Vienkārši – man patīk pacienti! Neiroloģe Elvīra Smeltere
Mana dzimtā ir krievu valoda, latviešu iemācījos pašmācības ceļā. Biju jaunākā māsa četru bērnu ģimenē. Piedzimu 1939.gadā Orlā, Krievijā. Sākās karš. Dīvainā kārtā es atceros kara laiku. Atceros pagrabu, kurā nakšņojām. 1943.gadā Orlu aviācijas uzlidojumos noslaucīja no zemes virsas. Divstāvu nama pagrabā bija siena kaudze, kurā pārlaidām nakti. Atceros sveču liesmas, visticamāk, sveces bija ieliktas sienas iedobumos. Vēl atmiņā, kā māte skaļi lasīja lūgšanu. Brālis uzlidojuma laikā turpat nama pagalmā gāja bojā. To brīdi gan neatminu. Zinu, ka aviobumbas šķemba brālim pāršķēla miega artēriju. Maza, maza brūcīte, kuras asiņošanu nebijis iespējams apturēt... 
Teicāt, ka mamma dzimusi Latgalē un aizdevusies līdzi tēvam uz Krieviju. Kāds bija jūsu ceļš uz Latviju?
Garš. Pirmo reizi Latvijā ar māti ierados 1945.gadā. Karš bija beidzies. Māte tik ļoti sapņoja atkal nokļūt dzimtenē, pēc tik ilgiem gadiem! No pirmās reizes gan nekas daudz prātā nav palicis. Laukus, lielas saimniecības, govis, aitas. Mūs visur cienāja, izsalkumu neatceros.
Man ir 13 gadus vecāka māsa un 11 gadus vecāks brālis, abi joprojām dzīvo Krievijā. Māsa, kura šogad nosvinēja 80 gadu jubileju, savulaik strādāja par skolas direktori, kā arī pasniedza fiziku un matemātiku, bet brālis ir tehnisko zinātņu doktors, vadīja katedru mašīnbūves institūtā. Mana māte un tēvs savu dzīvi nodzīvoja Krievijā. Uz Latviju pārcēlos es viena pati, skolas vecumā vairākkārt viesojos Latvijā, vasarā apgūstot latviešu valodu, kuru gan pa Krievijā pavadīto gadu atkal veiksmīgi aizmirsu. Studijas uzsākot, mamma mani pavadīja līdz Latvijai un nodeva savu radu labajās rokās. 
Kāds izvērtās ceļš uz medicīnu?
Vēl garāks. Kamēr mācījos vidusskolā, domāju - medicīna? - nekad mūžā! Bija paniskas bailes no asinīm. Matemātika patika un padevās, man ir labi attīstīta loģiskā domāšana. Pedagogi teica - no manis varētu iznākt laba skolotāja. Bet mamma apgalvoja: man esot jāiet medicīnā. Mediķis esot tik laba profesija! Viņa bija dzīvojusi laikā, kad cieņā bija dakteri, skolotāji, juristi, uzņēmēji. Ne tikai cilvēku cienīti, bet arī pārtikuši. Māte bija nākusi no diezgan turīgas ģimenes Daugavpilī, dziļi ticīgs cilvēks, viņas gādībā mēs svinējām Lieldienas, Ziemassvētkus. Viņa nenovēlēja man darbu to laiku rūpnīcā, kas maz līdzinās šodienas modernai rūpnīcai. Viņa teica - padomā, meit, tu nebūsi laimīga tādā dzelžu vidē. Nogaidīju līdz beidzamajai dienai, kad varēja iesniegt dokumentus. Tad dažās minūtēs pieņēmu lēmumu, sakārtoju savus papīrus un nosūtīju tos Medicīnas institūtam. Tāda mana rīcība bija liels pārsteigums daudziem, kuri jutās pārliecināti, ka mani pazīst. Domāju, katram cilvēkam ir savs liktenis, no augšas izlemts ceļš. Nezinu. Varbūt ir citādi. Bet nevienu sekundi neesmu nožēlojusi, ka toreiz paklausīju mātei. Man patīk ārsta profesija, es mīlu to. 
