PORTĀLS ĀRSTIEM UN FARMACEITIEM
Šī vietne ir paredzēta veselības aprūpes speciālistiem

VIESTURS BOKA: Trīs vienā

K. Strauta
VIESTURS BOKA: Trīs vienā
INESE AUSTRUMA/DOCTUS
Profesors, medicīnas zinātņu doktors VIESTURS BOKA darba mūžu veltījis trim svarīgām medicīnas jomām — praktizējis kā ķirurgs, 25 gadus nodarbojies ar medicīnas administrēšanu, kā arī izglītojis nākamās mediķu paaudzes. Desmit gadus viņš ir pie Latvijā lielākās slimnīcas — Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas vadības stūres.

Gluži kā boksa ringā: vai spēj turēt sitienus?

Viesturs BOKA Viesturs BOKA
Viesturs BOKA
Vai atbildīgie pienākumi nav likuši nosirmot pirms laika?

Ja runā līdzībās, tagad valsts amatpersonas gluži kā bokseri ringā tiek pārbaudīti, vai spēj turēt sitienus. Bokseris iztur vienu raundu, divus, sāncensim šķiet — nu gan kritīs, bet atlēts nekrīt. Tas nozīmē, ka tur sitienu. Šobrīd ir tāds laikmets, kad valsts amatpersonām arī jāprot turēt sitienu, jo sabiedriskā doma viņus ļoti bieži ieliek pozīcijā, kad jātaisnojas par visu, ko dara. Cik ilgi sitienus spēj turēt, tik ilgi arī cilvēks strādā.

Vai sitieni vienmēr ir nepelnīti?

Nu, kurš būs soģis? Parasti sit uzreiz, situāciju neizmeklējot un neizvērtējot. Ja viss būtu argumentēti, ar pierādījumiem pamatots, kā mēs mācām medicīnā, būtu vieglāk strādāt. Taču, saprotot spēles noteikumus, spēlēt ir iespējams. Diez kas nesanāk tad, ja uz basketbola spēli ierodies hokejista ietērpā.

Darbojoties aviorūpniecībā vai tamlīdzīgā nozarē, jābūt absolūtai precizitātei, nedrīkst būt nekādu noviržu. Bet medicīnā viss ir relatīvs. Tad vēl jābūt spējai no šīs relatīvās informācijas izdarīt pareizus secinājumus attiecībā uz konkrēto pacientu. Kas to prot, kļūst par labu un populāru ārstu, bet, kas neprot, šajā profesijā cīnās.

Skaistākais ārsta mūžā

“Linezera” izveidošana.  Prof. V. Boka, prof. J. Leja,  Dr. K. Pupurs, prof. A. Lejnieks,  AML rektors A. Vētra,  prorektors U. Vikmanis “Linezera” izveidošana.  Prof. V. Boka, prof. J. Leja,  Dr. K. Pupurs, prof. A. Lejnieks,  AML rektors A. Vētra,  prorektors U. Vikmanis
“Linezera” izveidošana. Prof. V. Boka, prof. J. Leja, Dr. K. Pupurs, prof. A. Lejnieks, AML rektors A. Vētra, prorektors U. Vikmanis
Kas ir skaistākais ārsta mūžā?

Neko jaunu šajā sakarā nepateikšu. Ārstam skaistākie mirkļi ir tie, kad pacienta acīs ierauga apmierinātību ar ārsta paveikto. Tas nav nekas materiāls, bet emocijas, sajūtas, pieredze, garīga bagātināšanās. Uzskatu, ka veiksmīgas ārstniecības gadījumā abas puses — gan ārsts, gan pacients — iegūst arī garīgi. Jo patiesībā katrā cilvēkā ir kas tāds, kāpēc vērts viņā ieklausīties. Taču neslēpšu, ir ārsti, kas jūtas vienu kastu augstāki par pacientiem. Un pacients jūt, vai ārsts ar viņu runā kā ar līdzīgu vai tā, it kā sēdētu beletāžā.

Veselības inspekcijā iesniegtās pacientu sūdzības pamatā ir par slikto komunikāciju. Bieži vien tā ir laika trūkuma dēļ. Daudzi ārsti strādā vairākās darbavietās režīmā “te darbs beidzas, tur jābūt”, tāpēc viņiem nepietiek laika, lai mierīgi aprunātos, uzklausītu pacientu un iedziļinātos viņa problēmā. Kā labi zināms, palīdz ne jau tikai fiziska iedarbība uz slimību, bet arī ieinteresēta un atbalstoša ārsta un arī medicīniskā personāla attieksme. Bet tarifos tas nav iekļauts.

