Dr. VALDIS MIGLĀNS ir pieredzējis otorinolaringologs ar vairāk nekā 30 darba gadu stāžu. Lielāko daļu no tiem viņš nostrādājis Paula Stradiņa slimnīcas Otorinolaringoloģijas klīnikā, kur īpaši pievērsies deguna blakusdobumu slimībām, kļūdams par atzītu speciālistu šajā jomā. Bet nu jau kādu laiku viņš strādā privātā klīnikā Headline. Kaut darba vide un slodze atšķiras, galvenais vienojošais elements privātai un valsts ārstniecības iestādei ir nemainīgs — pacients.
Kādā intervijā esat teicis, ka azartiskam ārstam katrs pacients ir kā jauna mīlestība. Ienāk pacients kabinetā: klikt — saklikšķ. Bet ko darīt, ja nesaklikšķ?
Dakteri jebkurā gadījumā cenšas rīkoties tā, lai saruna notiktu mierīgi un tai būtu kāda pievienotā vērtība arī tad, ja ar pacientu neveidojas labs kontakts jeb klikšķis. Bet dažkārt gadās pacienti, kas nemaz negrib dzirdēt to, ko saka ārsts. Citādi viņi ir normāli, lietišķi un patīkami cilvēki, taču ārsta norādījumus vērā neņem, bieži pat rīkojas pretēji tiem. Iespējams, tāpēc, ka ir vadošos amatos, profesionāļi savā jomā, pieraduši būt viedokļu līderi, visi viņos ieklausās un viņiem pakļaujas. Šiem cilvēkiem grūti pieņemt, ka citu jomu kāds pārzina tikpat labi kā viņš savējo.
Ja starp ārstu un pacientu izveidojas labs kontakts, tas ir laimīgais scenārijs. Kā likums uz šādiem pacientiem gan daktera apmeklējums, gan ārstēšanas metodes, gan zāles vai tikai padoms iedarbojas gluži kā dzīvības eliksīrs. Piemēram, es mēdzu ļoti detalizēti izstāstīt, kāda ir pacientam izrakstīto zāļu iedarbība. Lai nerastos priekšstats, ka zāles viņam “iesmērētas” tikai tāpēc, ka ir, pieņemsim, dārgas. Uzklausot pacientu, nedrīkst taupīt laiku, būt paviršs, šajā saziņā ir pat jāieliek daļa sirds. Tad pacients būs līdzestīgs ār-stēšanā.
Esmu ievērojis, ka pacientu visvairāk satrauc ār-sta vienaldzība, tas, ka viņa stāstījums par veselības sarežģījumiem tiek uzklausīts neieinteresēti. Ja ar pacientu esi bijis uzmanīgs un atbildīgs, nepatīkamas situācijas parasti neveidojas.
Kas jums savā darbā vislabāk patīk, kurās jomās jūtaties kā zivs ūdenī?
Man patīk gan ārstēt, gan arī operēt deguna blakusdobumu slimības. Kāpēc tā ir, nevaru izskaidrot, bet šī joma mani interesē un fascinē, tāpēc aizrautīgi studēju jaunāko informāciju par deguna blakusdobumu slimībām, to ārstēšanu un operēšanu.
Kad pēc augstskolas beigšanas Siguldas slimnīcā biju nostrādājis obligātos trīs gadus, darba gaitas turpināju Stradiņa slimnīcas Otorinolaringoloģijas klīnikā. Tur vienā nodaļā pārsvarā bija slimnieki ar deguna un kakla slimībām, bet otrā nodaļā vairāk fokusējās uz auss ķirurģiju. Pieļauju — ja būtu nokļuvis otrajā nodaļā, iespējams, pievērstos auss ķirurģijai.
Jūsu tēvs bija otolaringologs Vladislavs Miglāns, ko daudzi ārsti piemin kā savu skolotāju, izcilu ārstu, mamma Biruta — terapeite. Iznāk tā, ka bērnībā neko citu kā medicīnu neredzējāt un izvēle bija tāda, ka izvēles patiesībā nebija?
Tieši tā! Tēvs bija labi ieredzēts ausu, kakla un deguna ārsts, bija arī mācībspēks augstskolā, daudzi tagadējie otolaringologi stažējušies pie viņa. Mājās bija ar medicīnu piesātināta gaisotne, ko radīja vecāki, pārrunājot ikdienas darba gaitas, problēmsituācijas. Tā iespaidā arī mans vecākais brālis kļuva par ārstu, kaut bija labs basketbolists (savulaik Eiropas čempions Padomju Savienības junioru izlases sastāvā).
Taču kaut kādā dzīves brīdī viņam vajadzēja izdarīt izvēli un viņš nosliecās par labu medicīnai. Nu jau vecākais brālis ir mūžībā tāpat kā jaunākais brālis, kura mūžs aprāvās agri.