Bet kā tikāt galā ar nepatiku pret asinīm?
Sākumā to asiņu nemaz tik daudz nebija. Apguvām teoriju, mācījāmies anatomikumā, smalki iepazinām cilvēka organisma uzbūvi. Atceros profesoru Kalbergu, kurš visus studentus, šķiet, zināja pēc vārda. Pa ceļam uz auditoriju satikts, viņš no kabatas izņēma kādu kauliņu un prasīja: kā šito sauc? Ar šļirci paņemt asinis analīzei - tas man neradīja problēmas. Man ir ļoti veiklas rokas, es daudz šuvu un izšuvu. Varētu domāt - kāds labs ķirurgs no manis iznāktu! Bet apzinājos, ka to gan nevaru. Vēl bez veiklām rokām un precizitātes ķirurgam jāspēj distancēties no pacienta, neasociēt sevi ar ķermeni, kurš jāoperē, jāspēj griezt bez emocijām, nekrist panikā, nemirt līdzi pacientam, jo ne vienmēr var tikai veikties. Īsi pirms institūta beigšanas izlēmu, labi, būšu terapeite.
Rīgā tolaik atļāva palikt retajam, gandrīz visi tika sūtīti darbā uz attāliem laukiem, kur trūka dakteru. Pēc sadales man vajadzēja doties uz Strūžāniem. Taču togad studijas Latvijas Universitātē Juridiski ekonomiskajā fakultātē beidza mans dzīvesbiedrs Leons un sarakste starp Finanšu un Veselības aizsardzības ministrijām beidzās ar to, ka mēs abi, jauno speciālistu pāris, drīkstējām palikt Rīgā un nesekot obligātajai sadalei. 
Palikt Rīgā - tā bija priekšrocība?
Nezinu. Savu vietu tik viegli uzreiz nevarēju atrast. Braukāju un meklēju. Jelgavas slimnīcā brīvas vietas nebija, Baltezera sanatorijā - arī ne. Vecmīlgrāvja slimnīcā par galveno ārstu strādāja Roberts Drāke, tolaik slavenā basketbolista Bruno Drākes brālis. Bruno savukārt bija mana vīra kursabiedrs; viņi draudzējas vēl šodien. Aizbraucu uz Vecmīlgrāvja slimnīcu un stāstīju, kas es tāda un kāda mana sāpe. Tā es nokļuvu šajā slimnīcā.
Pirmā īstā darba skola...
Trīs gadi vērtīgas pieredzes slimnīcā un poliklīnikā. Laba skola bija dežūras, kad uz vietas slimnīcā paliku viena pati speciāliste. Vienā personā gan terapeite, gan ginekoloģe, gan ķirurģe, gan traumatoloģe. Atceros kādu jaunu cilvēku, kuru ieveda no ostas ar ļoti smagu iekšējo orgānu traumu. Praktiski bezcerīgs gadījums, bet mēs cīnījāmies par viņu visu nakti. Sāka jau aust gaismiņa, kad viņš nomira. Ātrās palīdzības ārsti toreiz teica - pirmo reizi es viņus esot piespiedusi strādāt visu nakti! Man šķiet, citādāk taču nemaz nevar!
Atceros arī, ka vienam jaunam cilvēkam šuvu lūpu...
Tad jau no ķirurģijas nekur neaizbēgāt!
Es viņu varēju pārsūtīt uz Traumatoloģijas institūtu, bet viņš negribēja (Smejas - aut.). Tomēr tie bija izņēmumi, vairākumā situāciju sastapos ar sarežģītiem terapeitiskiem gadījumiem, tā bija cīņa ar kardiālo nepietiekamību, pneimonijām, plaušu tūsku.
Tai pašā laikā sapratu, ka terapija ir pārāk plaša nozare. Lai būtu laba speciāliste, bet es gribēju būt tikai laba un vislabākā, man vajadzēja izvēlēties šaurāku nozari. Tad, zinādams, ka vēlos specializēties, vienu dienu mani izsauca galvenais ārsts. Slimnīcā atbrīvojoties neirologa vieta, vai es iešot?
