Uz Dalasu – pārlaist krīzi. Pieredze Teksasas Universitātes Makdermota pētniecības centrā, ASV. Ēriks Šmagris

Protams, mēs tevi ņemsim!

Viss notika likumsakarīgi, tā nebija nejaušība. 2009. gada augustā pabeidzu mācības gastroenteroloģijas rezidentūrā (aiz muguras jau bija internās medicīnas rezidentūra), piestrādāju P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Neatliekamās medicīnas centrā. Tas bija pārdomu laiks - valstī krīze, mācības pabeigtas, naudas medicīnā ienāk arvien mazāk. Kopumā tas radīja zināmu spriedzi. Gastroenteroloģijas centrā ārstu skaits bija pietiekams, daži kolēģi piestrādāja citās vietās, jo nodaļās nebija pilnībā noslogoti. Tā kā biju kļuvis brīvs cilvēks, sāku meklēt, kur un ko var darīt ārpus Latvijas, tā sacīt, apsvērt, kur pārlaist krīzi.

Jau 2009. gada sākumā biju viesojies pie Uģa Gruntmaņa Dalasā, Amerikas Savienotajās Valstīs, regulāri sarakstījāmies - viņš ieteica uzrakstīt vēstuli kādam ievērojamam zinātniekam. Diemžēl sarakste neveicās. Taču man deva padomu uzrakstīt vēstuli diviem citiem pētniekiem šajā pašā centrā - viena no pētniekiem bija prof. Helēna Hobsa (Helen Haskell Hobbs). Uzrakstīju un ļoti ātri saņēmu atbildi: protams, mēs tevi ņemsim, bet vajadzētu interviju! Intervija noritēja pa tālruni - divi profesori aprunājās ar mani par dzīvi, nākotnes plāniem un zinātnes interesēm. Iznākums bija pozitīvs! Un tad tikai sākās: stipendijas meklēšana, darbu pabeigšana Stradiņa slimnīcā, vīzas formēšana utt. Uztraukumu pietika, īpaši, kad uzzināju, kāda līmeņa (viena no izcilākajām zinātniecēm pasaulē holesterīna izpētē) pētniece ir prof. Hobsa.

ASV ierados pērnā gada aprīlī, par sadzīvisko pusi īpaši nesanāca domāt, jo netālu no Gruntmaņu mājas ir neliels ciematiņš (ar automašīnu pusstundas braucienā līdz universitātei), kur var īrēt jaukus dzīvoklīšus. Tā kā Teksasas Universitāte man maksā algu, naudas pietiek gan īrei, gan pārtikai. Protams, stipendijas nauda (paldies labajiem cilvēkiem par stipendiju!) arī noderēja - te bez mašīnas kā bez rokām!

Pamazām apgūstu apkārtni, mazliet pasportoju, jo kustēties sanāk mazāk - visur var nokļūt tikai ar mašīnu. Pats izpētīju blakus ezeru, kopā ar Uģi bijām netālajā Fort Worth, kur ir neliels autentisks kovboju pilsētiņas centrs, palaikam iznāk apmeklēt vietējos parkus. Dalasas pilsētas centrā iegriežos samērā reti. Apkārt tam ir milzīgas platības, nosētas ar lielākām un mazākām mājām, kas nav sabūvētas blīvi, līdz ar to pārvietoties ar kājām ir samērā sarežģīti, piemēram, lai aizstaigātu līdz veikalam, jāmēro diezgan tāls ceļš. Dažkārt, braucot pa privātmāju kvartāliem, šķiet - esmu Mežaparkā, tikai viss mazliet labāk saposts un mājām priekšā nav sētu. Vietējie meži gan ir citādi, tādi kā mazi džungļi - ir tikai dažas koku sugas, ko pazīstu. Pagaidām koncentrējos uz darbu, bet nākotnē ceru vairāk iepazīt ASV, jo Teksasa jau ir tikai neliela tās daļa. Turklāt amerikāņiem ir vecākie nacionālie dabas parki pasaulē - vismaz kādu gribētu redzēt.

Ko jūs tos peļukus mokāt?

Esmu mazliet prom no klīniskās medicīnas, lai gan cenšos apmeklēt seminārus, kas saistīti ar klīniskām tēmām, diemžēl ne vienmēr sanāk. Viens no mana pētījuma atzariem skar bērnu aknu slimības, tāpēc bija jāapmeklē īpaši kursi par medicīnas ētikas jautājumiem. Ja ASV grib tā pa īstam strādāt medicīnā, jāliek eksāmeni un jāmācās no jauna rezidentūrā, taču tāds nebija mans plāns, mani vairāk interesēja zinātne.

