VALDA STALTE, endokrinoloģe: mans gars alkst plašuma
Četrdesmit divi gadi ir ļoti daudz, turklāt vienā vietā. Sociālisma laikā tas bija ierasti — visu mūžu viena darba vieta. Tagad tas ir daudz dinamiskāk. Bet, lai cik liels būtu gadu skaits vienā darba vietā, šis darbs mani joprojām iedvesmo un uzlādē. Kaut gan pēdējos gadus vēlētos mazāk stundu pavadīt darba kabinetā. Maz laika paliek ģimenei un draugiem. Arī attiecības ir jākopj. Ja to nedara, tās novīst.
Ārsta darbā katra diena ir citāda, katru dienu citi cilvēki, ar kuriem risināt dažādas problēmas. Kāds no kolēģiem reiz teica, ka pirmos divdesmit gadus tev jāstrādā, lai iegūtu reputāciju, pēc tam reputācija strādās uz tevi. Zināma rutīna ar gadiem, protams, iestājas. Agrāk līdzi uz mājām nesu nesarakstītās vēstures un tādas pašas nesu atpakaļ. Kaudzes bija lielas. Tagad saprotu, ka darbi jādara savlaicīgi un no tā, kas par daudz, jāatsakās. Kopš man ir privātprakse, varu savu laiku izmantot brīvāk, atrast laiku arī sev, ģimenei un draudzenēm.
Ārsta darbs savā ziņā ir ļoti grūts, jo cilvēki pārsvarā nāk tikai ar problēmām.
Par to esmu domājusi, un reizēm tas patiešām ir smagi. Tomēr, saskaroties ar problēmu, tai jārod kāds risinājums, un reizē tas ir arī izaicinājums — uzlabot šo grūto situāciju. Ir pacienti, kas ir dzīvesgudri, daudz pieredzējuši, spēcīgas personības, no kuriem var gūt zināšanas, kuri uzlādē un iedvesmo arī mani kā ārstu. Gribētos, lai cilvēkiem ir mazāk sociālu problēmu.
Mēs visi zinām veselīga dzīvesveida pamatprincipus. Gan presē — katrā sieviešu, vīriešu, sporta un medicīnas žurnālā —, gan izglītojošās profesionālās lekcijās par to tiek rakstīts un runāts. Tomēr mums, cilvēkiem, gribas gūt baudu. Apkārtējās vides spiediens ir liels, negatīvo emociju daudz, nav gandarījuma, nav mīlestības, tāpēc jāuzēd un kļūst labāk. Ēdiens ir viena no pamata baudām. Tāpēc svara regulācija un veselīga dzīvesveida rekomendāciju ieviešana katra personīgajā dzīvē, manuprāt, ir sarežģīts jautājums, kas jārisina delikāti, psiholoģiski motivējoši un individuāli, pielāgojot katra cilvēka veselībai vai slimībai. Tas prasa laiku, kura ir maz.
Vai tomēr informācijas pārbagātība (par diētām un veselīgu uzturu) ārstiem netraucē?
Domāju, ka ārsts priecājas par diskusiju. Diskusija ir mērķtiecīga saruna, lai iesaistītu pacientu, lai apmainītos domām, lai abas puses savā starpā mācītos. Attiecībā uz dzīvesveida izmaiņām nav vienas nepārprotami skaidras atbildes. Mēs netiecamies pēc ātra rezultāta. Jo lēnāk, jo labāk, un cenšamies veidot ieradumus, kādus var noturēt ilgākā periodā.
Nepavisam. Darbs ir sēdošs, ambulatorā pieņemšana sešas līdz astoņas stundas, intensīvs darbs ar datoru, jo informāciju par katru pacientu, izrakstus un receptes rakstu pati. Esmu kļuvusi datoriķe. Tagad domāju, ka jāiegādājas paceļams galds, pie kura var strādāt arī stāvus. Domāju, ka ārstiem ar veselīgu dzīvesveidu ir tāpat kā visiem pārējiem. Ārsts ir izglītots profesionālis un, protams, izprot veselīga dzīvesveida nozīmi, un lielākā daļa mediķu ikdienā fizisko aktivitāšu un veselīga uztura pogu lielākā vai mazākā mērā piespiež.