Tā nu sanāca, ka mēs, visi trīs brāļi, kļuvām par mediķiem. Tēvs negribot vai arī gribot mūs virzīja uz medicīnu. Un īstas alternatīvas profesijas izvēlē mums nebija. Mani saistīja arī terapija, iekšķīgās slimības, taču otolaringoloģija guva virsroku, jo ir ļoti daudzpusīga. Šīs jomas ārsts lielākoties operē viens, ar pacientu strādā aci pret aci, tāpēc otolaringologi, manuprāt, ir spilgtas personības, kas nebaidās uzņemties atbildību. Savu darbu viņi dara ar baudu, tas viņiem sagādā prieku. Te es neslavēju sevi, bet kolēģus (smejas).
Ko atceraties no studiju gadiem?
Bērni man dažkārt jautā: vai tu gribētu vēlreiz iet skolā un augstskolā? Tad diezgan atklāti atbildu, ka skolā negribētu atkal mācīties, bet pēdējos trīs mācību gadus augstskolā gan būtu gatavs atkārtot, jo mums bija izcili lektori — LOR katedras vadītājs profesors Ernests Gaudiņš, ausu, kakla un deguns ārsts docents Leons Burmeisters, terapeiti profesors Ilmārs Lazovskis, docents Agnis Štifts un citi.
Kad klausījos viņu lekcijas un ar viņiem tikos, radās liela vēlme līdzināties viņiem. Jo šīs personības bija gan labi ārsti, gan zinātnieki un pasniedzēji augstskolā. Jāsaka gan, ka šo personību profesionālos augstumus nesasniedzu.
Pirmie trīs studiju kursi Medicīnas institūtā bija ļoti grūti intensitātes dēļ. Atceros, histoloģijā vai bioloģijā uzdeva uz nākamo nodarbību izlasīt 30—60 lappuses mācību vielas. Tas taču nav iespējams, jo vēl bija jāapgūst arī cita mācību viela! Nereti teksts bija krievu valodā, jo trūka mācību grāmatu latviešu valodā, arī daži profesori lekcijas lasīja krievu valodā. Lekcijās varēja gūt daudz informācijas, tāpēc uz tām cītīgi gāju, līdz apprecējos, kad biju ceturtā kursa students, un tad jau gadījās kādu lekciju izlaist. Tagad jaunieši vairs nav tik vieglprātīgi un tik jauni neprecas (smejas).
Ja varētu aizceļot laikā, kādu redzat otorinolaringoloģijas attīstību pēc 25—30 gadiem? Ar ko jums tīri profesionāli būtu interesanti pastrādāt?
Domāju, ka otorinolaringoloģija attīstīsies ļoti strauji. Jau tagad zinātniekiem izdevies no audiem izaudzēt balss saites un caur deguna blakusdobumiem, izmantojot endoskopijas metodi, operēt galvaskausa pamatni, jo citādi tai vietai nevar piekļūt. Pagājušajā gadā Latvijas ārsti veica operāciju, pacientam atjaunoja ļaundabīgā audzēja skarta balsenes nerva kustīgumu. Ļoti tuvu ir tas brīdis, kad spēs atjaunot dzirdes nerva šūnas. Ja atklāti, manas paaudzes ārstiem jauno metožu apzināšana un pārņemšana varētu sagādāt grūtības, jo pieradumam ir liels spēks. Kad studiju gados biju apmaiņas programmā mācīties Amerikā, pasniedzēji uzsvēra, ka labākā ārstēšanas metode ir tā, ko ārsts nevainojami pārzina un pārvalda. Es tam piekrītu.
Ilgus gadus nostrādājāt Stradiņa slimnīcā. Kā sanāca, ka aizgājāt uz privāto sfēru?
Biju tuvu izdegšanai, jo daudz un smagi strādāju, bija liela darba intensitāte. Kamēr esi jauns, enerģijas un spēka netrūkst, pēc diennakts dežūras vari aiziet uz balli, bet 45—50 gadu vecumā izturēt šādu slodzi kļūst arvien grūtāk. Sāc strādāt kā automāts, pazūd vēlme pacietīgi uzklausīt pacientus, iedziļināties. Pacienti to jūt un, kā jau minēju, ārstēšanas process nereti ir mazāk efektīvs.
Vēl viens faktors manam lēmumam mainīt darbu bija paaudžu maiņa, kas tolaik notika nodaļā. Daudzi vecākās paaudzes ārsti, ar kuriem ilgi biju strādājis kopā, aizgāja, veidojās cita mikrovide. Jutos slikti garīgi un fiziski. Pēc divdesmit diviem Stradiņa slimnīcā nostrādātiem gadiem biju gatavs pārmaiņām.