Taču ārstam ir grūti kaut ko realizēt, ja pacients ar viņu aktīvi nesadarbojas, neuzticas, nepārtraukti apšauba ārsta darbības. Pacienti zina arvien vairāk, globālajā tīmeklī katrs var izlasīt par jebkuru slimību, ieskatīties forumos. Bieži vien konflikti rodas, kad pacients internetā atradis kaut kādu ierobežotu informāciju par savu slimību un uztver to par absolūtu. Bet, kā jau iepriekš minēju, medicīnā nav nekā absolūta. Kas der vienam, neder otram, jo var atšķirties slimības gaita vai kādi citi parametri.

Mana sirds pieder ģimenei

6. Saeimas domubiedri Z. Čevers, V. Boka, A. Sausnītis, A. Ameriks 6. Saeimas domubiedri Z. Čevers, V. Boka, A. Sausnītis, A. Ameriks
6. Saeimas domubiedri Z. Čevers, V. Boka, A. Sausnītis, A. Ameriks
Kam pieder jūsu sirds — ķirurģijai, darbam ar studentiem vai administratīvajam darbam Austrumu slimnīcā?

Patiesībā mana sirds pieder ģimenei — man nav nekā augstāka par to. Frānsiss Bēkons savulaik teicis, ka dzimtenes mīlestība sākas no ģimenes. Mēs tagad mazliet novirzāmies no temata, bet, runājot par Latviju, par valsti, cik tā ir stabila, tad valsts būs tik stabila, cik stabilas būs ģimenes. Jo lielākas un stabilākas ģimenes, jo cilvēkiem pareizāka domāšana.

Pēc Rīgas Medicīnas institūta beigšanas 1972. gadā biju interns Rīgas 1. slimnīcā, tad strādāju specslimnīcā Linezera ielā, kur nokļuvu, pateicoties sarkanajam diplomam jeb teicamajām sekmēm. Pēc tam 18 gadus nostrādāju stradiņos, pēc Atmodas sekoja posms, kad kopā ar domubiedru grupu kādreizējo specslimnīcu pārveidojām, kļuvu par ķirurģijas bloka vadītāju “Linezerā”. Paralēli gadus desmit aktīvi iesaistījos politikā — biju deputāts Rīgas domē un sestajā Saeimā, arī Ārstu biedrībā nokļuvu līdz pašai augšai. Tas bija ļoti aktīvs, bet diezgan saskaldīts laikposms, katra no šīm aktivitātēm mazliet apdalīja citu. Domāju, ka tie, kas koncentrējas uz kaut ko vienu, profesijā sasniedz vairāk.

2008. gadā, kad Austrumu slimnīcai pievienojās “Gaiļezers”, administratīvais darbs kļuva ļoti nopietns, prasīja daudz stundu, tāpēc mana personīgā ķirurģiskā aktivitāte strauji izsīka. Augsta līmeņa administratora pienākumus ir neiespējami apvienot ar ķirurga darbu, kad stundām ilgi jāoperē. Taču mācībspēks augstskolā esmu joprojām. Pēc klīniskās ordinatūras stradiņos profesors V. Utkins piedāvāja asistenta vietu katedrā. Tas bija liels izaicinājums, kam nespēju pretoties. Kādu laiku strādāju gan Rīgas Stradiņa universitātē, gan Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātē, tagad tikai LU.

Darbs ar studentiem ir interesants, grūts un atbildīgs. Studējošā jaunatne kļūst arvien informētāka, gudrāka un aktīvāka, tāpēc pasniedzējam jāseko līdzi visam jaunajam, ārkārtīgi daudz jālasa, jāprot labi komunicēt, jāprot pārliecināt, jāprot ieinteresēt, motivēt. Jā, un nevajag izlikties gudrākam, nekā patiesībā esi. Studenti to pamana.

Lielais pluss noteikti ir tas, ka darbs ar jauniem cilvēkiem neļauj novecot. Ilgāk izdodas noturēties ārpus apzīmējuma “nu, ko tas vecais sakārnis”. Tas piesaista pasniedzēja darbam.

