TEKLA GORENKO, KATRĪNA GRUZINSKA, lauku aptiekāru ģimenes tandēms
Kā Covid–19 pandēmijas laikā klājas jūsu aptiekai, vai mainījies zāļu klāsts, ko cilvēki iegādājas šajā laikā?
Katrīna Gruzinska: Pamainījušies prioritārie medikamenti, proti, cilvēki galvenokārt pērk paracetamolu un ibuprofēnu, jo tos ģimenes ārsti iesaka vakcinētajiem pret Covid–19 un reklamē TV.
Tekla Gorenko: Cilvēki ar hroniskām slimībām vienas un tās pašas zāles pērk vairāku gadu garumā. Ja iesakām kaut ko jaunu, atbilde bieži vien skan: citas nevajag, jo ārsts izrakstīja tikai šīs tabletes.
Kuru pagastu iedzīvotāji apmeklē jūsu aptieku?
Tekla Gorenko: Mūsu aptiekā zāles pērk Višķu, Dubnas, Ambeļu, Kalupes, Maļinovas, arī Pelēču un Šķeltovas pagasta iedzīvotāji.
Katrīna Gruzinska: Mēs esam vienīgā aptieka šajā apkaimē, citas tuvākās aptiekas atrodas gandrīz trīsdesmit kilometru attālumā — Vecstropos Naujenes pagastā un Preiļos.
Kāds ir lauku aptiekas apgrozījums?
Katrīna Gruzinska: Mūsu aptiekas apgrozījums gadu no gada ir nemainīgs, un tie ir vairāki desmiti tūkstoši eiro gadā. Laukos aptiekas nevar būt bagātas. Galvenokārt pārdodam kompensējamos medikamentus, bet ar tiem neko nevar nopelnīt, turklāt laukos palicis ļoti maz iedzīvotāju.
Tekla Gorenko: Mēs esam individuālais komersants, tāpēc algu pelnām pašas. Algas nav tik lielas kā pilsētas aptiekās, bet dzīvot var.
Vai esat no Višķiem?
Tekla Gorenko: Esmu dzimusi un uzaugusi Višķu pagastā. Šajās telpās, kur atrodas aptieka, bija mana skola, šeit mācījos es, šeit mācījās mani bērni un mazbērni. Pēc augstskolas atgriezos Višķos, lai strādātu par aptiekāru.
Katrīna Gruzinska: Višķi ir arī mans dzimtais pagasts.
Kāpēc izvēlējāties kļūt par farmaceitēm?
Tekla Gorenko: Skolas laikā sāku strādāt vecajā Višķu aptiekā pie Marijas Aglonietes (aptieka atradās Višķu ciema centrā, tagad mēs esam Špoģu ciema centrā).
Man ļoti patika aptiekas atmosfēra, turklāt jau no bērnības gribēju palīdzēt cilvēkiem. Bet kā tu vari palīdzēt otram? Izmācoties par dakteri vai par farmaceitu. Tolaik lielas izvēles nebija, farmaceita studijas bija bez maksas. Tie bija pagājušā gadsimta sešdesmitie gadi, ģimenes nebija turīgas. Tā es kļuvu par farmaceiti.
Katrīna Gruzinska: Būdama maza meitene, gandrīz katru dienu pēc skolas skrēju ciemos pie vecmāmiņas uz aptieku. Pateicoties viņas labajam piemēram, pirms diviem gadiem pabeidzu Latvijas Universitāti un šobrīd strādāju kopā ar vecmammu. Arī man patīk palīdzēt cilvēkiem.
Vai jaunie prasa padomu sirmajiem?
Tekla Gorenko: Katrīna pati ir ļoti gudra, izglītota, es viņai bieži lūdzu padomu, sevišķi, ja tas elektriskais palīgs (rāda uz datoru) negrib klausīt (sirsnīgi smejas). Drīz došos pelnītā atpūtā, priecājos, ka mazmeita pārņems stafeti.
