Te ir lauki, nekāda shēmošana nesanāks. Ģimenes ārste Edīte Vītola
Kā nokļuvāt Vidrižos?
Pēc valsts sadales. Atnācu nostrādāt obligātos trīs gadus. Biju vienkārši iecirkņa terapeite. Izrādījās, ka ārsta darbs laukos, toreiz to vēl nesauca par ģimenes ārstu, ir vistuvākais tam, kādu savā laikā biju iedomājusies ideālu ārsta darbu. Biju pārliecināta, ka ārstniecība ir viss kopā - bērni, pieaugušie, ķirurģija, terapija, ar plašāku redzesloku, kas tver cilvēku kopumā. Nevis - esmu kreisās kājas speciāliste. Nekad negribēju visu mūžu ārstēt, piemēram, astmu un neko citu! 
Garlaicīgi?
Bet, protams, iedomājieties, ka jums darbs ir tikai ārstēt vienu slimību! Nāk vieni un tie paši pacienti, vienas un tās pašas zāles. Ģimenes ārsts ir pavisam cita lieta. Mums ir jātiek galā ar ļoti daudzām problēmām, viss cilvēks jāsaliek un jāizprot. Cik reizes nav bijis tā, ka atnāk pacients no kāda speciālista, rāda izrakstītās zāles, bet man jāsaka: mīļais, tu tās nedrīksti, jo tev taču ir vēl tas un tas! Viņam nav pat pajautāts par varbūtējām citām kaitēm.
Kādu atceraties sākumu, kad cilvēks kopumā jāredz un jāvērtē?
Ar zīdaiņiem bija traki. Savu bērnu vēl nebija, zīdaini rokās nebiju turējusi, institūtā stāstītais kaut kā piemisries. Ārprāts, tāds kunkulītis trīsarpus kilogramu! Šķita, ka pirmā nomiršu. Agrāk ārstam laukos vasara bija diezgan brīva. Viendien atnāca pieci cilvēki, citudien divi trīs, daždien vispār neviens. No kolhoza darbiem tik viegli projām nelaida, ja nebiji galīgi uz miršanu. Par katru pumpiņu un to, ka aizvakar reiba galva, pie ārsta nenāca. Cilvēki smagi strādāja un bija daudz beztiesiskāki.
Atceros, aizgāja tantīte ar insultu, govis slaucot. Es pati jauna, man šķita, tiešām - 57 gadi, cik veca tantīte... Ar visu čīkstēšanu, cik viss ir slikti, tagad dzīvo krietni ilgāk. Domāšana pa šiem 30 gadiem ir ļoti mainījusies. Cilvēki citādi vērtē sevi, savu veselību, tāpēc arī biežāk izmanto ārstniecības pakalpojumus.
Kā uzņēma vietējie?
Pieļauju, domāja, ka jauna meitene, neiedzīvosies, ilgi neplaiks. Bet diezgan ātri izcīnīju savu vietu. 
Patiešām, man negāja grūti. Man medicīna patika. Nebiju no tiem studentiem, kas apgūst visu, bet diagnostiku, propedeitiku, klīniskās izpausmes centos izmācīties. Uz eksāmenu 800 jautājumi; kas to var izlasīt? Es ne! Bet tad sāc domāt, jo dzīve pieprasa domāšanas iemaņas, nevis iekaltos faktus. Studiju laikā balles neapmeklēju, mācījos, nodarbojos ar orientēšanos, divas reizes nedēļā bija treniņi. Pirmajos divos gados augstskola atsijā darba spējīgos no darba nespējīgajiem: ja vari izturēt to duku, izturēsi arī visu pārējo. Man bija arī rūdījums un prakse, trīs gadus strādājot par māsiņu Stradiņos pie astmas pacientiem. Ļoti smagi pacienti. Ļoti smagi stāvokļi, ieskaitot reanimāciju. Tāpēc nebaidījos no kritiskām situācijām. Galva jāliek darbā, viss atkarīgs no tā, cik spēj domāt, analizēt informāciju un cik attīstīta ir intuīcija.
Kā reiz teica mans vīrs: par ārstu nekļūst, par ārstu ir jāpiedzimst. Tāpat kā par skolotāju. Vai par mākslinieku. Vari ielikt nez cik darba, mācīties un cīnīties, bet nekas labs nesanāks, ja nav ārstam nepieciešamā domāšanas veida.
