņem darbā, un katrs atlaiž. No vienas puses, briesmīgi, jo ir tik daudz priekšnieku. No otras puses - esmu ļoti brīvs. Neatkarīgs no valsts budžeta, kurš ārstniecības iestādei ir vienīgais galvenais. Kā mātes pups, kurā draud izsīkt piens. Kādu stresu tas rada lietotājos!
Aizejot privātpraksē, biji pārliecināts, ka izdosies? Ka pietiks?
Man bija ģimene, trīs bērni. Nebija īsti, kur dzīvot. Atgūtā māja jāstutē tikpat kā no jauna. 
Kādus desmit gadus bija mājas dežūras 24 stundas dienā septiņas dienas nedēļā. Klients mani varēja izsaukt jebkurā brīdī. Ne tikai Jūrmalā. Braucu uz Lielvārdi, uz Siguldu, Dobeli. Paģiru mocītie ir gatavi maksāt jebko. Pirmā prakses vieta bija Ziepniekkalnā, kur īrēju trīsistabu dzīvokli. Pats savām rokām to apmēbelēju.
Kokmateriālu var nopirkt, bet izgatavot mēbeli ir jāmācās. Kur? Kad?
Mans vectēvs un tēvs bija galdnieki. No 13 gadu vecuma vasaras brīvlaikos strādāju mēbeļu fabrikas filiālē pie varoņskolas (Valmieras 11 varoņu komjauniešu vidusskola, tagad Valmieras ģimnāzija). Apguvu darbgaldus un instrumentus. Vectēvam bija galdniecība Dikļos. Iespējams, ka no viņa manī neatkarīgas darbošanās gēni, vēlēšanās veidot nepastarpinātas attiecības ar klientu. Kad vectēvs nomira, dabūju viņa instrumentus. Mans meistarstiķis bija ieapaļa virtuves lete, zem kuras plaukti ar 21 durtiņu. Katrai durtiņai bija frēzēts pildiņš, un, noapaļojuma dēļ - katrai cits izmērs. Kad sagribējās ko jaunu, atbilstošu jaunajai nepārtraukto remontu stadijai, tā lete vienkārši tika nokurināta ugunskurā. Sapratu - brīdī, kad kaut ko zaudē, attīri vietu kam jaunam.
Ar kādām problēmām nāk vidējais pacients?
Bija laiks, kad nāca vīrieši manā vecumā. Jautājumus, kas man kā cilvēkam svarīgi, man uzdeva pacienti. It kā būtu izlaidis ziņu: gribu ar kādu parunāties par šādu tēmu! Šogad izveidoju anketu tiem, kas piesakās nākt uz grupas psihoterapijas nodarbībām, un skatos - manu bērnu dzimšanas gadi! Fundamentālie jautājumi vienmēr ir aktuāli. Vienu laiku dominēja četrdesmitgadnieku krīze. Kas notiek laulībā, kad bērni izauguši? Vai labi, ka vīrieši sameklē jaunākas sievas? Jautā paši vīrieši, jautā viņu šķirtās sievas. Mana atbilde? Jāiedod cilvēkam karte, lai viņš var orientēties - kur atrodas viņš pats, kur partneris. Kādas ir abu turpmākās attīstības iespējas. Lai ir godīga izvēle. Cilvēki bieži rīkojas uz dullo, zemapziņas ietekmē.
Vai ir noteikts seansu skaits, kuru laikā vari iedot karti klientam? 
Atkarībā no jautājuma un no cilvēka. Ļoti interesanti - terapeitiskais efekts un laiks. Mani uzaicināja uz televīzijas raidījumu Šeit un tagad. Skatītāji zvana un tiešraidē uzdod jautājumus. Paceļu klausuli, cilvēks ir runājis astoņas desmit sekundes, esmu tā mobilizējies, ka man jau ir hipotēze par to, kas ar šo cilvēku notiek. Desmit sekundes atbildu. Viss. Pats biju pārsteigts. Ar to gribēju ilustrēt apgalvojumu, ka galvenais - lai saslēdzas psihes. Manējā un klienta. Ja ir maz šķēršļu, ja esam ļoti motivēti, ļoti īsā laikā var izjust, kas ar otru cilvēku notiek. Iedot viņam resursus, atslēgas, kas var palīdzēt virzīties tālāk.