Taču arī zinātnē te ir zināmas karjeras kāpnes - sāk ar to, ko Latvijā sauc par doktorantūru (Ph.D. - a doctorate of philosophy), kas ilgst vidēji piecus gadus, tad seko Postdoctoral Research Fellow, kas var "ievilkties" vēl piecus gadus. Un tikai pēc tam zinātnieks var meklēt vietu, kur dibināt savu laboratoriju, kā profesors pievienoties kādai citai laboratorijai vai darboties industrijā. Tā kā man nebija doktorantūras pieredzes (Latvijas doktorantūrā diemžēl nekādu ASV vajadzīgu pieredzi iegūt nevar), man piešķīra tādu dīvainu statusu - Postdoctoral Research Trainee, pēc laika ceru pāriet Postdoctoral Research Fellow statusā. Patiesībā statuss tikai mazliet maina algas lielumu un finansējuma avotus - tāpat daudz jāstrādā, lai kāds būtu statuss. Interesants fakts - manai priekšniecei arī nav Ph.D. grāda, bet tas netraucē darboties zinātnē, būt ASV Nacionālās zinātnes akadēmijas biedrei un ap 100 publikāciju autorei izcilos žurnālos, tādos kā Nature un Science; viņa savulaik pabeidza medicīnas fakultāti un rezidentūru internajā medicīnā, endokrinoloģijā, līdz ar to viņas skatījums uz zinātni ir daudz plašāks.

Prof. Hobsa ir Teksasas Universitātes Makdermota pētniecības centra (McDermott Center) vadītāja un klīniskās ģenētikas nodaļas priekšniece. Viņai ir arī sava laboratorija, kas nodarbojas gan ar ģenētiku, gan ar metabolisma pētījumiem. Laboratorijā, kur strādāju es, esam astoņi cilvēki trīs telpās. Vēl ir dažādi mazi projekti, kad notiek sadarbība starp centriem. Mūsu pētniecības lauciņā ir taukskābju un holesterīna vielmaiņas problēmas, bet galvenokārt aknu metabolisms.

Mana pētnieka diena ir ļoti vienkārša. Darbā ierodos plkst. 8:00, izlasu e-pastu, tad seko eksperimenti, literatūras lasīšana, parasti pusdienu laikā ir seminārs, kura laikā sanāk arī paēst, bet pēcāk turpinām darbu līdz pulksten 17:00. Ar piebildi - piecos parasti gan neviens prom nedodas, bet strādā tik ilgi, kamēr darbs ir padarīts, bieži uz darbu jābrauc arī brīvdienās. Ir savādi uz darbu nākt brīvdienās - centrs no ārpuses ir kā pamiris, bet laboratorijās notiek aktīva darbība, priekšniecība arī ir uz vietas. Katru otrdienu ir laboratorijas sanāksme, kurā centra vadībai katrs atskaitās par padarīto, uzklausa padomus, ko tālāk darīt vai nedarīt. Katram jāprezentē savs darbs, sliktais tonis ir atnākt un pateikt - ai, man nav nekā parādāma.

Laboratorijā visa pamatā ir dzīvnieku modeļi - vairāk strādājam ar pelēm, bet ir laboratorijas, kas darbojas ar žurkām. Ar pelēm ir mazliet vieglāk - vieglāk kopjamas, bet ir reizes, kad jāizmanto žurkas, retāk - truši, zivtiņas, mušiņas. Eksperimenta dzīvnieciņam veicam izmaiņas - izņemam vai ieliekam kādu gēnu, tad notiek krustošana, pētām, kādas izmaiņas izraisa šā gēna manipulācija. Citi pētījumi ir ar šūnu kultūrām, ko audzē speciālās vidēs un tad veic eksperimentus ar gēniem, dažādu vielu iedarbību. Nav jau cita veida saprast, kā organisms darbojas. Mani te dažkārt velk uz zoba: ko jūs tos peļukus mokāt?! Tomēr nedrīkst aizmirst - lielākā daļa pēdējo desmitgažu atklājumu biozinātnēs ir tāpēc, ka notiek pētījumi ar dzīvniekiem.