Vēl svarīgi, lai galvā un sirdī esi tāds, kas spēj pieņemt ikvienu, kāds viņš ir. Tā ir empātija. Bez tās cilvēks nav piemērots medicīnai. Diemžēl medicīnā ir pilns ar darbiniekiem, kuri dusmojas, kurus kaitina, ja kāds ir vecs vai ne tik gudrs, varbūt netīrāks, varbūt nabagāks. Ārstam tam visam būtu jāstāv pāri. Tāpat māsām, visam medicīnas personālam.
Kad sapratāt, ka esat piedzimusi par ārsti?
Medicīna ir vienīgā profesija, ko jebkad esmu gribējusi. Un neprasiet, kāpēc! Nekas cits vienkārši nav bijis. No sešu gadu vecuma zināju, ka gribu kļūt par ārsti vai vismaz medmāsu. Varbūt, ja būtu no ārsta ģimenes, nemaz to nevēlētos, jo mājās redz arī darba melno pusi. Kā māte pārvelkas pārgurusi, neko vairs negrib darīt, varbūt ir dusmīga. Vai arī pārmēru strādā un nepārtraukti zvana telefons, pa vakariem aprakstāmie papīru kalni. Man tā šķita ideāla profesija - iespēja palīdzēt cilvēkiem. Medicīna ir vienīgais, ko gribu darīt - par spīti visam. Darbu gūzma liela, ļoti labprāt strādātu mazāk, bet ar lielāku iedvesmu, kāda maz iespējama pie esošā noslogojuma.
Patīk, ja varu padomāt, izrunāties ar pacientu, paskaidrot. Par slimību, par medikamentiem, par blaknēm, tā radoši. Bet dzīve ir dzīve, un jāstrādā tik daudz, cik vajag. 
Doktorāta māja uzkalnā, šķiet, tā vien aicina ienākt. Cik ir jūsējo, kurus gaidāt?
Pie manis pierakstīti nepilni divi tūkstoši pacientu, no šūpuļa līdz kapam, ap 500 bērnu līdz 18 gadu vecumam. Ģimenes pieraksts: visi bērziņi, visi kalniņi. Mums nevar iestāstīt, ka tajās tur mājās kādu baro ar putna pienu, esam informēti, kāds kuram dzīvesveids. Te ir lauki. Te jādzīvo godīgi. Te tā kā pa Saeimu nevarēs: šodien draugs, rīt - pretinieks. Attiecībām jābūt korektām visu laiku, un nekāda shēmošana arī nesanāks.
Man patīk šī vieta un ēka, tāpēc jau tā ņemos ar remontiem. Mans te ir tikai bizness, nevis nams. Bet vai tāpēc to nekopšu, neremontēšu? Neesmu uzbūvējusi savu māju, bet privātos līdzekļus līdz šim ielikusi šeit. Šobrīd remonts notiek vēl par bijušā Vidrižu pagasta iedalītajiem līdzekļiem. Pēc remonta doktorāts būs skaists, jumtiņš virs ieejas durvīm, uzbrauktuve cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Tāls sapnis ir pacēlējs uz otro stāvu, kur notiek pacientu pieņemšana.
Cik ērti, ja dzīvoklis atrodas tajā pašā ēkā, kur darba vieta!
Kad sāku strādāt, man ierādīja vienistabas dzīvokli trīsstāvu mājā, netālajā centrā. Pēc gada piedzima vecākā meita Ieva. Materiālo apstākļu dēļ biju spiesta strādāt, kad meitai tikai pusgadiņš, turklāt nebija, kam viņu atstāt. Katru dienu trīs kilometrus pa lielceļa malu mazo stūmu ratos uz darbu un atpakaļ, diezgan murgaini. Kamēr pieņēmu pacientus, mazā dzīvojās sētiņā manā kabinetā, reizēm sanitārīte paauklēja uz rokām, pa vizītēm mašīnā vadāju līdzi. Kad ierādīja tagadējo dzīvokli pirmajā stāvā, atstāju viņu tajā vienu. Sociālā riska māte - vai ne?! Bet ko nozīmē ielikt bērnu nedēļas bērnudārzā? Tas ir kā atdot viņu cietumā, izraut no ģimenes, no sirds. Es to nevarēju. Tā arī izvilkāmies bez bērnudārziem un vecmāmiņām.
Varbūt tāpēc mums izveidojusies ļoti cieša tuvība ar meitām. Lai būtu godīgi un līdztiesīgi, lai Ieva neteiktu, ka viņas vārdadienu noskauž, jo to aizmirst, svinot Ziemassvētkus, jaunāko meitu nosaucām par Līgu. 
