Tolaik, pirms astoņiem gadiem, pārcelšanās pabalsts kādam varbūt tikai sapņos rādījās. Piemaksa par darbu reģionā? Kas tā tāda?! Bet divi daudzsološi jaunie dakteri Mareks Vējiņš un Dainis Vorps, iedzimtie smiltenieši, pabeiguši rezidentūru, ieguvuši ārsta urologa sertifikātu un atsacījuši visai vilinošus darba piedāvājumus Rīgas klīnikās, risināja sarunas par karjeras iespējām Vidzemes slimnīcā Valmierā. Sarunāja un septembrī sāka darbu.
Šie astoņi gadi paskrējuši kā mērķtiecīgs zibsnis: izveidota nodaļa, attīstīts uroloģiskais profils, īpaši onkoloģiskajā uroloģijā, ārsti sevi parādījuši un pierādījuši, ieguvuši respektu un uzticēšanos gan no kolēģu, gan pacientu puses. Kuplākas kļuvušas dakteru ģimenes — Dainim Vorpam ir dēls un trīs meitas, Mareks Vējiņš audzina dēlu un meitiņu. Abu saimes no īres dzīvokļiem pārcēlušās uz privātmājām, kur vēl gana daudz darba līdz gribētajai pilnībai.
Kas Rīgā notika tāds, ka izlēmāt to atstāt?
Mareks Vējiņš, uroloģijas nodaļas virsārsts: Pēc mentalitātes mēs abi tomēr esam vidzemnieki. Vienmēr esmu skatījies uz šo pusi. Valmiera un Vidzemes slimnīca kā reģionāla slimnīca bija pievilcīgs objekts. Negribēju palikt Rīgā, bet vēlējos strādāt līdzvērtīga līmeņa slimnīcā, kā biju ieradis studiju laikā.
Dainis Vorps, ārsts urologs: Kā beidzamā gada rezidents ambulatori pieņēmu pacientus Vidzemes slimnīcas poliklīnikā. Redzēju, kādas cilvēkiem veselības problēmas, ielaistas, neizskaidrotas. Kāds darba lauks te paveras! Jā, mums ar Mareku bija labi darba piedāvājumi Rīgā. Vienkārši Rīga... Man patīk aizbraukt uz teātri, uz kino, uz veikaliem. Bet dzīvot tur katru dienu... Studentu laika kopmītne, pēc tam rezidentūrā īrēti dzīvokļi... Man jau bija ģimene, divi bērni. Nu, nē. Tagad man ir četri bērni. Nevaru iedomāties, kā viņus Rīgā varētu izvadāt uz mūzikas skolu, uz sporta treniņiem, ja Valmierā, lai to visu pagūtu, sieva Inga reizēm “dzīvo” automašīnā.
Vai atceraties pirmo sarunu par darbu Valmierā? Kādas bija jūsu vēlmes un ko darba devējs vēlējās no jums?
M. Vējiņš: Toreizējā slimnīca vadītāja mums ļoti uzticējās un deva iespēju izpausties. Uroloģijas nodaļas nemaz nebija, bija atvērtas tikai dažas uroloģiskā profila gultas ķirurģijas nodaļā. Mēs ieradāmies un radījām situāciju, ka nepieciešama uroloģijas nodaļa.
Jo abi ienācāt Vidzemes slimnīcā ar savu ambīciju te ieviest Rīgas labāko pieredzi.
M. Vējiņš: Ieviesām un ieviešam. Protams, ir lietas, ko gribētos attīstīt vairāk, bet tam vajadzīgas vēl citas tehnoloģijas, iekārtas, instrumenti.
D. Vorps: Marek, atceramies — Valmierā plānveida onkoloģiskās uroloģiskās operācijas līdz mūsu atnākšanai nemaz nenotika! Plānveida operācijas iesākām mēs.
Nevaru nejautāt: kāpēc medicīna kā mūža izvēle?
M. Vējiņš: Man klikšķis notika laikam desmit gadu vecumā.
D. Vorps: Man arī apmēram tad pat, piektajā vai sestajā klasē. Tā doma nekad nepameta, taču visu laiku sevi slāpēju — nē, atver acis, tu taču neesi pietiekami spēcīgs, universitātē šausmīgi daudz jāmācās, grūti noticēt, ka varētu to izdarīt. Kad tomēr ietiku universitātē, domāju, nu, labi, pirmos gadus pamācīšos, paskatīšos, tad jau redzēs, cik tālu tieku. Bet studijas ļoti aizrāva. Tiešām sajutos, ka esmu tur, kur man vajag būt. Un pabeidzu studijas.