Viņi jautā un gūst atbildes no tevis. Kur atbildes iegūsti tu?
No saviem klientiem. Jau Straupē nereti nācās pabrīnīties, ko cilvēks var dabūt gatavu. Atved pacientu ar pustukšu koferi, kurā netīrs krekls un zeķu pāris. Pēc gada viņš atbrauc atrādīties savā žigulī, mugurā balts krekls, blakus jauna sieva. Alkoholiķi dažā ziņā ir ļoti efektīvi, ar baigo enerģiju. Kas pašam dod sitienu - paga, paga, bet tu to varētu? Sākt no netīra krekla. Kas tādā vīriņā par resursu! Pēc vairākiem tādiem gadījumiem, tos liekot kopā, izdari secinājumus. Alkoholiķiem pēc dzeršanas nāk strādāšana. Ar narkomāniem ir citādāk, narkomāni biežāk ir sliņķi. Ja puisis pusotru gadu noturējies, viņam vajag pašapliecināties: es varu nedzert! Nākamais solis - domāt par savas dzīves kvalitāti. Par attiecībām. Par ģimeni. Tā ir motivācija. Vecā narkoloģija par vissvarīgāko uzskata panākt, lai nedzer. Rādītājs - cik dienas, mēnešus vai gadus nav dzēris. Psihoterapijā rādītājs ir dzīves kvalitāte. Svarīgi, vai cilvēks progresē. Kamēr dzer, viņš nevar progresēt ne darbā, ne attiecībās. Nedzeršana nav mērķis, bet gan līdzeklis citu mērķu sasniegšanai.
Vai psihoterapeits nerada atkarību no sevis?
Jebkurās attiecībās satikšanās veicina atkarību. Kā jebkurā atkarībā svarīgi ir mācīties šķirties. Iespējams, šķiršanās ir svarīgākais posms visā terapijā. Tu atnāc pie manis kā bērns pēc vadības. Atdaloties tu uzņemies atbildību par savu dzīvi. Tu pats to menedžē, nevis priekšnieks, mamma vai dzīvesbiedrs. Es strādāju ļoti daudz, tāpēc atklāsmju tēmu ir daudz. Variantu, kombināciju, versiju uzslāņojas tik daudz, kā biezs tīkls, ko savērpj pieredze. Ja nenoraksti to prom, riskē kļūt apkārtējiem nesaprotams. Dīvainis.
Ar rakstīšanu domāji medicīniskos pierakstus vai literāros darbus - rakstus, stāstus? Tiem, kas nezina - dakteris Rudzītis ir divu grāmatu autors: Bendes meitiņa un viņas tēvs (2002) un Dejas uz palodzes pie atvērta loga (2004).
Patlaban top trešā - ar pagaidu nosaukumu Raiņa jautājums. Ārsti savus darbus parasti apkopo pēc loģiskiem parametriem, piemēram, simts pneimonijas slimnieku analīze. Man pieņemamā analīze balstās uz spontānu pieeju. Uz iekšējām asociācijām. Piemērs - palaid slimu suni pļavā. Viņš atradīs, kura zāle viņam jāēd. Ja suns domās, ka pats zāli nevar atrast vai izārstēt var tikai veterinārārsts, iespējams, ka suns nomirs. Man ir ļoti svarīgi iet šo ceļu - spontanitāte, kreativitāte. Cilvēks neattīstās tā - izdomā, piemēram, vajadzētu kaut ko pielikt pie sienas, tātad jārada priekšmets - glezna. Notiek tā, ka vairāk par visu ir vēlme uzlikt emocijas uz audekla! Un pēc tam zīmējumu atstāt savā tuvumā, acu augstumā, vietās, kur pats bieži atrodos, lai glezna, kad vien to uzlūkoju, atgādinātu par tām emocijām, kuras lika man to radīt. Tur nav nekā loģiska, tā rīkoties pārliecina mūsu iekšējās sajūtas.
Vai tev ir recepte šādiem gadījumiem?
Cilvēkam vajag iedot to, ar ko viņš var būt pats savas dzīves mākslinieks. Mans uzdevums - dot zināšanas un stimulus, kā veidojas dzīves modelis. Tad ceļš fantāzijai. Un fizikai - kā darbojas modeļi.
Foto: Inese Austruma un no personīgā arhīva