Laboratorijā ir mazāk cilvēcisko kontaktu - nav pacientu, nav radu, taču negribētu piekrist, ka te trūkst emociju. To ir pārpārēm, jo visu laiku uz "papēžiem min" konkurence - nepārtraukti jādomā, ko darīsi rīt, ko dara kolēģi, ko priekšniecība vēl vēlas manā darbībā. Jābūt arī lielam diplomātam, jo zinātnieki bieži pārāk emocionāli uztver it kā parastas lietas. Pozitīvais - darba režīms ir brīvāks, galvenais, lai ir izdarīts darbs.

Zinātnē nav vadlīniju kā klīniskajā medicīnā, domāšanas veids ir pavisam atšķirīgs. Ir ļoti daudz informācijas, kas tiek ģenerēta katru dienu un kas, iespējams, nemaz nav vajadzīga (daļa ir nevajadzīga līdz noteiktam laikam, daļa tāda paliks uz visiem laikiem), bet tajā ir pāris domu graudu, kas ir absolūti nepieciešami, - tad notiek sijāšana. Dati bieži ir pretrunīgi, dažkārt grūti atrast kopsaucēju.

Protams, man pietrūkst pacientu, lai gan pēdējo gadu darbs Neatliekamās medicīnas centrā man mazliet "atsita apetīti" no lielās "dakterēšanas" - visas tās naktis, cīņa ar bezpajumtniekiem un alkoholiķiem... Sāku just, ka tas mani maina ne uz labāko pusi. Jā, tā bija laba skola, bet diez vai šādu darbu vēlētos darīt visu mūžu. Cita lieta - darbs nodaļā vai ambulatori, bet tur pašlaik notiek reformas un darba visiem nepietiek. Ceru, ka reiz varēšu atgriezties pie klīniskās prakses, kaut gan - lai kādā jomā tiešam ko sasniegtu, "visas olas jāliek vienā grozā".

Ko pēta holesterīna vielmaiņas un aknu metabolisma jomā?

Laboratorija, kurā es strādāju, darbojas vairākos virzienos. Viens pētījuma virziens ir pilnībā atklāt, kā notiek holesterīna vielmaiņa organismā, ko pagaidām nav izdevies paveikt, ir palicis pāris "balto plankumu". Tas nākotnē varētu palīdzēt iedarbīgu zāļu radīšanā, kas ārstētu holesterīna vielmaiņas problēmas.

Cits virziens - pētījumi par tauku uzkrāšanos aknās. Ir atrasti gēni, kas rada noslieci uz šo slimību, bet joprojām nav skaidrs, kā gēna defekts rada ne tikai tauku uzkrāšanos aknās, bet arī to, kā rodas tālākie sarežģījumi - iekaisums aknās, kas var rezultēties ar aknu cirozi vai vēzi.

Nav tāda noteikta virziena, kurā zinātne strādātu pašlaik. Ļoti populāra ir ģenētisko izmaiņu atklāšana dažādām iedzimtām vielmaiņas slimībām. Piemēram, ģimenes ārsts, izmeklējot pacientu, konstatē, ka ir ļoti augsts holesterīna līmenis, pacientu nosūta uz specializētu centru - tur konstatē, ka slimībai varētu būt ģenētisks iemesls. Pacientam un viņa radiniekiem tiek ņemti asins paraugi, no tiem iegūts ģenētiskais materiāls, un, to analizējot, iespējams, atradīs, ka slimību rada mutācija noteiktā gēnā. Tas atkal paver iespēju pētīt šā gēna darbību, meklēt citas mutācijas šajā gēnā utt. Tāpēc ir būtiski diagnosticēt šādas retas slimības un tās izpētīt. Tādā veidā daba, it kā netīšām kļūdoties, atklāj kādu no saviem noslēpumiem.

Teksasas Universitātē Dalasā strādā vairāki Nobela prēmijas laureāti, bet ir arī citi centri (arī Eiropas Savienībā), kur ir šāda līmeņa zinātnieki, ap kuriem parasti organizējas centri. Cita lieta - cik spēcīgs ir centrs kopumā, ko pētnieki atklājuši, kādas ir viņu publikācijas. Šajā ziņā Teksasas Universitāte ir lieliska - ļoti spēcīga tieši vielmaiņas un ģenētikas jomā. Nekādas lielās vēstures gan nav, taču universitāte aug milzu ātrumos. 1950. gados tur nekā vēl nebija, tas bija laiks, kad ASV saprata, ka ir vērts ieguldīt lielu naudu zinātnē, un izaudzināja daudzus izcilus zinātniekus, kā arī radīja vidi, lai daudzi labi zinātnieki brauktu tieši uz ASV.