Amati un rakstura īpašības

Īsi pirms plaušu operācijas, 1979. gads Īsi pirms plaušu operācijas, 1979. gads
Īsi pirms plaušu operācijas, 1979. gads
Runājot par amatiem — vai jums ir rakstura īpašības, kas pabīda uz šiem amatiem, vai arī neesat īpaši rāvies un vairāk tā ir likumsakarīga nejaušība?

Acīmredzot to īpašību kopums, kas ļauj būt par vadītāju, man ir. Droši vien nozīme ir arī zinātniskajam grādam, pieredzei augstskolas mācībspēka darbā, vēl citiem kritērijiem. Spriest par sevi grūti, bet to gan varu teikt, ka dažkārt mēdzu citiem ņemt nost darbu, jo man šķiet, ka veicamo varu izdarīt labāk.

Vispirms slimnīcā “Linezers” biju ķirurģijas bloka vadītājs, pēc tam man piedāvāja šīs slimnīcas direktora amatu un es to pieņēmu. Ja sāc nodarboties ar administrēšanu, tā iesūc. Veiksmīgi vai neveiksmīgi, bet aptuveni divdesmit piecus gadus esmu bijis vadošos amatos medicīnā.

Kā jūs attiecaties pret krēsliem, amatiem, posteņiem? Tie jums ir svarīgi?

Es negribētu tagad kaut ko tēlot un teikt to pašu, ko esmu dzirdējis nopietnus amata vīrus sakām, ka “man jau amats nav svarīgs, tas krēsls man nav pieaudzis”. Man šķiet, ka tā ir poza un liekuļošana. Katram cilvēkam ir jābūt svarīgam tam, ko viņš dara! Nu, es taču nevaru par savu darbu teikt, ka tas man nav svarīgs! Ir svarīgs! Un es negribētu piedzīvot brīdi, kad nevis palūdz piecelties, bet izgrūž no krēsla. Tātad par to ir jādomā, vai atbilsti vai ne, vai dari, kas tev būtu jādara, vai esi īsti savā vietā, vai dari pareizi. Tas ir svarīgi, nenoliedzami.

“Linezera” basketbola komanda  Mepha kausa izcīņā Ventspilī 2002. gadā “Linezera” basketbola komanda  Mepha kausa izcīņā Ventspilī 2002. gadā
“Linezera” basketbola komanda Mepha kausa izcīņā Ventspilī 2002. gadā
Ko īsti nozīmē būt vienam no Latvijā lielākās slimnīcas stūrmaņiem? (V. Boka ir RAKUS valdes loceklis — red.) Kas ir grūtākais, no malas neredzamais šajā darbā?

Austrumu slimnīcu var salīdzināt ar lielu kuģi. Un tad ir jautājums, vai kuģa īpašnieks jeb valsts ir ieinteresēta, lai kuģim būtu maršruts, mēraparāti, kas ļauj noturēt kursu, degviela un komanda, vai arī īpašnieks kuģi ielaidis jūrā, lai tas viens kaut kur peld. Kad Austrumu slimnīca izveidojās, šķita, ka visi minētie parametri ir kārtībā. Tagad kuģim stipri trūkst degvielas, sāk pietrūkt jūrnieku, nav īsti skaidrs, pa kādu maršrutu peldēt. Bet tas ir liels kuģis, kam vajag nopietnu maršrutu. Patiesību sakot, universitātes slimnīca ir Latvijas medicīnas stratēģiskais pamats. Valstī tādas ir divas (vēl stradiņi Daugavas kreisajā krastā kopā arBērnu slimnīcu) un vairāk arī nevajag. Pietrūkst normatīvās bāzes jeb maršruta, tāpēc vadīt šo kuģi ir grūtāk. Ir jāpieņem stratēģisks dokuments par veselības aprūpi ilgtermiņā. Ik pa diviem gadiem mainoties kādai konjunktūrai politiskajā vidē, mainās šīs koncepcijas. Mazākas struktūras tam var pielāgoties, bet lielu kuģi nevar ne strauji apturēt, ne strauji pagriezt citā virzienā. Tāpēc inerce turpinās, spēkā jau ir cita normatīvā bāze, bet kuģis vēl peld iepriekšējā virzienā. Mums ļoti nepieciešams šis dokuments! Pašlaik ar ministriju par to diskutējam, bet Saeimā, cik zinu, ir pat doma, ka nepieciešams universitāšu slimnīcu likums.

Foto: Inese Austruma un no V. Bokas albuma

Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2016. gada septembra numurā