Man vienmēr ir paticis mācīties, un te tāds izaicinājums. Iešu! Stradiņos sešus mēnešus mācījos kursos. Saņēmu diplomu un piebildi, ka varot cerēt uz klīnisko ordinatūru. Gadu nostrādāju par neiroloģi un pēc tam iesniedzu dokumentus klīniskai ordinatūrai. Tiku pieņemta, un 1.slimnīcā turpinājās mana neiroloģes karjera. Domāju - cik grūts darbs, cik smagas dežūras, pārskrējieni no vienas ēkas uz otru, naktī, vējā, sniegputenī. Mums jau bija piedzimusi meita Nora. Izlēmu, ka man vairāk jāpaliek pie mājas, ģimenē. Saplānoju dzīvi - palikšu tikai poliklīnikā.
Plāns izdevās? 
Neizdevās. Nebiju radusi atteikties no darba, bieži paliku strādāt ilgāk. Atnāca nodaļas vadītāja daktere Sofija Grigoraša un teica, ka viņa ir visu nokārtojusi un es palieku viņas nodaļā. Strādāt klīnikā bija un arī tagad ir liels gods. Un manas vieglākās dienas palika tikai sapņos. Viss turpinājās. Dežurēju divas obligātās diennaktis mēnesī. Ar sanitārās aviācijas lidmašīnām, vēlāk ar helikopteru, devos izsaukumos pa visu republiku. Rajonos tolaik arī strādāja pieredzējuši speciālisti, bet smagie vai neskaidrie gadījumi vienmēr tika risināti konsultējoties.
Sacījāt - sākumā neiroloģija biedēja, pacienti šķita nesaprotami, smagi. Kāda patiesībā izrādījās šī nozare?
Ļoti loģiska disciplīna. Grūta ir diagnostika: kā sākas saslimšana, kādi simptomi parādās. Kā matemātika, kur nepieciešama loģiskā domāšana. Tagad tehniskais nodrošinājums ir nesalīdzināmi bagātīgāks. Toreiz nekas tamlīdzīgs pat sapņos nerādījās.
Man bija bezgala interesanti, un arvien vairāk apmierināja izvēlētā profesija. Gāju mājās un sev teicu: esmu tik laimīgs cilvēks! Tad Medicīnas institūtā atbrīvojās vieta Neiroloģijas katedrā, un profesore Gertrūde Eniņa piedāvāja man asistenta vietu. Nāca klāt darbs ar studentiem.
Daudzie fotouzņēmumi liecina, ka esat mācējusi atrast laiku arī ceļošanai. (Fotografēšana ir dakteres dzīvesbiedra aizraušanās un arī pacietība pēc tam attēlus akurāti sakārtot - aut.) 
Mēs visi ģimenē tādi - ceļotāji. Agrāk viņpus dzelzs priekškara taču nevarēja tikt. Atceros, gribējām kopā ar vīru aizbraukt uz Poliju. Mums jau bija divi bērni, ģimene, tomēr mūs nepalaida. Lai braucot katrs atsevišķi. Ja nelaida uz ārzemēm, ceļojām pa savienību - bijām Krimā, Kaukāzā, Kislovodskā, pie Elbrusa. Kad jau krietni vēlāk pirmo reizi atgriezos no ceļojuma pa Eiropu, pēkšņi ieraudzīju, cik Rīga ir skaista. Bet skaistāka par daudzām redzētām pilsētām man joprojām šķiet Sanktpēterburga. Spēcīgu iespaidu un neaizmirstamas izjūtas pirms astoņiem gadiem sagādāja Norvēģija. Braucām visa ģimene. Mani pilnīgi apbūra varenā daba: kalni, meži, fjordi, ūdenskritumi. Šīs varenības priekšā cilvēks nevar neizjust savu niecību. No otras puses, iepazinu Norvēģiju kā ļoti demokrātisku zemi. Neredzējām privātmājas kā pilis, kurām jārāda savu īpašnieku biezais maks. Nekādas bērnišķīgas plātīšanās ar mantu. Ikviena vietiņa ir sakopta, ērta. Var redzēt, ka cilvēks ir vērtība, ka veselība un veselīgs dzīvesveids ir vērtība.