Zināms, ka tikpat aizrautīgi varat runāt par to, kas jums medicīnā ļoti nepatīk!
O, tas ir garš stāsts - par nedrošību, nestabilitāti, ne īpaši pārdomātajām veidlapām, sertifikāciju, visiem atbilstības noteikumiem, kas nav diferencēti konkrētās medicīnas iestādes profilam. Ministru kabineta noteikumus par dezinfikciju un sterilizāciju, šķiet, zinu no galvas pa vārdam, pa burtam. Tos lasot, rodas pārliecība, ka savā doktorātā transplantēju sirdis.
Instrumentus drīkst sterilizēt tikai autoklāvā! Labi. Cik maksā autoklāvs? Piecus tūkstošus latu! Priekš kā? Tām nedaudzjām brūcēm, ko gadā sašuju? Ja nav sterilizatora, jāpielieto bioloģiskā metode: papildus jāpērk termostats par 500 latiem, termonazis iepakojuma griešanai par 450 latiem un atsevišķi iepakojamais materiāls un indikatori, kopā tie ir vismaz tūkstots latu.
Iedomājieties, kā šādas absurdas prasības kopumā sadārdzina veselības aprūpes pakalpojumu! Tādiem noteikumiem jābūt operāciju blokā, kur nodarbojas ar cilmes šūnām vai orgānu pārstādīšanu, protams! Bet pagasta doktorātā, kur ienāk lauku vecis ar mēslainiem zābakiem, jo talkas laikā ko iedūris kājā! Mēs taču pamatā strādājam ar vienreizējas lietošanas adatām un šujamo, un visu pārējo. Domāju, ka par šo jautājumu būs iespēja pacīnīties ar Veselības ministriju no Latvijas Ģimenes ārstu asociācijas pozīcijām.
Cits stāsts. Vajadzēja iegādāties zobu rentgenu. Lauku doktorātā, kur zobārsts pieņem reizi nedēļā, to izmanto ļoti reti, lai neteiktu, ka neizmanto pavisam. Bet bez rentgena nesaņemu sertifikātu un nevaru noslēgt līgumu ar valsti, lai drīkstētu labot bērniem zobus. Taču tad mani Vidrižu bērni paliks nelabotām mutēm, jo par naudu nevar to atļauties. Kāda vairs veselība, ja bojāti zobi! Un tāpēc man ir zobārstniecības kabinets, ir sertifikāts un rentgens, kas prasīja milzīgus finansiālus ieguldījumus. Tie tur augšā, šķiet, nemaz nesaprot, kādā fantastiskā nabadzībā dzīvo cilvēki parastie. Brīžam brīnos, kā tas iespējams, bet viņi dzīvo. Atnāk uz pieņemšanu, taču nav pat divu latu zālēm.
Ko jūs varat iesākt?
Naudu neprasu, man viņa beidzamo latu nevajag. Saslimšanas ir atšķirīgas. Ir situācijas, kad pieslēdzos, jo redzu, ka ir bīstami. Ja nepieciešamas antibiotikas, bez kurām tiešām būs slikti, es nopērku. Bet, ja tā ir gadiem sāpoša mugura, lai ģimene pastrādā, jo no sāpošas muguras neviens vēl nav nomiris. 
Maksimāli cenšos izrakstīt kompensējamos medikamentus. Protams, kvotas pārsniedzu. Bet nav mana atbildība, ka valstij pietrūkst līdzekļu tam, ko tā apsolījusi. Es uzņemos atbildību par savu pacientu. Valstij jājūtas atbildīgai par visu tautu, ja pieņēmusi likumu par medikamentiem ar atlaidi. Tātad tie jāsaņem visiem, kam pienākas. Vai ārstam jācieš, ja kvotu dēļ nevaru pacientam izrakstīt nepieciešamo?
No savas pieredzes varu teikt, ka dārgākos medikamentus raksta Rīgas speciālisti. Cilvēks to nevar atļauties, nāk pie manis, domājam, ko darīt, ko ar ko aizstāt. Saprotams, labais speciālists pacientam vēl vislabāko un izraksta to labāko. Bet vai mēs visi varam braukt ar mersedesiem? Vai visi varam staigāt tikai dārgu firmu drēbēs? Katram jāiziet no konkrētās reālās situācijas.