Katrīna Gruzinska: Medikamenti mainās strauji, tāpēc aptiekāra darbs ir joma, kur jāmācās visu dzīvi. Ja neesmu pārliecināta, jautāju omītei. Divas galvas ir gudrākas par vienu, jo tās tomēr ir zāles. Omītes padoms noder, viņas pieredze ir zelta vērta. (Aizsteidzas uz tirdzniecības zāli, jo atnācis pircējs.)
Kādiem līkločiem aptieka ir izgājusi un kad bija tās ziedu laiki?
Tekla Gorenko: Aptieka vispirms bija Višķu ciema centrā, septiņdesmitajos gados uzcēla Višķu slimnīcu, uz turieni pārcēlās arī aptieka. Tie tiešām bija ziedu laiki, slimnīcā strādāja daudz ārstu, ārstējās daudz pacientu... Bija stabili ienākumi. Aptiekā pārdevām gan gatavās zāles, gan pašu gatavotās. Tad astoņdesmitajos gados slimnīcu likvidēja un tur izveidoja Višķu sociālās aprūpes centru, bet aptieka pārcēlās uz Špoģiem.
Vai esat ņēmuši kredītus? Varbūt Višķu pagasts ir palīdzējis?
Tekla Gorenko: Pašvaldība izīrēja šīs tukšās telpas (manos skolas gados te stāvēja traktori, mēs ar tiem mācījāmies braukt). Izremontējām un aprīkojām paši, nopirkām licenci, tagad maksājam pašvaldībai par nomu, apkuri, ūdeni un kanalizāciju. Strādājam bez kredītiem, parāds nav brālis.
Kādas rakstura īpašības raksturo farmaceitus?
Tekla Gorenko: Farmaceitam jābūt zinošam, iejūtīgam, saprotošam, pieklājīgam. Jābūt gribai mācīties, jo ik pēc pieciem gadiem, gatavojoties aptiekas sertifikācijai, šķiet, ka esi atsācis mācības augstskolā.
Katrīna Gruzinska: Prātam jābūt zinošam, jāmācās visu mūžu. Jāprot menedžēt savu laiku, jo jāapmeklē kursi, jākārto sertifikācijas eksāmens. (Pēkšņi izslēdzas elektrība, mazmeita steidz atjaunot datorierīču darbu.)
Kas ir jūsu stiprās puses?
Tekla Gorenko: Tas ir darbs ar cilvēkiem. Pircēji mūsu aptiekā un mēs ar mazmeitu esam kā liela ģimene: pazīstam visus cilvēkus un viņi pazīst mūs. Visi esam laipni, sirsnīgi. Pērku un nesu zāles uz mājam tiem, kuri nevar atnākt uz aptieku paši.
Vai cilvēkam, kurš vaicā pretsāpju zāles vai citus medikamentus, iesakāt alternatīvas, pastāstāt savu pieredzi, ka palīdz arī zāļu tēja?
Tekla Gorenko: Ir bijis tā, ka iesaku zāļu tēju, jo tā palīdz, piemēram, kuņģa kaitēm vai aizdzen bezmiegu. Vēlos cilvēkiem palīdzēt, tāpēc piedāvāju labāko risinājumu. Prasa aspirīnu, bet es skaidroju, ka tagad parastais aspirīns vairs nav modē un ka ir daudz labākas zāles — sirds aspirīns.
Gan jau cilvēki jums pastāsta pagasta jaunumus...
Tekla Gorenko: Cilvēki mums bieži prasa, kas jauns. Daudzi zina, ka eju baznīcā, tāpēc prasa par dievkalpojuma kārtību.
Katrīna Gruzinska: Nav jau daudz laika, lai runātos. Telpa maza, var ienākt viens apmeklētājs, tikmēr citi gaida gaitenī. Vasarā cilvēki parunājas par dārzu, kā aug gurķi, bet biežāk apspriež laika prognozi vai kovidu.
Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2022. gada marta numurā