Pirmais, kas "iekrīt" acīs, nokļūstot šajā vidē, ir nežēlīgā konkurence, cilvēki sacenšas, kurš ko atklās, ko nopublicēs. Cilvēki strādā tiešām daudz, aiz sasniegumiem ir milzu darbs, milzu pašuzupurēšanās. Un bieži tas nav tikai naudas dēļ, zinātnieki akadēmiskā vidē pelna salīdzinoši maz. Ar klīnisko medicīnu ASV ir citādi, bieži tas ir bizness - ja sanāk, paskatieties filmu Sicko...

Ķīniešu kolēģi, kas liek ar sevi rēķināties

Teksasas Universitātē ir daudz iebraucēju (īpaši ķīnieši, bet ir arī daudzi no Eiropas), taču te visu nosaka tas, cik tu esi spējīgs. ASV ir vietas, kur valda izteikts elitārisms, taču Dalasā to neizjūtu, un tas mani priecē. Jāatceras, ka ASV lielākā daļa ir iebraucēji, tāpēc "lekšanās" nav īpaši saprotama. Ja esi labs, tad vienalga, no kurienes esi. Citējot mana "bosa" teikto: nav svarīgi, kas tu esi, kā tevi sauc un no kurienes nāc, vienīgais, kas parāda, kas esi, ir tas, ko esi padarījis un sasniedzis. Latvijā daudziem grūti to saprast, bieži tautība vai cita atšķirība ir iemesls, lai cilvēku pastumtu malā.

Mani kolēģi pārsvarā ir ķīnieši - protams, cita kultūra un uzvedība, bet kopumā sadzīvojam ļoti labi. Konkurence ir vērojama pat laboratorijas ietvaros, bet padomu neviens neliegs. Tiesa gan, kā saka mana priekšniece: zinātnieki ne vienmēr izstāsta stāstu līdz galam, īpaši, ja tas vēl nav publicēts. Uzrauga man nav, visi - vecākie kolēģi, priekšniece - mazlietiņ pieskata. Bet man ir dota samērā liela brīvība, kas gan nenozīmē, ka varu neko nedarīt. Rezultātus atprasa. Stingri atprasa!

Ķīniešu kolēģi ir ļoti motivēti, bet tas laikam nāk no kultūras - viņi jau no bērna kājas saprot, kas ir konkurence: ja nespirināsies, paliksi aizmugurē un nekas nebūsi. Un viņi tiešām spirinās: strādā ilgas darba stundas, nāk uz darbu brīvdienās. No otras puses, tas nes līdzi arī sliktas tendences - konkurence kļūst slimīga. Zināšanas tiek pieturētas, lai tās netiktu konkurentiem, vai pat notiek tādi ekstrēmi gadījumi, kad tīši tiek bojāts kolēģa pētījuma materiāls. Kā cilvēki viņi tomēr ir ļoti dažādi. Ir tādi, kas ir lieli Ķīnas fani un diezgan redzamā veidā to visiem pauž, apzinoties, ka viņu nācija ir iespaidīga un pēc gadiem Ķīna būs viena no vadošajām valstīm pasaulē - sak', nu tad rēķinieties ar mums! Citi atkal ir ļoti jauki, distancējas no politiskajām spēlēm un interesējas par visu, kas notiek apkārt, kā cilvēki dzīvo citur utt. Viena lieta, kas tiešām mazliet tracina, - pie vismazākās iespējas viņi savā starpā runā ķīniski. Tad gan ir dīvaini: ko viņi runā?! Nav ne jausmas!

Ar draugu atrašanu nav tik viegli, ķīniešu kolēģi parasti ir ļoti aizņemti un noslēdzas ģimenēs. Ir paziņas, ar kuriem eju kopā pusdienās vai konferencēs sēžam kopā, bet citādi zinātnieki nav īpaši draudzīgi. Pat īsti nevaru pateikt iemeslu: aizņemtība vai rakstura īpašība.