Teicāt, ka esat vairākās Veselības ministrijas darba grupās. Pati pieteicāties?
Esmu lauku ģimenes ārstu asociācijas valdē, viceprezidente. Vai zinājāt, ka šī asociācija tika dibināta Vidrižos, sporta hallē? Tagad tā vairs nav tik aktuāla, bet toreiz bija vajadzīga, jo rīdzinieki neparko nedzirdēja mūsu problēmas. Pašlaik vairāk darbojos Latvijas Ģimenes ārstu asociācijas valdē. Kāpēc es? Ir tādi cilvēki, kuri aktīvāk izsaka savu viedokli, kuriem nav bail aiziet uz ministriju un pateikt savu problēmu. Kas man ko baidīties? No amata mani noņemt nevar, jo amata man nav. Atlaist mani nevar, jo strādāju pati savā SIA Vidrižu doktorāts. Man tāpat kā deputātiem neko nevar padarīt!
Latvijas Ģimenes ārstu asociācija ir lielākā ārstu asociācija ar aptuveni 1500 biedriem - kā ministrija var nerēķināties ar tāda ārstu daudzuma viedokli? Esam ass, ap kuru visi griežas: ja neesam, nav nosūtījumu uz izmeklējumiem, uz stacionāru, nav kompensējamo medikamentu. Visi mūs brāķē, taču tajā pašā laikā ģimenes ārstiem pagājušajā gadā bija septiņi miljoni kontaktu. Septiņus miljonus reižu kāds pie mums ir nācis. Tā ir tauta, vairāk nekā trīs reizes apmaisīta! Un vienlaikus dzird runas par to, ka trūkst pieejamības. Cik reizes tad ir pieejamība? 
Problēma ir citur. Rīgas kolēģi stāsta, ka esot pacienti, kas viņus gadā apmeklējuši pat 40 reižu! Kāds tur brīnums - cilvēks cienījamos gados ar galvas reiboņiem, kas nekad nepāries. Nāk un socializējas uzgaidāmajā telpā. Un testē savu ārstu: varbūt dakteris šoreiz būs ko jaunu izdomājis? Bet dakteris jau atkal nav neko jaunu izdomājis, arī medikamentu arsenāls izsmelts...
Strādājot darba grupā par pakalpojuma pieejamību, gribētu objektivizēt šo rādītāju. Kas ir pieejamība? Ja gribi tikt pie ārsta jebkurā laikā un jebkad, tev jābūt miljonāram, lai varētu atļauties ārstu uz tādiem nosacījumiem. Bet, ja tu gribi no valsts par nieka vienu latu un bez jebkādiem sociālajā fondā nomaksātiem nodokļiem un lai būtu tā: eju garām doktorātam, izdomāju iegriezties un mani tur sagaida kā vienīgo... Tā gribēt ir vismaz nekaunīgi.
Pieraksta sistēma kaut cik saorganizē tautu. Pirms tam pacienti nāca un pa trim stundām sēdēja un gaidīja, un bija neapmierināti. Sākumā ļoti neapmierināti - kā? Es nevaru nākt, kad gribu? Kaut kādi pieraksti! Vari nākt, bet tad sēdi un gaidi - vai arī plāno savu laiku! Pacientiem jāsaprot: lai organizētu darbu saskanīgi un labi, arī no viņu puses ir zināmi pienākumi pret šo iestādi. Runa nav par akūtiem gadījumiem, bet par tiem, kad slimība hroniska. Dažs noslinko pierakstīties, lai atnāktu pēc receptes kompensējamiem medikamentiem. Kaut skaidri zina, kurā dienā zāles izbeigsies un vajadzēs nākamo devu. Cilvēkam šķiet: ja viņš beidzot ir mobilizējies un atnācis, ārsts aiz priekiem viņu sauks iekšā pašu pirmo. Nekur tā nenotiek. Pie friziera pierakstās, arī skroderis pieraksta, lai neliktu citiem gaidīt. Prieks, ka daudzi to sapratuši.
Esat arī apmācīttiesīga persona. Vai gatavojat sev maiņu?
Par maiņu grūti teikt, bet rezidente bija. Gudra un laba meitene, daktere Daina. Studiju gados braukusi uz ātrajiem, vairs ne ar pliku roku ņemama. Uzreiz varēja redzēt, ka būs lietaskoks. Veselu gadu diendienā strādāja kopā ar mani. Vēlāk atzinās: sāku mā, kad uzzinājusi, ka jābrauc uz laukiem, gandrīz raudājusi. Tomēr jau otrajā nedēļā teica, ka šis darbs ļoti patīkot. Kāds tas bija gandarījums, kad viņa teica - gads pie tevis man deva vairāk nekā divi gadi klīnikā! No oktobra pie manis atkal strādā rezidents - Reinis.