Bet par jūsu vērtībām - ģimeni. Kā auga tik aizņemtas dakteres bērni?
Arī šai ziņā man dzīvē ir paveicies. Dzīvojām kopā ar vīra tēvu un māti. Ar vīramāti ļoti labi satikām, viņa bija brīnišķīgs cilvēks. Sākumā viņa pieskatīja Noru un Robertu. Pēc tam, kad pensijā devās vīratēvs, viņš uzņēmās lielu daļu sadzīves rūpju - gāja iepirkties, gatavoja pusdienas, nodarbojās ar mazajiem. Ja nebūtu vīratēva atbalsta, nebūtu ne manas disertācijas, ne profesionālās izaugsmes. Mājas man bija kā cietoksnis: zināju, ka mēs ar Leonu un mūsu bērni tur ir drošībā. Varēju iet un strādāt, pulkstenī bažīgi neskatīdamās.
Vai novēlējāt saviem bērniem mediķa likteni?
Tik laimīgu kā manējo - kāpēc gan ne? Nora ir beigusi Latvijas Mākslas akadēmiju, gleznotāja. Varbūt meitā gēni nostrādājuši - Leona brālis Georgs Smelters ir mākslinieks, atzīts grafiķis. Tagad meita mācās otru profesiju, kas tuvāka medicīnai - logopēdiju. Dēls Roberts beidza Medicīnas akadēmiju, ir ārsts neirologs, un vedekla Ligita arī ir neiroloģe. Diemžēl Roberts nestrādā profesijā.
? 
Man sāp sirds par to, ka tik daudzi spējīgi, gudri, inteliģenti puiši, kuri studē medicīnu, nepaliek šajā nozarē. Medicīna kļūst par sieviešu pasauli. Sievietes turas līdz beidzamajam. Šķiet, tas bija rezidents libānietis, kurš brīnījās: kāpēc mūsu mediķu zēni iet strādāt uz firmām? Kā viņi var pamest medicīnu - biznesu, kas nodrošina labu dzīvi? Ko es viņam varēju paskaidrot? Ka pie mums viss ir tieši otrādi. Šķērsām un greizi? Medicīna prasa tai veltīt arī visu brīvo laiku. Bet sieviete pēc savas būtības dalās. Dalās starp vīru, bērniem, ģimeni un profesiju. Būdama apzinīga un izpildīga, sieviete burtiski raujas uz pusēm.
Ar studentiem strādājat joprojām? Kādi viņi ir?
Aktīvi, nopietni, mācās labāk nekā agrāko gadu studenti. Tāpēc žēl, ka viņi tik ļoti cenšas un tomēr ir spiesti mainīt profesiju vai doties strādāt uz ārzemēm. Nav noslēpums, ka mūsu anesteziologus, reanimatologus, māsiņas labprāt ņem darbā citu valstu klīnikās. Lai arī pati paliktu līmenī un apritē, joprojām strādāju ar pacientiem, rakstu slimības vēstures, skatos visas analīzes un izmeklēšanas datus. Man patīk praktiskā neiroloģija.
Joprojām - pēc tam, kad profesijā strādājat...
...četrdesmit otro gadu. Katru dienu esmu slimnīcā Gaiļezers. Strādāju brīnišķīgā kolektīvā, mani kolēģi ir augstas klases speciālisti un vienkārši labi cilvēki: profesori Gertrūde Eniņa, Ināra Logina, Egils Vītols, docenti Māra Godļevska, Andrejs Millers, 6. un 7.nodaļas ārsti. Līdz šai dienai esmu pateicīga profesorei Eniņai par viņas skolu. Stingro, prasīgo. Viņa taču ir izaudzinājusi visus Latvijas neirologus!