Lielāks dzinulis par naudu - intelektuāla sāncensība

ASV zinātne ir rūpīgi izplānota shēma - nauda tiek saņemta gan no valsts organizācijām, gan no privātiem fondiem. Liels naudas avots ir NIH (National Institutes of Hea lth), bet finansējumu iegūt nav viegli, nepalīdz ne pazīšanās, ne kas cits - visu nosaka projekta kvalitāte. Bieži jaunajiem pētniekiem, kas tikko nodibinājuši laboratoriju, jācīnās gadu vai pat ilgāk, lai iegūtu naudu plānotajam projektam. Interesanti, ka ASV doktorantūras un postdoktorantūras laikā ir speciāli kursi, kur māca, kā iegūt finansējumu, kā rakstīt pieteikumus grantiem, kā organizēt laboratoriju utt.

Kad 1950. gados valsts sāka atvēlēt naudu zinātnei, daudziem tas varbūt šķita bezjēdzīgi, bet tagad rezultāti ir satriecoši, kopējais zinātnes attīstības līmenis apsteidz Anglijas un Vācijas līmeni un veiksmīgi konkurē ar Japānu. Ieguldītā nauda atgriežas, attīstās tehnoloģijas, ieplūst zinātnieki no citām valstīm, rodas jaunas darbavietas, dažādas biotehnoloģiju firmas. Par to intensīvi jādomā ne tikai Latvijai, bet Eiropas Savienībai kopumā - Latvija ir maza valsts ar mazu iedzīvotāju skaitu, tāpēc vienīgais veids zinātnes attīstībai Latvijā ir aktīva sadarbība ar citiem centriem Eiropā. Bet tas būs iespējams tikai tad, ja Latvijas zinātnieks būs attiecīgi apmācīts un brīvi runās vienā valodā ar zinātniekiem, piemēram, no Vācijas, Anglijas vai Francijas. Uz Latvijas valsts finansiālo atbalstu nav īpaši ko cerēt, bet no Eiropas Savienības fondiem naudu pētniecībai Latvijā māk paņemt tikai daži cilvēki, tātad jāgatavo šādi cilvēki, kas to varētu izdarīt.

Īpašība, kas vislabāk raksturo zinātnieku jebkur pasaulē? Mērķtiecība. Vairākumam zinātne nav naudas lieta, lielāks dzi nulis ir intelektuāla sāncensība. Kurš ātrāk izpētīs, kurš pirmais atklājumu publicēs. Protams, ir cilvēki, kas sāk ar pētījumiem un vēlāk paši rada firmas vai tādas konsultē, tādējādi tiek pie ļoti lielas naudas, bet tie ir īpaši gadījumi. Ne visu, ko izpēta, var patentēt, pārvērst naudā.

Tie ir maldi, ka zinātnes ritms ir mierīgāks par klīnikas darbu - īpaši, ja strādā lielos centros un pie tēmām, kas ir ļoti aktuālas. Tās ir kā "pātaga", kas rada spiedienu uz vadošo pētnieku, kurš savukārt dzen visus padotos. Nepaspēs šī grupa, paspēs cita, publicēs pirmā, un nākamajā reizē pie granta tikt ir jau grūtāk.

Kas mani aizrauj zinātnē? Grūti noformulēt, jo es tajā nupat tikai esmu "apsildījis degunu". Ir patīkami, ja atrodi ko tādu, ko neviens vēl nav atradis, bet tādu lietu paliek arvien mazāk. Protams, ir gandarījums, ja sanāk eksperiments, jo bieži vismazākā atkāpe no protokola rada greizus datus un viss jāsāk no jauna. Tad labi, ja zini, kur kļūdījies.

Simbioze starp klīnikām un pētnieciskajām laboratorijām

Protams, gribētu pēc laika atgriezties Latvijā, bet neviens no man zināmajiem ār­stiem, kas pastrādājis zinātnē ārzemēs un atgriezies Latvijā, nestrādā jomās, ko apguvis ārzemēs. Visu diemžēl diktē zinātnes budžeta iespējas, intelektuālas vides esamība/trūkums vai vienkārši interešu maiņa.

Turklāt Latvijā ir vēsturiski izveidojusies situācija, ka bieži zinātnes centri ir kaut kur prom mežā, prom no medicīnas vides, klīnikām, prom no studentiem, ār­stiem. Medicīnas klīnikas integrācija ar pētnieciskajām laboratorijām ne visur vajadzīga, bet par to nopietni būtu jādomā Stradiņa slimnīcai un Rīgas Austrumu slimnīcai. Vienmēr ir atrunas par citām prioritātēm - operāciju blokiem, individuāliem kabinetiem utt., taču, ja universitātes klīnikas vēlas attīstīt nopietnu zinātnisku darbību, tad bez šīs integrācijas neiztikt.