Kā medicīna ietekmējusi jūsu personību?
Esmu kļuvusi skarbāka, raksturs spēcīgāks. Ikdiena norūda. Kad sāku strādāt, biju maiga un trausla dvēsele, pār lūpu nevarēju pārspļaut. Nedomāju, ka man būs savs uzņēmums. Ko gan padomju laikā varēja domāt - ka 160 rubļi mēnesī būs mana mūža alga! Cik interesanti - medicīna ir viena no retajām izglītībām, kas reizē ir arī profesija. Tā ir mērķtiecīga izglītība, kur lielākā daļa informācijas ir ikdienā lietojama, ļoti konkrēta. Protams, medicīna ir elitāra padarīšana. Nekad nav bijuši kompleksi, ka esmu kāda tur štrunta lauku ārste. Esmu lepna, jo zinu, ka ne katrs var strādāt par šo lauku ārstu un tikt galā ar visvisādām problēmām. Naudu tērēt var katrs, bet vai katrs prot ārstēt? Gadiem ejot, arvien augstāk protu novērtēt veselību. Un labas attiecības starp cilvēkiem. Mājās un darbā. Nekad tev nebūs laba veselība, ja ar kādu ēdies un plēsies, ja nav saticības mājās. Tie, kas ņemas, plēšas pa dzīvi, rauj un krāj, - vai ir laimīgi? Vai tāpēc laimīgāki?
Vai pati darāt, ko citiem mācāt?
Tur viss kārtībā! Nekad neesmu smēķējusi. Cenšos būt fiziski aktīva. Esam grupiņa, kas nūjojam. No kurienes grupiņa? No manis: es, mana farmaceite, mana māsiņa un kā stabils kadrs arī angļu valodas skolotāja. Reiz tiku uzaicināta uz nūjošanas pasākumu, apguvu pirmās iemaņas un savas nūjas nopirku. Tā tas sākās. Pēc dabas esmu aktīva, patīk izkustēties svaigā gaisā. Bet kā laukos staigāsi pa parciņu? Nūjot var ikkatrs bez vecuma un fiziskās sagatavotības ierobežojuma. Tas ir tik demokrātiski: nopērc vienas nūjas visam mūžam, tās ir izturīgas, nevar nolietot, nespiež, nekļūst par mazām vai lielām, galvu gaisā, nūjo un elpo! Nūjas ir lielisks atbalsts, īpaši vecākiem cilvēkiem, kam problēmas ar līdzsvaru. Ir viena paciente, kurai sāp celīši. Jo vairāk ārstējas, jo sliktāk kļūst. Kustas arvien mazāk, neiet pat pie gotiņām. Tā arī teicu: jo vairāk nevarēsit, jo vairāk nevarēsit. Kustēties var katrs, ja vien nav piekalts pie gultas. Cilvēkiem lielākās ciešanas rodas no pārāk lielas ēšanas un pārāk maz kustībām.
Apkures sezonas laikā reizi nedēļā braucam uz baseinu Raganā vai tepat Lēdurgā. Ūdens aerobika ir tik jauks izkustēšanās veids, ūdens relaksē, jebkura kustība izdodas viegli. Ūdenī ir jāpārvar lielāka slodze, bet neko nevar satraumēt un sasist.
Man uzdāvināja populārās Ziņģītes grāmatu, bet reiz vienā pasākumā viņu pašu satiku. Interesants cilvēks. Vasarā tā sliktāk jutos un sāku norīvēties pēc viņas metodes. Tagad rit trešais mēnesis, kad nemaz nevaru pamosties, ja nenorīvējos. Cik laba pašsajūta! Pavisam cita lieta, praktiski nesāp galva. Jūti, ka uzlabojas mikrocirkulācija. Iesaku visām pīkstētājām, kas sēž pie datora un sūdzas par sāpošu muguru vai pleciem. Vingrot vajag!
Vispār jāpateicas Dievam, ka viņš man ļāvis tik ilgi nodzīvot bez nopietnām saslimšanām. Dzīve ir skaista, dzīve patiešām ir ļoti skaista!
Foto: Inese Austruma un no personīgā arhīva