Ja agrāk sarežģītākos gadījumos uztraucos, kā tikšu galā, tagad man ir interesanti tieši šie gadījumi.
Kā nonākat pie klīnisko mīklu atrisinājumiem?
Teorētiskā bagāža, praktiskā pieredze, ļoti ilgstoša, ļoti uzmanīga, detalizēta anamnēzes vākšana, tad neiroloģiska izmeklēšana un papildu izmeklēšana. Sarunai nežēloju laiku, manī vairs nav nepacietības. Tagad man ir svarīgi, lai pacients izstāsta pēc iespējas vairāk. Tādai sarunai nepietiek ar piecpadsmit divdesmit minūtēm, man vajag vismaz četrdesmit. Ja ir sarežģīts gadījums, nekautrējos prasīt padomu kolēģiem. Man arī prasa. Mums kolektīvs šajā ziņā patīkams - neviens nedomā, ka ir pārāks, gudrāks, izcilāks. Domājam kopīgi, tas ir vērtīgi.
Ko pacienti jums ir iemācījuši?
Tas ir grūts jautājums... Darbs ar pacientu vienmēr ir abpusējs. Iecietību varbūt. Pacietību. Savaldību. Būt radošai. Katrs pacients vispirms ir cilvēks, personība. Katram cilvēkam slimība taču ir it kā viena un tā pati, bet viņš par to citādāk stāsta, citādi pārdzīvo, citādi uzņem. Un dažreiz, lai to atšifrētu, vajag daudz laika. Tad ir jāsāk ar viņa iepriekšējiem gadiem, ar iepriekšējām slimībām, personīgo dzīvi. It sevišķi, ja runa ir par funkcionāliem, neirotiskiem traucējumiem. Katra kļūda jau arī ir mācība. Nevarētu teikt, ka manā dzīvē nav bijis kļūdu. Ir bijušas, esmu tās analizējusi un mācījusies.
Bet jūs taču esat kādreiz sadusmojusies uz saviem pacientiem?
(Smejas - aut.) Zināt, nevar teikt, ka nekad neesmu bijusi dusmīga uz pacientiem. Sākumā droši vien vairāk. Man ir grūti ar primitīvām personībām, cilvēkiem, kuri tikai apvaino ārstu, kuri uzskata, ka ārsti ir vainīgi, ka viņš saslimis, ka slikti jūtas, ka diagnoze noteikta pārāk vēlu.
Un ko jūs viņiem sakāt?
Tā mierīgi, mierīgi... lēnām paskaidroju. Reizēm pacientam vai viņa piederīgajiem vajag parādīt kompjūtertomogrāfijas bildes - galvu, smadzenes - un paskaidrot, kas par vainu. Dažreiz saprot tūlīt, citreiz vajag daudzas reizes atkārtot. Tas nav viegli. Iecietība nāk ar gadiem. Jaunajiem ārstiem ir cits temperaments, cita emociju intensitāte. Es domāju, jebkurā konflikta situācijā ārsts ir zināmā mērā pats vainīgs - ka nav bijis izturēts. Nav iemācījies neiziet no rāmjiem.
Jūs ar tādu prieku runājat par darbu! Kuras rakstura īpašības jums palīdz tik ilgi to saglabāt?
Vienkārši - man patīk pacienti!
Jūs to tik viegli pateicāt!
Tas laikam man raksturā. Man patīk kontaktēties ar cilvēkiem. Es neesmu bravurīga, bet atvērta cilvēkiem. Es apzinos, ka viņi nāk pie manis, lai saņemtu palīdzību. Ja pacienti nāk, tad man viņi jāpieņem. Protams, ir jājūt robeža, distance. Nevar tā familiāri man uzsist uz pleca, dažreiz jūtu, ka vajag runāt stingrāk. Jā, jā, ir bijuši pacienti, kuri teikuši - viņi no manis baidoties! (Smejas - aut.) Taču galvenais - būt sirsnīgam. Jā, es laikam esmu sirsnīga.
Foto: Matīss Ābele un no personīgā arhīva