ASV ir lielisks piemērs tam - es brīvi varu nokļūt blakus slimnīcā, nemaz neizejot uz ielas, viss savienots. Es varu brīvi un ātri apciemot klīnisko ārstu, viņš mani, līdz ar to arī semināru un lekciju klāsts ir daudz plašākas, veidojas tāda kā simbioze starp klīniku un zinātni. Un interesanti ir abām pusēm, rodas sadarbības idejas, paplašinās redzesloks.

Cik ilgi Latvijā doktorantūrā ražosim brāķi?

Joma, kur būtu nepieciešamas nopietnas reformas, ir doktorantūra. Latvijā dzīvojošie ir samērā piemēroti zinātnes veikšanai, mums ir ļoti daudz gaišu, precīzu un mērķtiecīgu cilvēku. Cita lieta - doktorantūra Latvijā pagaidām nav gana kvalitatīva, to nevar salīdzināt ar to, ko veic Rietumu Ph.D. grāda iegūšanai. Pavaicājiet zinātājiem, kāds bija doktorantūras līmenis Padomju Savienības laikā, cik ļoti vajadzēja cīnīties, lai tiktu pie grāda. Protams, tā bija zinātne, kas attīstījās izolācijā no ārpasaules, bet tas jau ir cits stāsts.

Neizpratni rada arī tas, kā var apvienot rezidentūru ar doktorantūru. Rietumos doktorantūra ir pilnas dienas pētniecisks darbs laboratorijā, brīva laika paliek pavisam maz. Kā anekdote ir reāls stāsts par dažu Rietumu kolēģu viedokli, ka Latvija ir pilna ar brīnumbērniem - jo spēj vienlaikus strādāt pilnas dienas klīnikā rezidentūrā, studēt doktorantūrā un vēl piestrādāt citā darba vietā.

ASV un Rietumeiropā Ph.D. studiju ietvaros pētījumi ir tā sauktajās pamatzinātnēs (fizioloģijā, bioķīmijā, ģenētikā, bioloģijā utt.), darbs notiek pārsvarā laboratorijā, arī mediķiem tas ir tāpat. Latvijā izveidojusies situācija, ka doktorantu pētījums vairāk ir klīnisks. Rezultātā, pabeidzot doktorantūru Latvijā, nav iespēju turpināt zinātnisko darbu citos pasaules centros. Nevajadzētu aprobežoties tikai ar literatūras atlases, datu apkopošanas un mazliet statistikas izmantošanas apmācību, bet jaunajam zinātniekam mācīt pamatzinātnes metodes, piemēram, polimerāzes ķēdes reakciju (PCR), Western Blot vai citas. Īpaši svarīga ir arī doktorantūras vadītāju izvēle, vajadzētu radīt kritērijus to atlasei: tie varētu būt cilvēki, kas aktīvi darbojas zinātnē, paši strādājuši laboratorijā, pēdējos gados publicējušies augsta līmeņa zinātniskos žurnālos, proti, tie ir zinātnieki, kas savas pētnieka zināšanas kvalitatīvi spēj nodot tālāk.

Protams, man ir arī sapnis, precīzāk, sapņi. Tajos es redzu Latviju kā valsti ar pāris labām universitātēm un vienu spēcīgu medicīnas universitāti. Savukārt rektori tiktu ievēlēti "atvērtā konkursā" - tas atvilinātu atpakaļ vismaz daļu spējīgāko "trimdinieku" ar milzu aktivitāti un jaunām idejām. Jauno zinātnieku paaudze radītu dažus spēcīgus centrus, kas veiksmīgi darbotos pamatzinātņu jomā, tad ar laiku netālu rastos biotehnoloģiju uzņēmumi, kas beidzot Latvijai palīdzētu pārveidoties no patērētāju valsts par konkurētspējīgu ražotāju un eksportētāju.

Cik ilgi palikšu Teksasas Universitātē? Pašlaik man nav konkrētu mērķu, gan dzīve rādīs. Jau, pieņemot mani darbā, intervijas laikā brīdināja, ka pētniecība var ieilgt, obligāti jārēķinās ar diviem gadiem, bet tie var iestiepties līdz pieciem. Viss atkarīgs no iesāktajiem projektiem. Un veiksmes. 

Foto: no personīgā arhīva