Kad stresa ir par daudz, gribas uzēst kādu šokolādes gabaliņu, īpaši vakaros, bet nespēj aprobežoties tikai ar vienu, apēdas visa tāfelīte. Viens no maniem secinājumiem un ieteikumiem mediķiem — nepārkāpiet sava darba laika robežas! Lai astoņas stundas ir darbam, tikpat daudz draugiem un ģimenei un astoņas stundas miegam. Nevis sešpadsmit stundas darbam vāveres ritenī un pārējās — nervos un bezmiegā.
Kad daudz atbildīga darba, par veselīgiem paradumiem un fiziskām aktivitātēm domāt nav laika. Sevi mēģinu motivēt pieturēties pie astoņu stundu principa, bet praksē to īstenot nav vienkārši. Veselīga dzīvesveida īstenošanai velotrenažieris man ir gan darbā, gan mājās, bet uzkāpt uz tiem nav laika, bieži tiek atrastas dažādas atrunas, lai to nedarītu. Mājās nospriežu — noteikti pamīšos darbā, savukārt darbā nodomāju, ka to noteikti izdarīšu vakarā mājās. Man ir nepieciešami ikdienas vingrojumi pēc traumas, tāpēc veicu fizioterapeita rekomendētos ikdienas vingrojumus un samērā daudz peldu — vasarā savā dīķī vai ezerā, ziemā peldbaseinos. Staigāju ar nūjām un eju kājām, ja vien tas ir iespējams. Jaunībā nodarbojos ar daiļlēkšanu, sportu, kas saistīts ar peldēšanu. Principā fiziskai aktivitātei jau nevajag daudz — vismaz piecas minūtes dienā jau dod labāku pašsajūtu.
Es cenšos cilvēkus uzklausīt un arī sadzirdēt patieso problēmas būtību. Pēc tik daudziem darba gadiem bieži vien intuitīvi jūtu, ko no manis gaida pacients, kādā tonī un kādiem vārdiem varu runāties. Ja jūtu, ka cilvēks ir noslēgts un negrib atvērties sarunai, neuzspiežu un rekomendēju citu speciālistu. Pieturos pie principa — visiem labs nebūsi un jāārstējas pie paša labākā, jo mēs visi tā gribētu. Pacientiem vieglāk rekomendēt to, ko pati daru.
Ar šodienas pieredzi — vai vēlreiz izvēlētos to pašu profesiju?
Bērnībā gribēju kļūt par ārstu vai arhitektu. Pati tolaik spriedu, ka nemāku pietiekami labi zīmēt, tāpēc uz arhitektiem neaizgāju. Medicīna bija mans aicinājums, un es ar grūtībām iestājos Rīgas Medicīnas institūtā. Iestājeksāmenus nokārtoju labi, bet biju pēdējā kategorija — “Rīgas meitene”. Priekšroka tika dota puišiem no laukiem, tad pilsētas puišiem, pēc tam lauku meitenēm un tikai tad rīdziniecēm. Sākumā iestājušos sarakstā nemaz nebiju un domāju, ka būs jāsāk meklēt darbs, bet pēc dažām dienām saraksts bija papildināts ar diviem numuriem. Viens no tiem bija manējais.
Arī šodien bez domāšanas izvēlētos šo profesiju. Medicīna ir noderīga jebkurā pasaules vietā un jebkuros apstākļos karā un mierā. Tā iegrozījās, ka visu mūžu strādāju Talsos. Mēs ar pirmo vīru reizē beidzām institūtu un kā jaunie speciālisti pēc valsts sadales atnācām uz Talsiem. Toreiz rezidentūras nebija un pēc septiņiem studiju gadiem uzreiz bija jāsāk strādāt par ārstu. Domāju: nostrādāšu trīs gadus un braukšu atpakaļ uz Rīgu, jo visa mana ģimene bija Rīgā. Mums bija meitiņa, pagāja trīs gadi, un spriedu: “Labi, vēl līdz pirmajai klasei.” Un tā visu laiku atlikām un atlikām, līdz nu ir aizritējuši jau četrdesmit divi gadi. Bet es tomēr ilgojos pēc Rīgas, jo visa mana ģimene joprojām ir tur. Dažreiz liekas, ka Talsos man ir par šauru, pietrūkst plašuma, tāpēc esmu pastrādājusi arī Rīgā privātpraksē un Liepājā.
Foto: Dainis Kārkluvalks un no Valdas Staltes albuma
Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2018. gada septembra numurā