M. Vējiņš: Bez neviena parāda! Talants no dzimšanas. Bet vispirms viņš ir vetārsts, starp citu.
D. Vorps: Neesmu vidusskolā nevienu dienu gājis, esmu pabeidzis Smiltenes tehnikumu. Mareks ir gadu jaunāks par mani, satikāmies rezidentūrā, jo viņš vidusskolā mācījās trīs gadus, es tehnikumā — četrus.
M. Vējiņš: Skolas laikā viens otru pazinām, mums bija kopīgs draugs, vienam kaimiņš, otram klasesbiedrs. Viens otru zinājām, bet ciešie draugi nebijām. Zināju, ka Dainis studēs medicīnu, Dainis zināja, ka es arī. Viņš tika Latvijas Universitātē, es Rīgas Stradiņa universitātē. Rezidentūrā izrādījās, ka viņš izvēlējies uroloģiju tāpat kā es.
D. Vorps: Tā sanāca, ka ar Mareku pārī visvairāk tikām operējuši rezidentūras laikā.
Vai atceraties, kā jūs Valmierā uzņēma?
M. Vējiņš: Kā geju pāri.
D. Vorps: Mēs necentāmies neko pierādīt vai atspēkot. Mums pat patika piedzīvot mazpilsētas sindromu: kad atnāk divi jauni puiši uz Valmieru strādāt, turklāt urologi, tautai skaidrs: tur kaut kam ir jābūt! Visu “sačakarēja” santehniķis. Īres dzīvokļa vannasistabā bija problēmas ar santehniku. Pasaucu meistaru. Izrādījās — slimnīcas māsiņas vīrs. Viņš redzēja, ka nedzīvoju kopā ar Mareku, bet ar sievu un diviem bērniem.
M. Vējiņš: Tā sabruka mūsu “kāršu namiņš”. Pēc tam kolēģi atzinās, ko domājuši...
D. Vorps: Nopietni runājot, mūs uzņēma ļoti labi. Kolektīvs ir mazs, ģimenisks, draudzīgs. Kādi mēs konkurenti? Kam?
Ierodas divas jaunas slotas un sāk slaucīt!
M. Vējiņš: Es nekādas negācijas nejutu.
D. Vorps: Es arī ne. Jo modernajā medicīnā viens cilvēks maz ko var izdarīt, īpaši operējošajā specialitātē. Lai operācijas izdotos un būtu pozitīvs pēcoperācijas periods, vajadzīga komanda. Speciālisti un māsas, māsu palīgi, kas strādā saskaņoti, saprotoši, gudri katrs par sevi un vienoti kopā. Uzskatu, ka ar Mareku nodaļā mums ir lieliska komanda, darba pietiktu vēl vienam ārstam.
Varbūt aicināt rezidentu savā specialitātē?
D. Vorps: Ja mums arī piedāvātu mācīt uroloģijas rezidentu, mēs, visticamāk, atteiktos. Jo uroloģijā rezidentam, tas ir mans uzskats, un domāju, ka Mareks piekritīs, ir jāmācās universitātes klīnikās, kur katru dienu redzi gadījumus un katru dienu operē.
M. Vējiņš: Mēs šeit nevaram rezidentam nodrošināt tādu operēšanas apjomu, kādu paši veicām rezidentūras laikā. Ja izrādījām interesi, visas durvis bija vaļā — ej un dari!
D. Vorps: Liels paldies mums jāpasaka visiem Stradiņu urologiem, kurus joprojām uzskatām par saviem skolotājiem.
M. Vējiņš: Mūsu attiecības bija čomiskas, līdzvērtīgas, nevis tādas: es galvenais, tu — rezidents, tu tikai rak-stīsi papīrus.
D. Vorps: Koleģiālas attiecības saglabājušās joprojām. Nav tā, ka no Rīgas esam aizbraukuši uz provinci, tātad viss beidzies, visas saites sarautas, vairs nesarunājamies. Sevi un Mareku uzskatu par līdzvērtīgiem partneriem gan operēšanas prasmju, gan domāšanas ziņā. Tāpēc reizēm nepieciešams citu kolēģu padoms.
FOTO: Jānis Līgats/“LIESMA”
Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2019. gada septembra numurā