Kad sāku strādāt privātajā klīnikā, varēju izkāpt no vāveres riteņa, kurā gadiem biju bez apstājas skrējis. Parādījās laiks, ko veltīt nozares literatūras lasīšanai. Esmu pieteicies specializētajās interneta vietnēs, kas man piegādā izvēlētos materiālus par deguna un ausu slimībām un vēl citām medicīnas jomām. Aktualitātēm ir jāseko.
Dr. Kaspars Peksis bija jūsu tēva skolnieks, tagad strādājat kopā klīnikā Headline.
Jā, tā ir, viņš stažējās otorinolaringoloģijā pie mana tēva. Tagad abi smejamies, ka viņš man atdod parādu. Ticu tam, ka dzīvē satiekam tos cilvēkus, kas jāsatiek, un ir ceļš, kas jānoiet. Patinot savas dzīves filmu atpakaļ, redzu, ka bijušas situācijas, kad vajadzēja izšķirties starp vairākām iespējām un rīcības plāniem. Tagad, ar laika distanci izvērtējot šos būtiskos dzīves mirkļus, jāsecina, ka dažkārt man vajadzēja būt aktīvākam, lai kādi notikumi manā dzīvē, iespējams, risinātos veiksmīgāk vai citādi. Kad biju Amerikā (šķiet, tas bija 1995. gadā), vietējā latviešu kopiena piedāvāja palikt tur un strādāt par ārstu. “Mēs taču redzam, ka tu esi smaidīgs, komunikabls un atvērts cilvēks, izturēšanās ziņā ļoti līdzinies amerikāņiem,” man teica Amerikas latvieši. “Tev vajag palikt Amerikā, mēs tev palīdzēsim!” ASV un amerikāniskais dzīvesveids mani vienmēr ir fascinējis, tomēr nebiju gatavs kardināli mainīt dzīvi. Viens no iemesliem — angļu valodu zinu vāji, jo mācījos Rīgas 5. vidusskolā, kur pastiprināti mācīja vācu valodu. Vēl apzinājos, ka ASV vajadzēs ļoti daudz strādāt, kas man, pēc dabas paslinkam cilvēkam, lika kārtīgi padomāt, pirms teikt “hop!” un lekt pāri grāvim.
Vai pacients valsts slimnīcā un pacients privātā klīnikā atšķiras?
Atšķiras gan ārsta darbs valsts slimnīcā un privātajā klīnikā, gan pacienti. Daļa kolēģu, kas tika aicināti strādāt uz privāto klīniku, to negribēja. Ja atklāti, sākumā jutos diezgan briesmīgi, ka nav nepārtrauktas pacientu plūsmas, kā bija ierasts, strādājot slimnīcā, bet vienu dienu tie var nākt, toties nākamajā dienā ierodas tikai daži vai pat viens. Taču klīnikas īpašniekam algas un nodokļi ir jāmaksā, klīnikas telpas jāuztur. Dažs iesaka pacelt maksu par medicīniskajiem pakalpojumiem. Domāju, ka tas nav risinājums, jo tā klientus var pazaudēt, nevis vairot un klīnika var izputēt. Tā ka šīs ir tādas kutelīgas un sarežģītas lietas.
Tie, kas gatavi maksāt par ārstēšanu, ir ļoti motivēti un līdzestīgi pacienti. Pavisam reti gadās sastapties ar tādiem, kas staigā no viena ār-sta pie otra, lai viņus testētu un atrastu brīnumdakteri. Strādājot privātā klīnikā, varu izsekot pacienta atlabšanai. Slimnīcā tas nebija iespējams, jo, zināmu laiku pavadījis stacionārā, pacients izrakstās un no ārsta redzesloka parasti pazūd. Esmu viņu operējis, bet to, kas ar viņu notiek pēc tam, nemaz nezinu. Savukārt tie pacienti, kas ārstējušies privātajā klīnikā, vismaz 85 % gadījumu atnāk pie ārsta atrādīties. Tas sniedz milzīgu gandarījumu, īpaši tad, ja ar pacientu viss ir kārtībā. Mēdzu teikt, ka pacientus vislabāk spēju atcerēties, kad paskatos viņiem kaklā, degunā vai ausīs (smejas).
Pacienta novērošanai labu laiku pēc operācijas vai citām manipulācijām ir liela nozīme, jo ārsts var izvērtēt, vai tas, ko viņš dara, ir pareizā izvēle. Tu vari būt apguvis nezin kādas jaunas ārstēšanas metodes un paņēmienus, bet, ja pēc mēneša, pusgada vai gada neredzi darba rezultātus, tad izvēlētā metode, iespējams, nav bijis labākais ārstēšanas veids.
Foto: Inese Austruma un no Valda Miglāna albuma
Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2019. gada maija numurā
